Laikraksts Kurzemnieks

Atkarība no alkohola, narkotikām, neciešami apstākļi mājās, jo vecāki dzer, lieto citas apreibinošas vielas, tamdēļ jaunieši ir spiesti iet prom no mājām. Vai kāds viņiem var palīdzēt? Un, ja var, vai viņi to izmanto? Par to Tukumā, kur nupat iekārtotas telpas jauniešiem, Kurzemnieks sarunājas ar radošā centra Open dibinātāju EDIJU KLAIŠI.

Darboties ar jauniešiem viņš aizsāka pirms gadiem trim. Pirmais jauniešu centrs izveidots Āgenskalnā. Pusotra gada laikā atvērti 13: pieci Rīgā, divi Liepājā, pa vienam Ventspilī, Tukumā, Jūrmalā, Valmierā, Daugavpilī, Rēzeknē. Vēl pieci gaida labiekārtošanu. Tās ir vietas, ko apmeklē t.s. ielu bērni no 13 gadiem, lai mācītos, pagatavotu sev ēst, pabūtu ar draugiem un aizmirstu par mājās notiekošo. Biedrības izveidoto centru moto ir Uzticamies un dodam iespējas, un tie darbojas, pateicoties ziedojumiem.

„Pusaudžiem ir svarīgi, lai viņiem būtu iespēja lēmumu pieņemt pašiem.”

Valda uzskats, ka jaunieši ar atkarībām un ielu bērni ir jāmaina.
Tas ir pats sliktākais, ko var domāt. Nē, tā nav. Viņiem jāļauj būt. Pieaugušie bieži paši saka, ka nevajag censties otru mainīt, – vienalga, vai tas ir attiecībās vai citā jomā. Necenties, ļauj viņam būt tādam, kāds viņš ir! Man rodas jautājums: „Kāpēc sabiedrība grib jauniešus mainīt?” Patiesībā viņi ir daudz gudrāki un dzīvei gatavāki nekā mēs, pieaugušie. Pieaugušajiem liela problēma ir tajā, ka viņi jauniešus salīdzina ar sevi tajā vecumā. Tad es saku: „Nevajag tā domāt! Viņi nav tik debili, kādi bijāt jūs tajā vecumā.” Mums no viņiem jāmācās argumentācija. Prasme argumentēt savu izvēli un rīcību. 90% no maniem pieaugušajiem paziņām to neprot. Šiem 13, 14 gadus vecajiem jauniešiem jātiek galā ar daudz lielāku informācijas apjomu nekā pieaugušajiem. Padomāsim, ar ko mums tajā vecumā bija jāsaskaras! Cik maksā pīrādziņš? Kāda cena saldējumam? Uz kuru no četrām filmām aiziet? Viss.
Tagad padomāsim, kāda šobrīd ir informācijas gūzma, no kuras nereti pašam jaunietim jāmāk izfiltrēt pareizo. Tici man – viņiem tas filtrs strādā daudz labāk nekā mums ar tevi. Kad sākās pirmā ārkārtējā situācija un visiem bija jāsāk strādāt un mācīties attālināti, kuri bija lielākie nīdētāji? Skolēni? Nē! Ofisa darbinieki labākajā vecumā. Jā, protams, skolēniem tas ir radījis graujošas sekas, bet viņi bez kurnēšanas pieņēma jauno kārtību.

„Vai kāds runā par iemesliem, kāpēc viņi no mājām aiziet?”

Tevis vadītie centri darbojas visā Latvijā. Cik liela ir problēma ar jauniešiem, kuriem ir kāda atkarība?
Problēmas ir ļoti lielas. Tas, ko rāda statistika, neko neizgaismo – par lielāko daļu šādu jauniešu oficiālās iestādes nezina. Kāpēc? Jo atkarīgie jaunieši, ielu bērni iestādēm neuzticas. Kāpēc? Jo zina: tiklīdz spers kāju pāri iestādes slieksnim, viņi nokļūs reģistrā, un iestādei būs jāapmeklē viņu mājas. Lai kā ģimenē neietu, lai kādi nebūtu vecāki, tie viņiem ir svēti.
Iedomāsimies, ka kādā ģimenē vecāki uzkāpuši uz korķa, bet jaunietis, to nevarēdams ciest, aiziet no mājām un ierodas oficiālā iestādē. Tur viņu piereģistrē un brauc uz mājām. Ierodas oficiālie cilvēki, vecāki uzzina, ka jaunietis gājis meklēt palīdzību vai sūdzējies. Kas notiks tālāk? Ja viss būs maksimāli slikti, jaunieti gribēs no ģimenes izņemt, bet neviens negrib nonākt bērnunamā. Būsim godīgi: tajās iestādēs strādā daudz tādu cilvēku, kuriem tas vienkārši ir darbs, kas nekādi nav saistīts ar mīlestību pret bērniem.
Konkrēts piemērs: pagājušajā vasarā no mājām aizgāja puisis, kuru meklēja pat ar policiju. Es zinu, ka mamma lieto narkotikas, vīrieši viņai mainās bieži. Puiku atrada, aizveda mājās, puika atkal pamūk. Viņš nakts vidū zvana man. Kāpju auto, braucu savākt no ielas un braucam uz mūsu Āgenskalna centru. Es toreiz piedāvāju: varbūt šī ir tā reize, kad oficiālās iestādes vajag iesaistīt, ja jau ir tik traki? Iedomājies – 14 gadus vecs čalis sāk histēriski raudāt, lūdzoties, lai viņu neatdod dienestam.  Labi, nomierināmies, un es prasu, kāpēc ne. Viņš pastāstīja, ka vienu reizi tam jau gājis cauri. Iesaistījās dienesti, viņu izņēma no ģimenes un nogādāja bērnunamā. Vai zini, ko man pateica 14 gadus vecs puika? „Es labāk sev vēnas pārgriezīšu nekā atkal nonākšu bērnunamā!”
Šim stāstam ir laimīgas beigas. Pēc kāda laika sazinājāmies ar vecmāmiņu. Normāla, situēta sieviete, privātmāja, auto, viss sakopts. Kad viņa visu uzzināja, tad jautāja puikam: „Kāpēc tu, mīļais, man neko nestāstīji?” Viņš atzina, ka bijis kauns stāstīt par to, ko piedzīvojis bērnunamā. Mēs palīdzējām nokārtot aizbildniecības dokumentus, un puika tagad laimīgs dzīvo pie viņas.
Man nav, ko slēpt: es pats savulaik esmu lietojis gan alkoholu, gan narkotikas un jau pa gabalu varu pateikt, ka cilvēks kaut ko salietojies. Vai to spēj tāda vecmāmiņa? Nē. Viņai pat prātā tas nevar ienākt. Tikai pēc sarunas ar mums viņai viss salikās pa plauktiņiem, kāpēc meita ciemošanās reizēs bieži atrunājusies ar nogurumu utt.
Tagad visiem vajadzētu padomāt, cik vēl ir šādu ģimeņu. Ielu bērni neuzticas nevienam. Tas ir iemesls, kāpēc sistēma par daudziem pusaudžiem un jauniešiem nezina.

„Mēs, pieaugušie, varam no jauniešiem pamācīties rūpes par draugu. Viņi ir gatavi kopā iet naktī ielās, lai tikai viens otru pasargātu.”

Neko neredzu, neko nedzirdu, neko neteikšu?
Būsim godīgi: 30 gadus neviens skaļi par šo tēmu nav runājis. Padomju laikos nebija ne problēmbērnu, ne cilvēku ar īpašajām vajadzībām, ne seksa. Es vienmēr esmu teicis, ka sabiedrība ir tā, uz kuras pleciem gulstas vislielākā atbildības par šo jauniešu tālāko likteni, jo tieši sabiedrība, neiedziļinoties sīkumos, tādus jauniešus noraksta un nedod viņiem nekādas iespējas.
No otras puses, sabiedrībai neko nevar pārmest, jo gadu desmitus tai neviens par šiem jauniešiem un viņu problēmām nav stāstījis. Uzmetiet aci komentāriem zem policijas rakstiem par jauniešiem, kuri aizgājuši no mājām! Kārtējais raz*****, narkomāns, tusētājs, alkoholiķis… Jā, ir arī tādi, bet neviens nav stāstījis par iemesliem, kāpēc viņi no mājām aiziet. Lielākā daļa to dara ļoti nopietnu iemeslu dēļ. Es esmu bijis tādās mājās, kur uz pannas ir pelējums, nerunājot par pārējo. Kurš tādā vidē grib uzturēties? Kā vecāki kāpj uz korķa, tā jaunietis sakrāmē mantas un iet prom. Vecāki beidz dzert, jaunietis iet mājās.
Man ļoti patika, kā teica portāla Delfi žurnālists Mārtiņš Otto. Viņš atzina, ka pēc tam, kad es sāku feisbukā vai tviterī likt anonīmus cilvēkstāstus par dažādām situācijām, viņš sācis citādāk skatīties uz policijas ziņām par jauniešiem, kas aizgājuši no mājām.
Te vēl viens piemērs. Pēterītis (vārds mainīts) aiziet no mājām. Mazs, smalks puika. Ar viņu kopā no savām mājām aiziet arī Miķelītis (vārds mainīts). Abi atnāk uz centru. Sēžam un runājamies. Es prasu Miķelim: „Klau, es saprotu, kāpēc no mājām aizgāja Pēteris, bet kāpēc tu?” Miķelis atbild: „Tu paskaties uz Pēterīti! Mazs, smalks, sīks. Kurš cits par viņu rūpēsies? Viņš taču uz ielas pazudīs!” Lūk, to mēs, pieaugušie, varam no jauniešiem pamācīties! Rūpes par draugu. Viņi ir gatavi kopā iet naktī ielās, lai tikai viens otru pasargātu. Viņiem vērtību skala ir daudz cilvēcīgāka.
Cits piemērs. Vienam no mūsu jauniešiem atklāja audzēju. Ko viņam vajag? Draugu atbalstu. Kas ir viņa draugi? Mūsu centra jaunieši. Pārrunājam situāciju, un iesaku, ka atklāto vajadzētu pateikt pārējiem, jo viņam būs tādas lietas, kas turpmāk būs citādas un būs jāievēro. Ieejam centrā – tur padsmit jauniešu. Visu pasakām. Meitenēm asaras acīs. Un tā kopības sajūta, kāda tur valdīja! Tas bija kaut kas neredzēts. Katrs bija gatavs darīt jebko, lai tikai palīdzētu. Lielākajai daļai pareizo cilvēku šādi cilvēki apkārt savācas tikai tad, kad viņiem jau ber virsū smiltis. Diemžēl.

„„Kāpēc tu, mīļais, man neko nestāstīji?” Jaunietim kauns stāstīt, ko piedzīvojis. Bet vecmāmiņai pat prātā tas nevar ienākt.”

Tu ļoti daudz esi runājis ar jauniešiem. Kāpēc viņi sāk kaut ko lietot?
Viena lieta ir kompānija, no kuras negribas izkrist, cita – vēlme aizmirsties, aizmirst mājās redzēto, pazust kaut kur. Es vienmēr esmu teicis: ja vecāki saviem bērniem pārmet, ka kāds sācis kaut ko lietot, vispirms lai paskatās uz to, kas notiek pašu ģimenē! Es nerunāju par tusētājiem. Es runāju par to auditoriju, kas nāk pie mums. Esmu pabraukājis pa pritoniem, runājis ar tur sastaptajiem jauniešiem. Neceriet, ka tie, kuri atrodas pritonos vai nāk uz mūsu centriem, ir tikai no nelabvēlīgajām ģimenēm! Nē, nāk arī tādi, kuri mācās pašās spicākajās ģimnāzijās. Man bijusi saruna ar diviem jauniešiem, kuri mācās tādās ģimnāzijās un kuri gan zālīti pīpējuši, gan citas apreibinošās vielas lietojuši. Viņu mērķis bija aizmirsties, atslēgties no tā, ko prasa skola, vecāki. Tas mūsdienu presings... Man bijušas diskusijas ar cilvēkiem, kuri arī strādā ar jauniešiem, un esam secinājuši, ka ir par traku. Mēs, daudzi vecāki, nemākam uz mūsu jauniešiem pārslēgties. Viņiem ir pavisam cita domāšana. Un sistēma to nesaprot.
Man bija saruna ar Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāju Jāni Ābeli, kuram ir mūsdienīgs skats. Ja jaunietis aiziet uz sociālo dienestu, viņš nonāk skrūvspīlēs, un mēs pārrunājām, ka situācijas ir jārisina. Es piedāvāju: ja uzzinām par kāda problēmu un ja jaunietis ir palīdzībai gatavs, tad zvanām inspekcijai, un viņu speciālists nāk uz mūsu centru parunāties. Uz vietu, kur jaunietis jūtas droši un aprunājas anonīmi. Speciālists uzklausa un dod padomu, kā jaunietis pats sev var palīdzēt: kurp iet, ko darīt. Un, ja jaunietis piekritīs oficiālai palīdzībai, tad varēs izdarīt vēl to un to. Pusaudžiem ir svarīgi, lai viņiem būtu iespēja lēmumu pieņemt pašiem. Te es varētu pastāstīt simtiem piemēru.

„Ielu jauniešus sabiedrība nenovērtē un neizprot. Viņi uzreiz tiek norakstīti. Krusts pāri, un miers. Jo tā ir ērtāk.”

Lūdzu, vienu!
Labi, bet tas būs par bērnu vārda tiešajā nozīmē. Mums darbojas centrs Bolderājā, Pierīgā. Kad tas vēl bija tapšanas stadijā, pienāca mazs puika. Sākām runāties. Viņš saka: „Es zinu, kas te būs. Drīkst – es arī nākšu?” Jautāju: „Cik tev gadu?” Izrādījās, ka tikai 11. Mums noteikumi paredz, ka centru var apmeklēt jaunieši no 13 gadiem, bet ir reizes, kad pieņemam arī jaunākus. Puika pastāstīja: ja vecāki parādās mājās, tie ir pamatīgi sadzērušies. Bet, lai tik mazs bērns nāktu pie mums, vajadzīga pieaugušā atļauja. Nākamajā reizē, kad biju Bolderājā, atkal atskrien puika un saka: vectēvs ir gatavs dot piekrišanu un viņš dzīvojot netālu. Aizejam. Pie vectēva viss tīrs, bet puiku viņš pieskatīt nevar, jo ir veselības problēmas, bet viņš atļauj, ka mazdēls var nākt uz mūsu centru. 11 gadus vecs zēns pats pieņēma lēmumu, ka viņš mazāk grib redzēt to, kas notiek mājās un ka negrib būt uz ielas.
Nākamreiz, pirms nosodāt kādu bērnu, jaunieti, kuru ieraugāt klejojam uz ielas vai prasām naudu, padomājiet, vai viņa stāsts nav līdzīgs!

„Ja 14 gadu jaunietis ar asarām acīs saka – labāk pārgriezīs vēnas nekā atkal nonāks bērnunamā, tas ir pamats domāt, kas tajos notiek.”

Vai tiešām ir tā, ka valsts izveidotais atbalsta mehānisms iesīkstējis?
Kamēr sociālajā sistēmā pie vadības būs cilvēki, kuri pret darbiniekiem izturēsies ar attieksmi – turi muti, vai arī tu izlidosi no darba –, nekas nemainīsies. Kamēr sociālajā dienestā būs darbinieki, kuri strādās nevis rezultāta, bet procesa dēļ, arī nekas nemainīsies. Sistēma ar tādiem pilna. Nereti jaunos darbiniekus ar mūsdienīgu skatu vecie izēd. Mums no jauna jāiemācās jauniešus saprast. Tas jādara arī vienaudžiem, jo neviens nevar zināt, par ko kļūs tas tur, kuru šobrīd kāds necieš. Iespējams, kļūs par viņa darba devēju ar kolosālu attieksmi pret kolektīvu, jo pats būs izgājis cauri ellei.

„Daudzi pusaudži un jaunieši neuzticas nevienam. Tas ir iemesls, kāpēc sistēma par viņiem nezina.”

_________________________________________________________________________

TRĪS PAR VIENU

Diez vai Latvijā ir tādas vietas, kurās jauniešiem nebūtu problēmu ar alkoholu, smēķēšanu, narkotikām vai klaiņošanu. Kāda ir situācija Kuldīgas novadā, un kā atbildīgās iestādes ar to tiek galā? Vai valsts un pašvaldību izveidotajai sistēmai jaunieši uzticas?

 

Speciālajās iestādēs trūkst vietu

1. Liene Lācekle, Kuldīgas bāriņtiesas vadītāja:

– Jāsaka, ka mums nav tādu datu apkopojuma, tamdēļ nevarēšu pateikt konkrētu jauniešu skaitu, kuriem būtu problēmas ar atkarību. Bet darbā redzam, ka šādas problēmas pastāv. Satrauc fakts, ka tādu jauniešu ir diezgan daudz. Mums informācija ienāk pārsvarā no citām iestādēm: sociālā dienesta vai policijas. Klaiņojošos jauniešus vai tādus, kuri pulcējas un lieto alkoholu, visbiežāk pamana tieši policija. Ir bijuši gadījumi, kad esam saskatījuši problēmas un paziņojuši sociālajam dienestam.

Jā, man jāpiekrīt Edijam Klaišim, ka ir tādi jaunieši, par kuriem mēs neko neuzzinām, jo liela daļa pusaudžu nav gatavi atklāti pateikt: „Jā, man ir problēmas, lūdzu, palīdziet!” Tādi gadījumi ir reti. Patiesības labad jāsaka: būtu labi, ja līdz bāriņtiesai jauniešu lietas nemaz nenonāktu, ja tās tiktu atrisinātas citās instancēs, jo bāriņtiesa ir pēdējā – tad, kad ģimenē vecāki vairs nespēj ar jaunieti tikt galā vai arī ja viņu pašu dzīvesveids ir tāds, kas neļauj par atvasi parūpēties. Izcili būtu, ja problēmas tiktu pamanītas jau pašā sākumā, kad ir iespēja izdarīt daudz vairāk, lai problēmas neielaistu. Nereti dažādu aizliegto vielu pamēģināšana notiek tieši jauniešu vidū – draugu, paziņu lokā, un vecāki nereti par to nemaz nezina. Sociālajam dienestam ir daudz speciālistu, kuri var palīdzēt, bet jāpamana pirmās pazīmes.

Ko varam darīt mēs? Ja lieta nonāk līdz bāriņtiesai, varam sarunās ar vecākiem izskaidrot situācijas nopietnību. Katrs gadījums ir citāds. Ja vecāki netiek galā ar tādu jaunieti, kuram ir atkarība, tad ir valsts noteiktā palīdzība, un specializētajās iestādes var iesaistīties dažādi atkarību speciālisti. Bet problēma tāda, ka medicīnas iestādēs vietu, kas atvēlētas jauniešiem ar atkarībām, ir par maz. Nereti jāgaida ilgs laiks, līdz viņi tiek pie speciālista, un tā ir problēma. Ir nepieciešami uzlabojumi.

 

Uztrauc vardarbība

2. Sarmīte Segliņa, Kuldīgas sociālā dienesta vadītāja:

– Arī mums nav zināms konkrēts skaits, bet tādi jaunieši novadā ir. Mums ir speciālists, kura uzdevums ir strādāt ar šādiem jauniešiem un viņu vecākiem. Mēs piedāvājam psihologa palīdzību un sociālā darbinieka iesaisti ikdienā. Bet es gribētu teikt, ka pie mums šī problēma nav tik izteikta, jo Kuldīgā ļoti ātri spējam par šādiem jauniešiem uzzināt un reaģēt. Ja ir jau nopietnas problēmas, piemēram, ar narkotikām, tad nodrošinām sarunas ar speciālistiem un šļirču maiņu. Ja vajag, varam norīkot uz valsts apmaksātu rehabilitāciju.

Es nevaru atbildēt, vai tiešām tā ir, ka sistēma nezina par ļoti daudziem jauniešiem, kuriem ir atkarība. Mani vairāk uztrauc vardarbība. Gan ģimenēs, gan pašu jauniešu vidū tādu notikumu skaits pieaug. Šajā aspektā varam runāt par gadījumiem, kad līdz mums informācija nonāk novēloti. Kaut vai par vardarbību skolās. Bērni sistēmai neatveras un neuzticas. Bet patīkami ir redzēt, ka tad, kad skolās bijušas tikšanās ar jauniešiem, viņi izrāda interesi par to, ko darīt un kur vērsties vardarbības gadījumos. Tomēr tā ir tikai daļa jauniešu, kas situāciju saprot.


Jārunā tiem, kam ir autoritāte

3. Kaspars Šabāns, Kuldīgas novada pašvaldības policijas priekšnieks, administratīvās komisijas vadītājs:

 – Ja runājam par aizliegto vielu lietošanu, es neteiktu, ka pie mums tā ir problēma. Jā, gadījumi ir, jaunieši smēķē, bet mēs pie tā strādājam, lai tos, kuri nedrīkst smēķēt, noķertu un mēģinātu pāraudzināt. Jā, uz administratīvo komisiju nāk jaunieši, kuri lietojuši alkoholu. Par narkotikām gan nemāku teikt. Bērnu lietu apakškomisijā mums ir lietvedības par vardarbību pret nepilngadīgo, kad viņš cietis no vecākiem.

Es uzskatu, ka pats pirmais darbs ar jauniešiem būtu preventīvais. Šobrīd ir pandēmija, un mēs netiekam uz skolām tikties ar bērniem. Varbūt tas nav vajadzīgs mazākajiem bērniem, bet tiem, kuriem paliek 15, 16, vai 17 gadu, tas jau ir aktuāli. Par to jārunā skolās – ja ne ar policijas vai citu dienestu darbiniekiem, tad ar skolotājiem kādā stundā. Jārunā, jāskaidro, un tiem, kuri runā, ir jābūt autoritātei jauniešu acīs, lai viņi ieklausītos. Diemžēl ir situācijas, kad uz administratīvo komisiju tiek izsaukts jaunietis un vecāki, bet tie metas atvasi aizstāvēt, atbild viņu vietā un uzskata, ka dēls vai meita neko sliktu nav izdarījuši. Tad, kad lietas tika izskatītas klātienē, mums vēl bija iespēja parunāties ar nepilngadīgo, un nereti bērns saprata. Šobrīd viss notiek rakstveidā. Mēs saņemam materiālu, izskatām un uz mājām aizsūtām lēmumu. Līdz ar to audzinoša rakstura līdzekli, pārrunas, ko cenšamies noteikt, nevis uzreiz sodīt, nevar izmantot pilnvērtīgi. Ir tādi vecāki, kuri lēmumu izlasa un ar bērnu pārrunā situācijas nopietnību, bet to mēs nevaram kontrolēt.
________________________________________________________________________________________________
Aktuālais jautājums
Vai valsts pietiekami nodrošina atbalstu jauniešiem ar atkarībām?


Sandra Zerne-Vecrumba, bezdarbniece:
  – Es domāju, ka ne. Tagad, kad viss ir attālināti, informācija nav pieejama. Tiem, kam ar to ir problēmas, jānoskaidro, kur meklēt palīdzību. Bet domāju, ka jaunieši palīdzību nemaz nevēlas, jo šīs atkarības viņus ieved arvien dziļākā depresijā. Informācija par to, kur atkarību izraisošās vielas dabūt, ir pieejama uzreiz, bet par to, kā no tām tikt vaļā, domāju, nav. Tādai vajadzētu būt tādās sociālajās vietnēs, ko tagad jaunieši lieto, piemēram, feisbukā, instagramā. Vai vajadzētu kādas skrejlapiņas pastkastītēs, lai arī vecākiem būtu informācija, jo tagad atkarību tēma tiešām ir ļoti aktuāla. Jaunieši var nopirkt elektroniskās cigaretes, ko skolā lieto gan puiši gan meitenes.


Lidija Petrevica, seniore:
 – Nav ne mazākās nojausmas. Neesmu ar to nekādi saistīta un neesmu interesējusies. Varbūt šad tad esmu ievērojusi reklāmas par telefona numuriem, kur jauniešiem zvanīt pēc palīdzības, bet ļoti reti. Kaut kur jaunieši noteikti satiekas un kādas vielas lieto. Nezinu, kā risināt viņu problēmu ar atkarību. Domāju: ja valsts piedāvātu palīdzību, kāds varbūt to izmantotu, ja vēl nebūtu pārāk dziļi tajā iekšā. Taču es savu paziņu lokā tādu problēmu neesmu manījusi. Tikai dzirdējusi, cik stāsta mediji. Tiešām priecājos, ka man nav zināmi tādi cilvēki, kam atkarība būtu dzīves nelaime.

 
Mareks Zvirbulis, strādā uzņēmumā S.p.A. Geoplast:
– Šķiet, ka ne. Nezinu, vai kādu tas maz interesē. Zinu cilvēkus paziņu lokā, kam ir atkarība no alkohola vai cigaretēm. Šķiet, ka mums visiem kāda ir. Piemēram, patēvs lieto alkoholu un brauc kodēties. Tas arī ir vienīgais, ko zinu, kā cilvēki meklē palīdzību. Jauniešiem, kam 13–15 gadu, vienīgā palīdzība ir tā, ka mamma pasaka, ka to darīt nedrīkst. Neesmu dzirdējis par kādām vietām vai tālruņa numuriem, kur jaunieši varētu iet vai zvanīt. Ja viņi sāk lietot alkoholu vai pīpēt zālīti, tas liekas jautri, viņi ar draugiem to dara katru dienu, nemaz nedomājot par atmešanu. Kad paaugas, tikai tad saprot, ka visu laiku darījuši nepareizi, bet šobrīd neredz, ka tas ir nepareizi, jo tas liekas normāli. Ja vecāki redz, ka bērns ko tādu lieto, drīzāk viņi aizsūtītu uz kādu palīdzības centru – nekā citādi. Domāju, ka jaunieši grib palikt anonīmi – viņi nestāstīs kādam, ka ir atkarības problēmas.


Aleksandra Beiere, skolniece:
 – Es neesmu atkarīga un nezinu. Esmu no jauniešu dzīves tālu, tādēļ nezinu, kur viņiem jāmeklē palīdzība. Domāju, ka arī citi tā īsti nezina, kur to meklēt. Jaunieši neuzticas šiem palīdzību centriem – viņiem bail, ka kāds ko izpaudīs, ka nepaliks anonīmi. Tāpat bail, ka netiks sniegts atbalsts, un bail, ko vecāki par to teiks. Pienāk brīdis, kad viņi saprot, ka dara sev sliktu, bet tad jau ir pa vēlu. Ja vecāki liek jaunietim meklēt palīdzību, bet viņš to negrib, tad noteikti šajā atkarībā jau ir pārāk dziļi. Viņš domā: „Ko tad vairs – man tagad ir labi, viss okei.” Ja vecāki spiedīs atmest, jaunieši nebūs priecīgi un apreibinošās vielas lietos arvien vairāk.


Vitālijs Veršanskis, pašnodarbinātais:
 – Zinu, ka ir tāds centrs Open. Vai ir kāds centrs arī Kurzemē, nezinu. Preventīvā ziņā īsti nekā nav. Mana draudzene savu pusaudzi veda pie narkologa, lai viņu nedaudz sabiedē, pastāsta, kas draud. Problēmas bija ar marihuānu, ko kāds skolā sācis popularizēt, un mamma bērnu aizveda pie narkologa. Pateica, ka nekādas lielas palīdzības šajā ziņā nav. Tās tikai tādas profilaktiskas pārrunas. Palīdzēt var tad, kad kāda atkarība jau izveidojusies. Visvairāk uz ielas var novērot jauniešus ar elektroniskajām cigaretēm – saltiņiem. Mēs esam no Rīgas, un zinu, ka skolās ar tām ir problēmas. Par to vajag vecākiem mājās vairāk runāt ar saviem pusaudžiem.
 

Ausma, pensionāre:
 – Varbūt ir kāds atbalsts, bet precīzi nezinu. Es dzīvoju Ābeļciemā, pilsētā maz uzturos, tādēļ neesmu tādus jauniešus ar atkarībām redzējusi. Domāju, ka viņi nemaz negrib palīdzību. Tas ir tāpat kā ar smēķēšanu skolās: ja pašam nav gribasspēka, tad nekas cits nelīdzēs. Atceros: kad mazmeita mācījās skolā, viņa pateica, ka nesmēķēs, un neviens viņai arī nepiedāvāja. Bet apreibinošās vielas jaunieši sāk lietot tādēļ, ka grib iejusties kompānijā. Tas tiek darīts lielākās kompānijās, un viņi grib viens otram izrādīties.
__________________________________________________________________________