Laikraksts Kurzemnieks

Aizspriedumi: pret cittautiešiem, seksuālajām minoritātēm – kopumā pret tiem, kuru uzskati nesakrīt ar sabiedrības lielāko daļu. Kas tam par iemeslu? Par to Kurzemnieks sarunājas ar bijušo kuldīdznieci ILZI JANKOVSKU, kura noslēgusi laulību ar sievieti – Ilzi Jansoni – un ir gatava par to atklāti runāt.

Ilze Jankovska

• Beigusi Kuldīgas 2. vidusskolu, dzīvo Rīgā.
• Rīgas Tehniskajā universitātē doktorantūrā studē vadībzinātnes un ekonomiku. RTU zinātniskā asistente un lektore.
• Ir aģentūras Mozokot partnere un pētījumu producente. Demokrātijas fonda valdes priekšsēde. Brīvprātīgo kustības Viegli palīdzēt valdes locekle.
• Šovasar Kuldīgā kopā ar brāli Ģirtu Jankovski atvēra bāru Didro.
• Publicējusies žurnālā Rīgas Laiks un interneta žurnālos Punctummagazine un Satori.
• Vairāk nekā 20 gadu pieredze mārketingā un komunikācijā iegūta, strādājot dažādos uzņēmumos.

Sazvanoties par interviju, tu teici, ka esi cilvēks, kuram nav aizspriedumu par tādu tēmu runāt.
Nē, arī es neesmu cilvēks bez aizspriedumiem, bet uz jebkuru cilvēku vai procesu mēģinu paskatīties no nulles punkta. Tas ir kā pētniekiem. Nekad neej ar pārsteidzīgiem secinājumiem! Ja ir nulles punkts, aizspriedumi mazinās.

Bet pieļauju, ka ar daudziem aizspriedumiem esi saskārusies.
Tā šķiet no malas? Nē. Tur jau tas pārsteigums, ka ne, ja runājam par manu personīgo dzīvi. Esmu saskārusies ar tādiem aizspriedumiem, kas attiecas uz situācijām, kurās esmu ieņēmusi aizstāvošu pozīciju, bet pret sevi ne.

Un kāds tam izskaidrojums? Jo tava privātā dzīve daudziem varētu būt kā dadzis acī.
Tas, ka esmu precējusies ar sievieti? Jā un nē. Arī mana dzīvesbiedre Ilze savulaik teica, ka varam ar aizspriedumiem saskarties, bet es tos neesmu jutusi. Tomēr zinu citus, kuriem arī ir viendzimuma attiecības un kuri laulību vai partnerattiecības ir slēguši ārpus Latvijas, jo pie mums tas nav iespējams. Jā, esmu saskārusies ar aizspriedumiem valstiskā līmenī jeb ar diskrimināciju no valsts puses.
Latvijā nevaram mūsu attiecības apstiprināt oficiāli – valsts man to nenodrošina. Labi, ja nevaram apprecēties šeit, lūdzu, kompensējiet manas izmaksas, slēdzot viendzimuma laulību citā valstī! Ja kompensētu naudas starpību par laulībām Latvijā, kad precas vīrietis un sieviete, un citā valstī, kad precas sieviete un sieviete, tad viss būtu kārtībā. Es esmu tāds pats nodokļu maksātājs. Arī es uzturu šo valsti. Otrs – mūsu laulība te netiek oficiāli atzīta. Jebkur citur to atzīst, arī publiskās, valsts mēroga pieņemšanās, kur tiek aicināti pāri, bet pie mums ne. Tas ir diskriminējoši.

Šī tēma gadu desmitiem politikā tiek viļāta kā karsts kartupelis mutē.
Es domāju, ka tā ir tēma, ko ir izdevīgi muļļāt. Tas ir absolūts ļaunums. Ja tu kā politiķis vai citas varas pārstāvis, vai aktieris lielas auditorijas priekšā sāc apzināti izmantot tās uzmanību, lai paustu viedokli, ar ko nodarīt ļaunumu noteiktai sabiedrības grupai… Mēs bērniem mācām, ka kādu apsaukāt ir slikti. Ja apsaukājas pieaugušais, tas pēkšņi kļūst par apliecinājumu vēsturiskām, reliģiskām formām, kuras jau sendienas neeksistē. Tas man liekas kā ļaunums, ko nes tie, kuriem ir skatuve un liela auditorija.
Neapšaubāmi mums ir runas brīvība. Bet jebkurš izteikts vai uzrakstīts vārds ir milzīga atbildība. Un mēs redzam, ka šie viedokļi nereti skar citus cilvēkus, viņu brīvību, līdz ar to tie vairs nepakļaujas brīvās izteiksmes veidam, par kuru runā Satversme un demokrātija. Tāpēc katram izteikumam jābūt pārdomātam. Tā ir atbildība pret sabiedrību.
Cilvēku prāts daudz kam nav sagatavots. Ir kāda pieredze, kas ar mums nav notikusi, un mēs tai neesam gatavi. Jautājumi par to, kā tas ir, ka kopā dzīvo divas sievietes, ir ļoti normāli. Ja tie ir pieklājīgā formā. Vai par diviem vīriešiem. Bet, ja jautājumi par šo pāru seksuālo dzīvi pārkāpj normas, tie kļūst nepieņemami. Es taču, iepazīstoties ar heteroseksuālu pāri, neprasu, kā viņi to dara guļamistabā, kā tiek pie bērniem. Man pat neienāktu prātā to prasīt. Tā liekas rupjība vai apzināts ļaunums.

Bet vai nav tā, ka tieši sekss starp viendzimuma pāriem nodarbina daudzus?
Nu, ja kādu interesē citu seksuālā dzīve, izmantojiet atļautos pornokanālus cilvēkiem, kam ir 18+, un apmieriniet interesi! Ja ir citi jautājumi, var piedalīties diskusijās, kur pieklājīgā formā uzdot jautājumus un rast atbildes. Visiem ir tiesības uz kopdzīvi, mīlestību, attiecībām, neskatoties uz reliģisko pārliecību, dzimumu utt.

„Bērnudārzā taču māca, ka nedrīkst citu apsaukāt tikai tāpēc, ka viņš ir citādāks. Bet, kad kļūstam vecāki, pēkšņi kāpjam uz skatuves un sākam citiem teikt kaut kādu vājprātu.”

Izņemot situācijas, kad attiecības kļūst vardarbīgas.
Viendzimuma attiecības bieži saista ar vardarbību, ar seksuāliem noziegumiem. Kādā sakarā? Tad jau, noslēdzot jebkuras attiecības, ceremonija jāsāk ar jautājumu: „Vai tu viņu sitīsi?” Un kādai jābūt atbildei? „Jā, man ir tāds nodoms?” Kopdzīvē var izveidoties dažādi, un mēs to nespējam paredzēt. Aptuveni 50% pāru šķiras, dibina jaunas attiecības, un tas ir normāli. Neviens nav teicis: ja vienreiz esam precējušies, tad jādzīvo līdz mūža galam.

Daļa sabiedrības negrib pārmaiņas pieņemt, izprast dažādas situācijas.
Es domāju, ka tā ir sabiedrības lielākā daļa. Manai meitai ir 18 gadu. Jaunieši ir ļoti atvērti, un viņiem lielākā traģēdija valstiskā līmenī ir tā, ka kāds kaut ko aizliegs. Viņi to nevar pat iedomāties,. Piemēram, attiecības ar cilvēku, ar kuru viņi tās grib, neskatoties uz dzimumu. Iespējams, kāds kādu laiku būs kopā ar pretējo dzimumu, tad viss mainīsies, un viņš gribēs būt kopā ar sava dzimuma pārstāvi. Viss plūst, viss mainās, un šī paaudze nesaprot sabiedrības agresiju. Cilvēki mūsu vecumā to viņiem dod. Arī saviem bērniem.
Mana meita, redzot to, ir teikusi, ka brauks no Latvijas prom. Tas valstiskā līmenī ir milzīgs zaudējums. Nu, nevaram tā vienkārši atļauties jaunajai paaudzei teikt: „Brauciet prom!” Nevaram grābstīties gar jēdzienu ģimene. Individuālā līmenī daudziem tas ir traģiski. Izrādās, ka pāris, kas 50 gadus nodzīvojis kopā un kam nav bērnu, pēkšņi nav ģimene. Vai mums visās attiecībās svarīga tikai vairošanās? Mūsu valsts bagātību vairo tas, ka esam tik dažādi un no katra ir kāds pienesums. Neesam viendabīga, pelēka grupa.
Ļoti cienu un apbrīnoju cilvēkus, kuri spēj visu savu laiku veltīt tikai vienam mērķim – ģimenei, bērniem. Es neesmu tāda. Mēs esam dažādi. Mani uztrauc tas, ka manu meitu un viņas draugus uztrauc tās pašas problēmas, kādas mums bija pirms gadiem 20. Ko mēs viņiem esam izveidojuši? Kādu vidi? Bērnudārzā taču māca, ka nedrīkst citu apsaukāt tikai tāpēc, ka viņš ir citādāks. Tur māca, ka ir jāsadzīvo. Ka nevar gramstīties gar cita ķermeni, jo tas ir viņa ķermenis. Mēs to mācām, bet, kad kļūstam vecāki, pēkšņi kāpjam uz skatuves un sākam par citiem teikt kaut kādu vājprātu.

„Jēdziens integrācija ir mākslīgs. Mēs jau sabiedrībā esam, dzīvojam, tikai bez tāda valsts nodrošinājuma, kāds ir visiem citiem.”

Vai tev nešķiet, ka daudziem nevēlēšanās ieklausīties un izprast ir tādēļ, ka jāskrien, jāpelna, lai izdzīvotu, un tas rada stresu un negācijas?
Tas atkarīgs no individuāla attīstības līmeņa. Es nebūšu tā, kura teiks, ka esmu vispareizākā, vislabākā. Katram savas rūpes, pienākumi, kas jāpilda. Nevaram visu atbildību novelt uz valsti. Katram jāpaskatās uz sevi. Valstiski svarīgi ir nodrošināt dažādu sabiedrības grupu saskarsmi. Ja tas notiek, nereti atklājas daudz jauna. Atklājas, ka geji nav tikai tādi, kuri krāsainās drēbēs skrien praidā. Arī tas, ka valsts mums nenodrošina iespēju kādas norises redzēt pašiem savām acīm, piemēram, mūsu kāzas. Tās bija tādas pašas kā visiem citiem. Ja Latvijā beidzot pateiktu „Ok, precieties, vīrietis ar vīrieti, sieviete ar sievieti, vīrietis ar sievieti!”, tad laika gaitā rastos izpratne par to, kas tagad baida, tracina daudzus prātus. Piemēram, kāda tava kolēģe rīkos kāzas ar topošo dzīvesbiedri un tevi uzaicinās uz kāzām. Vai arī kā tu vari zināt, kāds ir cilvēks, ar kuru tu kopā ved savu bērnu uz bērnudārzu? Ļoti daudzas ģimenes nav gatavas atklāt attiecību patieso statusu, jo ir bailes no agresijas.

Tu saki, ka valstij jānodrošina iespēja sabiedrībā būt visiem kopā. Visticamāk, to nosauktu par geju un lesbiešu integrēšanu.
Bet viņi jau sabiedrībā ir. Lai kaut ko integrētu, būtu jāatrod tā pareizo grupa. Jāizveido standarts vai siets, kuram cauri izies tie, kuri atbildīs pareizajiem standartiem. Tad būs pareizo grupa un citi. Mēs labi saprotam, ka jēdziens integrācija ir mākslīgs. Mēs jau esam, dzīvojam, bet bez tāda valsts nodrošinājuma, kāds ir visiem citiem. Nu, kāpēc man nav pieejami tie valsts resursi, kādi citiem ir?
Viens piemērs. Bija laiks, kad es gāju praidā. Reiz ejam, ielas malā stāv vīrietis ar plakātu pret praidu. Mums skan mūzika Zilais karbunkulis, un es pēc brīža skatos, ka vīrs sāk mūzikas ritmā mīņāties. Tad attopas, sastingst, bet pēc laika atkal sāk šūpoties. Saproti, integrācijai vajag vienkārši kopā uzdejot, mierīgi pasēdēt kafejnīcā, būt līdzās. Stāvēt rindā pēc piena, izpalīdzēt kaimiņam ar bērnu pieskatīšanu, ikdienas darbiem. Mēs visi esam līdzīgi.

„Integrācijai vajag vienkārši kopā uzdejot, pasēdēt kafejnīcā, stāvēt rindā pēc piena, izpalīdzēt kaimiņam ar bērnu pieskatīšanu.”

Vai šajā jomā kas mainīsies?
Mēs jau pārāk daudz laika tam esam veltījuši. Ja tu šo jautājumu uzdotu pirms trīs gadiem, es atbildētu, ka šajā laikā viss jau būs kārtībā. Nav. Ir ļoti, ļoti ļauni cilvēki, kuriem pieder dažādas skatuves.

Cik aizspriedumaini esam desmit ballu skalā?
Deviņas balles. Mēs esam čempioni. Ar aizspriedumiem dažādās jomās esam Eiropas zemākajā galā.

„Kā tu vari zināt, kāds ir cilvēks, ar kuru tu kopā ved bērnu uz bērnudārzu? Daudzas ģimenes nav gatavas atklāt attiecību patieso statusu, jo ir bailes no agresijas.”
_______________________________________________________________________________________
Kāpēc latvieši ir tik neiecietīgi pret homoseksuāliem cilvēkiem?

Nedrīkst devalvēt ģimeni
Jānis Iesalnieks, 13. Saeimas deputāts (Nacionālā apvienība):
– Homoseksuāli un biseksuāli cilvēki mūsu vidū vienmēr ir dzīvojuši un dzīvos, un vismaz savā paziņu lokā vai informatīvajā burbulī es nejūtu īpašu naidīgumu pret viņiem vai viņu attiecībām. Bet cilvēkiem nepatīk mēģinājumi pārdefinēt tādus sabiedrības ilgtermiņa attīstībai būtiskus un gadu simtos neapšaubītus institūtus kā laulība un ģimene. Vai arī, un tas parādījies pēdējā laikā, pat tādus bioloģiski noteiktus jēdzienus kā sieviete un vīrietis. Tautas ataudzi nodrošina tās ģimenes, kurās ir tēvs, māte un bērni, pat tad, ja kāda no vecākiem ģimenē vairs nav. Cilvēki pamatoti uztraucas par atsevišķu ideoloģisku strāvojumu centieniem devalvēt ģimenes kā sabiedrības pamatšūniņas nozīmi.

Dažādā un atšķirīgā pieņemšana
Ieva Brante, juriste, attiecību speciāliste:
– Mēs priecājamies par oriģināliem un atšķirīgiem cilvēkiem, kuri prot savu domu izteikt vārdos un demonstrēt darbos, taču ne vienmēr esam gatavi to saprast un pieņemt. Bieži citādību noliedzam. Padomijas laikā cilvēks bija nekas. Kalpojoša skrūve lielajā gaļas mašīnā. Padomija mainīja cilvēku domāšanu un izkropļoja uzskatus. Joprojām labprāt apvienojamies pret cilvēku, nevis pret sistēmu. Arī pati kādreiz noliedzu viendzimuma attiecības, bet šodien uzskatu, ka laulības institūts netiks grauts, ja tiks izveidots viendzimuma attiecību regulējums.
Uz drosmīgiem māksliniekiem skatos un cienu viņu uzdrīkstēšanos sistēmai, cilvēku uzskatiem mest izaicinājumu. Mēs sen vairs neesam skrūves. Drīkstam staigāt atšķirīgās drēbēs, ķemmēt matus uz dažādām pusēm, mums drīkst negaršot griķi ar pienu. Būt ar citādu viedokli nenozīmē graut valsts pamatus. Mēs drīkstam par kādu iestāties, lai norādītu uz sistēmas trūkumiem.
Skolas klasē man bija meitene, kas rakstīja ar kreiso roku. Viņa regulāri no skolotājas saņēma sitienu ar lineālu pa pirkstiem, sliktu atzīmi un piezīmi par nepaklausību. Šodien mūsu Valsts prezidents ir kreilis, ārlietu ministrs – gejs, un galvaspilsētā uz skolas sienas mūsu kritisko domāšanu veicina kritiski vērtējams gleznojums. Mēs vēlamies bērnos attīstīt oriģinālu redzējumu uz pasauli, dot brīvību un saglabāt viņu individualitāti. Vēlamies būt moderni un mācāmies no viņiem jaunus knifus. Tad kāpēc šis mūsdienīgais knifs nevarētu būt atvērtība un iecietība, dažādā un atšķirīgā pieņemšana?

Sekas var būt pat domas par pašnāvību
Marija Ābeltiņa, psiholoģe:
– Mēs visi esam sociālas būtnes, un citu cilvēku pieņemšana mums ir svarīga. Ja no cilvēkiem, no sabiedrības kopumā ilgstoši neizjūt pieņemšanu, tas atstāj sekas uz mentālo veselību, bojā dzīves kvalitāti. Seksuālā orientācija cilvēkos nereti izraisa necilvēcīgas reakcijas, un tām ir ļoti nopietnas sekas. Mobings no darbavietas, skolas vai potenciālajiem draugiem, kuri tajā brīdī nav draugi. Sekas var būt pat domas par pašnāvību.
Kāpēc ir tāda neiecietība? Psihologs var atbildēt tikai daļēji. Tas būtu jājautā arī antropologiem, vēsturniekiem – kā veidojusies sabiedrība. Pie mums nav notikusi tāda seksuālā revolūcija, kāda bija citās valstīs, un daudzi jautājumi par seksualitāti ir diezgan neskaidri. Atcerieties – padomju gados bija TV tilts ar Ameriku, un tajā izskanēja slavenā frāze: „PSRS seksa nav!” Tas bija 1986. gada 17. jūlijā. Pēc laika sekoja Atmoda un, iespējams, par seksualitāti esam palikuši neizpratnē, par to, kā tā veidojas. Kaut mūsdienās informācijas ir daudz, diemžēl ir arī ļoti daudz dezinformācijas un sagrozītu ziņu, kuras cilvēki nereti uztver par pareizām. Par to, ka homoseksualitāte ir bīstama, ka tā var pielipt. Absolūts mīts! Un cilvēki jauc homoseksualitāti ar pedofiliju. Viens ir noziedzīgs nodarījums pret bērniem, otra ir seksuālā orientācija. Kad cilvēki to sajauc un sāk karot, viņi nesaprot, ka karo ne ar īsto cilvēku un ne par lietu un ka tas ir šaušalīgs pārpratums.
____________________________________________________________________________________________
Vai, jūsuprāt, latvietis ir neiecietīgs?


Krista Karlsone, pilsoniski aktīva kuldīdzniece:
– Tāds nav tikai latvietis. Mēs visi esam vairāk vai mazāk neiecietīgi: arī citu tautu pārstāvji. Kopumā cilvēki ir diezgan neiecietīgi viens pret otru, taču ne visi – kāds ir un kāds nav. Tādēļ, ka baidās no citādā, nezināmā, un tās bailes izpaužas pretreakcijā. Mēs varam būt neiecietīgi pret dažādu veidu minoritātēm. Es, piemēram, varu būt neiecietīga pret veģetāriešiem, jo man garšo gaļa un es nesaprotu, kāpēc viņi to neēd. Kāds cits varbūt nesaprot, kāpēc ģimeni grib veidot divas sievietes vai kāpēc kāds tic kaut kam tādam, kam es neticu.


Mudīte, 1. grupas invalīde, aprūpē vecu cilvēku:
 – Neiecietīgs var būt pret jebko. Tas, ka mēs esam neiecietīgi pret homoseksuāļiem, ir uz visiem 100 procentiem! Homoseksuāļus es arī diemžēl neatzīstu, tāpēc ka man dēls tāds ir, līdz ar to es tādus neieredzu. Viņš ir audzis normālā ģimenē ar tēvu un māti un to, ka viņš ir homoseksuāls, es neatzīstu nekādi. Uzskatu, ka latvieši jau no seniem laikiem ir neiecietīgi, skaudīgi. Tomēr, ja salīdzina ar citām tautībām, tad šīs īpašības ir pilnīgi visām, arī krieviski runājošajām. Tajā laikā, kad esmu augusi, atceros, pat kaimiņi bija draudzīgāki. Bija vairāk labestības, arī dažādus svētkus kopā svinēja. Tagad katrs ir par sevi: ielien savā kaktā.


Nansija Linde, uzņēmēja:
 – Latvieši ir neiecietīgi pret daudz ko, piemēram, pret šībrīža aktualitātēm – kovida situāciju. Nepazīstu nevienu, kurš nebūtu neiecietīgs ne pret ko. Ir daļa, kas homoseksuāļus Latvijā saprot, un daļa, kas nepieņem. Tādēļ, ka nesaprot, jo tas ir kaut kas citādāks, svešs, ārpus mūsu rāmjiem un stereotipiem.


Mareks Zvirbulis, pašlaik bez darba:
–     Mēs esam neiecietīgi pret jebko! Noteikti tādi esam pret homoseksuāļiem vai cittautiešiem, jo tā Latvijā vienmēr ir bijis. Es esmu dzīvojis Anglijā, un tur tas viss ir pieņemts. Šeit jau arī lēnām par to televīzijā sāk runāt, attieksme jau kļūst nedaudz pozitīvāka. Pats esmu neiecietīgs pret homoseksuāļiem. Nav tā, ka eju viņiem klāt un ko pārmetu, bet man vienkārši tas nepatīk. Man tas liekas pretīgi, ja iztēlojos kopā, piemēram, divus vīriešus. Man liekas, ka ļoti lielai daļai tā ir. Anglijā lielākajai daļai i par to visu ir vienalga, taču Latvijā tādi, kas pret citādākajiem būtu vienaldzīgi, ir retums.


Agrita Cimermane, keramiķe:
–  Latvieši ir neiecietīgi pret visiem, kuri ir citādāki. It īpaši vecā paaudze, taču arī jaunajā to var redzēt. Reizēm liekas, ka vecāki cilvēki domā: ja paši ir dzīvē daudz izcietuši, tad tagad var nopelt citus. Noteikti esam neiecietīgi pret citu seksuālo orientāciju. Ir tādi, kas pieraduši dzīvot kā līdz šim, un negrib neko jaunu pieņemt, neko jaunu iemācīties. Es esmu neiecietīga pret neiecietīgiem cilvēkiem.


Krista, brīvs visas pasaules cilvēks:
 – Latvietis ir ļoti miermīlīgs, nekad negrib protestēt un ļauj sev uzvilkt visu pēc kārtas. Viņš ir spējīgs savilkt dažādus kažokus un tos mainīt pēc situācijas. Ir iecietīgs, iztapīgs, ļoti īpašs. Zinu, ka valdībā ir daudz homoseksuāļu, bet neesmu novērojusi, ka kāds viņiem mestu ar akmeņiem. Tāpat Amerikas vēstniecība bieži uzvelk homoseksuāļu karogu, kas tur skaisti plīvo liels un košs. Mēs tam mierīgi ejam garām, pat saviem bērniem stāstām, ka tas viss ir jauki. Iecietīgi audzinām mūsu mazos jērus, kuri būs nākamie skaistie jēri. Esam iecietīga un miermīlīga jēru tauta.
_________________________________________________________________________________________

_________________________________________________________________________________________