Laikraksts Kurzemnieks

„Pandēmijas nav un nebūs.” „Covid-19 ir radies laboratorijās.” „Vakcīnas ir izdomātas, lai Bils Geitss katram cilvēkam ievadītu slēptu izsekošanas čipu.” „Pēc vakcinācijas zobi paši lec laukā no mutes.” Vien daži no viltus ziņu piemēriem, kuri atrasti sociālajos tīklos. Sākoties Covid-19 pandēmijai, jūtami pieauga arī dezinformācijas apjomi, kas nav mazinājušies joprojām. Par viltus ziņām, galvenajiem to izplatītājiem un riskiem Kurzemnieks sarunājās ar NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra Stratcom direktoru Jāni Sārtu.

Vai ir pētīts, cik lielā apmērā, sākoties Covid-19 pandēmijai, pieauga arī viltus ziņu, dezinformācijas apjoms Latvijā?

„Procentuāli to nevar pateikt, jo šādi mērījumi nav veikti,” skaidro J.Sārts. „Grūti aptvert kopumā to, kas notiek virtuālajā vidē, bet ir skaidrs, ka, sākoties pandēmijai, dezinformācijas apjoms strauji pieauga. Dinamika ir bijusi dažāda. Sākotnēji viltus ziņas galvenokārt bija saistītas ar vīrusu. Vai tas ir vīruss? Kas tas ir par vīrusu? Ir vai nav izdomāts, un pa virsu tam bija arī valstu rīkotas dezinformācijas kampaņas, kurās saturiski bija divas tēmas: vīrusa izcelsmes vieta un tā kaitīgums, nekaitīgums. Par izcelsmes vietu daudz dezinformācijas bija no Ķīnas un Krievijas, savukārt par vīrusa kaitīgumu no Krievijas, kura izcēla Eiropas nespēju tikt ar to galā un parādīt, kā Krievijā veiksmīgi ar to neslimo un Covid-19 ir tikai nieks. Nepastarpināti bija arī bija daudz konspirācijas teoriju par notikušo. Šobrīd dezinformācijas apjoms nav mainījies, ir mainījies temats. Nu neviens neapstrīd faktu, ka vīruss ir, ka no tā var nomirt, bet spekulē par vakcīnām.”

Jā, Krievija un Ķīna sākumā pat ļoti izcēlās uz visu pārējo fona, bet savu artavu eļļas ugunī tomēr pielēja arī tā laika ASV prezidents Donalds Tramps ar saviem izteicieniem, piemēram, par hlora lietošanu, lai apkarotu Covid-19.

„Pirmkārt, ir jāsadala divas lietas. Pirmā ir dezinformācija. Apzināta nepatiesas informācijas došana organizētā veidā, lai panāktu zināmus efektus, apzinoties, ka sniegtā informācija ir nepatiesa. To parasti dara valstis. Un tad ir angliskais termins – disinformation. Latviešu valodā to varētu tulkot kā nepatiesas ziņas, kad cilvēks ir kaut kam tādam noticējis vai cilvēkam šķiet, ka tā ir patiesība, bet cilvēks nav apzināti gribējis panākt kaut kādu efektu no tā. Pandēmijas laikā šie abi nepatiesas informācijas radīšanas vektori bieži vien sakrīt. Ja runājam par Trampu, tad redzam, ka ASV valdības kanāli par viņa izteikumiem skaļi neinformēja. Protams, bija aktīvas grupas, kuras tālāk izplatīja Trampa apgalvojumus. Es viņa izteikumus liktu kategorijā pie nepatiesajām ziņām, kuras balstītas uz kaut kādu ticību, ka tas tā varētu būt, nevis apzinātu vēlmi radīt lielāku haosu. Šajā informācijas vidē, kad informācija lielākoties cirkulē internetā, sociālajos portālos, šis ir tas, kas šobrīd notiek. Trampam bija visaugstākā tribīne ar vislabāko dzirdamību, bet līdzīgu spēlētāju netrūkst arī šobrīd.”

Vai šiem spēlētājiem Latvijā varētu pieskaitīt arī tos dezinformatorus, kuri sevi dēvē par brīvvalsts TV?

„Šobrīd ir tā, ka viena no pazīmēm, ar kuru viņi atšķiras, ir dažādu stāstu, bet vienas ziņas multiplicēšana,” precizē J.Sārts. „Domāju, ka lielai daļai no tiem, kas aiz visa tā stāv, ir viņu redzējums, viņu ticība. Es, protams, nebūtu pārsteigts, ja starp viņiem būtu apzināti dezinformatori, kuri apzināti izplata informāciju, kas neatbilst patiesībai. Domāju, ka tur ir gan, gan.”

Mēs zinām, kuras valstis sākotnēji bija tās, kas izplatīja nepatiesu informāciju, bet pašreizējie riski? Šī brīža lielākie dezinformatori?

„Tās ir dažādas grupas. Antivakseri. Ir ļoti spēcīgas konspirāciju teoriju piekritēju grupas, kuras nāk no Krievijas, un Latvija šajā ziņā ir interesanta, jo te šīs abas grupas pārklājas. Krievija joprojām aktīvi pavairo informāciju, kas attiecas uz Rietumu radīto vakcīnu sliktajiem blakusefektiem un neefiktivitāti. Krievija joprojām mēģina apšaubīt vīrusa izcelsmes stāstu, bet es gribētu teikt, ka lauvas tiesa no šī brīža viltus ziņām rodas ārkārtīgi polarizētajos sabiedrības viedokļos par vakcināciju.”

Latvijā ir ļoti liela sabiedrības daļa, kura akli tic visam, ko raksta sociālajos medijos. Vai jūs varētu aprakstīt, kāds ir šis cilvēks? Kāds būtu viņa psiholoģiskais portrets?

„Ir ļoti bīstami šādā veidā vispārināt, jo cilvēki ir dažādi un iemesli ir dažādi,” sarunu ar Kurzemnieku turpina J.Sārts. „Protams, konspirācijas teorijām ir sava ekosistēma, kas domāta, lai cilvēku ievilktu, bet pamata profils pandēmijas laikā, manuprāt, ir tas, ja cilvēks cietis no pandēmijas radītajiem efektiem, piemēram, ekonomiskajā ziņā, tā ir pirmā no pazīmēm, ka šis cilvēks ticēs sazvērestības teorijām, nevis sekos racionālajai domu gaitai. Tas ir viens. Protams, ir korelācija arī ar izglītības apjomu un spēju kritiski analizēt avotus, bet tas nenozīmē, ka augsti izglītots cilvēks nevarētu būt dezinformācijas izplatītājs. Tas nav droši, jo ikviens no mums var iekrist. Vēl liels elements, kāpēc cilvēki sliecas pasauli redzēt konspirāciju teoriju gaismā, ir viņu nevarēšana pietiekami kaut ko ietekmēt sev apkārt. Tas var būt gan ģimenes kontekstā, gan darbā, bet tā ir viena no pazīmēm, bet, kā jau teicu, ir ļoti jāuzmanās vispārināt, jo pirmais iespaids par cilvēku var būt mānīgs.”

Tālu jau nav jāmeklē, jo pie Latvijas politiskā apvāršņa šobrīd ir cilvēks, kuram ir ļoti laba izglītība, bet viņa izteicieni sociālajos medijos nereti liek izbrīnā ieplest acis.

„Mēs redzam, ka šie paziņojumi nebūt nav konsekventi. Tie variē, un no tā varam secināt, ka cilvēka viedoklis lēkā vai arī viņš tomēr skatās līdzi kaut kādām tendencēm. Šāda veida populistiskā metodoloģija dod iespēju piesaistīt diezgan lielu potenciālo vēlētāju apjomu, bet ir jāsaka, ka šie ir tie vēlētāji, kuri ne pārāk aktīvi pārvērš savu iekšējā protesta sajūtu jeb savu pasaules redzējumu balsojumā. Viņi nav tie aktīvākie.”

Šobrīd no valdības puses tiek darīts maksimāli daudz, lai uzlabotu vakcinācijas apjomus, bet ir jūtams, ka tas īsti neizdodas. Vai tiešām konspirācijas teoriju, viltus ziņu atstātais iespaids ir tik liels?

„Interesanti ir paskatīties, kur kopumā Eiropā ir augsta vakcinācijas gatavība un kur zema. Korelācija starp sabiedrības uzticēšanos, es nerunāju tikai par uzticību valdībai, bet vispār, un to, cik daudzi sabiedrības locekļi ir gatavi brīvprātīgi vakcinēties. Šajā gadījumā tas ir vislielākais iemesls. Sabiedrības neuzticība visam, lielākajai daļai no autoritātēm. Protams, ka kaimiņu Janka gan ir autoritāte, kurā ir jāieklausās. Pie mums ļoti aktīvi darbojas antivakseri, viņu tīklojums, kas iedvesmojas no Rietumu analogiem. Krievvalodīgo informācijas telpā ir divi fenomeni, kuri sagājuši kopā. Krievija ļoti aktīvi uzbruka Rietumu vakcīnām, kuras tika raksturotas par neefektīvām, ar blakusparādībām, ka no tām var nomirt, bet tajā pašā laikā Krievijā ir ļoti liela skepse pret Sputnik vakcīnām. Līdz ar to šie trīs faktori ir ietekmējuši to, ka Latvijā ir salīdzinoši gausa vakcinācijas gaita.”

Vai tas varētu nozīmēt, ka Latvijas krievvalodīgā daļa netiek pienācīgi uzrunāta? Savulaik, kad sākās sarunas par vakcinācijas avīzes izdošanu, tika teikts, ka tā būs tikai latviešu valodā. Vai tā nebija kļūda?

„Diez vai tas bija tik vienkārši. Avīze sasniegtu tos cilvēkus, kurus citādāk nekādi nevar uzrunāt. Šaubos, vai tas, ka viņiem nebija avīzes, lika meklēt citus informācijas avotus. Tie jau bija, un atlika tikai paskatīties, un Krievija laipni piedāvāja savu versiju par pandēmiju un vakcīnām. Avīze varbūt būtu devusi iespēju uzrunāt tos, kuri citādi nekādi neseko nekam līdzi, bet tā nebūtu nekāda sudraba lode, kura vienā mirklī atrisinātu problēmu.”

Kā šo problēmu risināt? Kā mudināt cilvēkus domāt pareizajā virzienā, sākt šķirot apšaubāmas ziņas un drošus avotus? Vai tas ir iespējams?

„Šobrīd tas ir ārkārtīgi grūti, jo mēs redzam, ka sabiedrība ir sadalījusies izteiktos viedokļu grupējumos, salīdzinoši savstarpēji agresīvos, un ar informācijas kampaņām var uzrunāt tikai to mazskaitlīgo neizlēmušo daļu. Savukārt tie, kuriem ir nostiprinājies savs viedoklis, kampaņās neklausīsies. To varbūt var mainīt viņu tuvāko cilvēku vai pašu pieredze. Diemžēl, bet mums manevra iespējas ir samazinājušas. Protams, būs sabiedrības daļa, kas piekritīs tādēļ, ka viņam no tā tiks taustāms labums. Protams, būs arī daļa cilvēku, kuri, saprotot, ka vakcinētajiem ir lielāki labumi nekā viņiem, varētu pārdomāt, bet tam visam vajag laiku, un neesmu pārliecināts, vai uz septembri, oktobri tas izdosies.”

Jūs esat savas jomas profesionālis. Ko jūs ieteiktu mūsu lasītājiem, starp kuriem ir liela daļa lauku rajonos dzīvojošie.

„Patiesību sakot, vienmēr esmu paļāvies uz lauku cilvēkiem, kuriem bieži vien domāšana ir racionālāka par pilsētniekiem, kuri lielu daļu laika pavada sociālajos tīklos. Es teiktu tā, ka nevajag klausīties tajos, kuri bļauj visskaļāk, jo bļauj tie, kuru saturs ir tukšs. Vienmēr vajag paskatīties, no kurienes nāk ziņa un kāpēc. Smalks nosaukums – profesors, ārsts – ne vienmēr liecina, ka tas cilvēks joprojām tāds ir, un vienmēr jautājumos, kuri cilvēkam pašam ir svarīgi, uzticēties tikai drošam avotam. Piemēram, ja runājam par finansēm, jūs taču neatdosiet savus uzkrājumus Nigērijas princim, kuram pēkšņi nav, kur likt savus miljonus, un viņš jums tos sola atdot pēc tam, kad būsiet paziņojis viņam savu konta numuru un aizskaitījis savu naudu. Arī pret informāciju izturieties kā pret naudu. Pārbaudiet avotus! Jā, tas prasa laiku, bet, ja jums šī joma rūp, tad tā ir pareizā rīcība.”

Kopš pandēmijas sākuma dzirdētas daudz un dažādas neticamas ziņas. Kura jums ir likusi palikt pavērtu muti?

„Jāsaka, ir bijis gana daudz, bet pirmais, kas ienāk prātā, ir par to, ka vakcinētie cilvēki, atrodoties blakus nevakcinētajiem, var nodot riebīgo vakcinācijas efektu,” smejoties stāsta J.Sārts. „Es gan nemāku vairs precīzi atminēties, kāds bija tas nodošanas veids, bet arī šāda ziņa parādījās. Nesaprotu, kādās skolās ir gājuši un kādus diplomus saņēmuši tie cilvēki, kuri šādas ziņas izplata. Kur nu vēl stāsti par čipošanu, 5G, bet jāatceras, ka tā ir mūsu sabiedrība, mūsdienu laikmets, kurā cilvēki tic gan plakanai Zemei, gan tam, ka mūs pārvalda ķirzakveidīgi pārģērbušies citplanētieši. Diemžēl, bet nekā neparasta.”
________________________________________________________________________________

Viedokļi

Sākoties Covid-19 pandēmijai, neticamā ātrumā izplatījās arī dažādas viltus ziņas. Sākumā par pašu vīrusu, pēcāk par vakcīnām. Šobrīd viltus ziņu apjoms ir mazinājies, bet to ietekmē daudziem cilvēkiem visā pasaulē ir mainījusies apkārtējās vides uztvere, domāšana. Kādēļ tām ir tik liels spēks? Kas cilvēkiem liek ticēt dezinformācijai? Kā tas grauj ģimenes?

Šķeltās ģimenes

1. Inga Spriņģe, pētnieciskā žurnāliste, neatkarīgā pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica līdzdibinātāja:
Tas, kas parādās šajā laikā, ir saspringts fons. Kāds ir palicis bez darba, kāds ilgi sēž mājās un strādā, ir nokaitēta atmosfēra. Tas, protams, atkarīgs no katra psiholoģiskās noturības un ietekmē lēmumus ģimenēs. Tas, ko redzam sociālajos tīklos un par ko mums raksta, ir tas, ka konflikti nereti rodas dažādo uzskatu dēļ. Katram no ģimenes ir savi informācijas avoti, kuriem cilvēki tic. Par Covid-19, kā to ārstēt, par vakcīnām. Tad arī rodas situācijas, kuras esam analizējuši mūsu rakstos, ka ģimenes cilvēki savā starpā sāk kašķēties, kāda sieviete Twitter rakstīja, ka viss nonācis uz šķiršanās sliekšņa, jo viņas vīrs nedzird viņas argumentus, izsmej. Tas, ko esmu dzirdējusi intervijās ar psihologiem – ka bieži vien pandēmija ir tikai ierosinātāja tam, ka jau iepriekš ģimenēs ir bijušas konfliktsituācijas, kas vienkārši šobrīd tiek saasinātas. Nav tā, ka pēkšņi vienā dienā cilvēki sāk neticēt vakcīnām un sākas nesaskaņas. Ja runājam par viltus ziņu izplatītājiem, policija tos dala trīs motīvos. Pirms pandēmijas tā bija vēlme nopelnīt uz klikšķu rēķina. Otrs ir publicitātes un popularitātes iegūšana. Trešā ir, ka cilvēks pats tic dezinformācijai, kuru izplata.

Dezinformators Tramps

2. Gusta Shurdut, ārste psihiatre no Ņujorkas, ASV, bijusī kuldīdzniece:
Tad, kad sākās pandēmija, biju Latvijā. Sākotnēji cilvēki tai neticēja, jo ASV bija maz saslimšanas gadījumu, visvairāk bija Eiropā. To neuzskatīja par nopietnu arī tādēļ, ka ASV prezidents Donalds Tramps publiski paziņoja, ka nav jāuztraucas. Bet pēc pāris dienām epidēmija ļoti strauji virzījās uz priekšu, un tikai tad vēra ciet robežas. Sākumā nebija nekādas informācijas, ko šis vīruss nozīmē. Es arī pāris nedēļu strādāju Covid-19 nodaļā, bet nekas nebija sagatavots. Katram bija viena sejas maska nedēļai. Nemaz nerunājot par sapratni, kā ārstēt saslimušos, par zālēm. Tad, kad bija uzliesmojums, publiski ne reizi vien izskanēja apgalvojums, ka cilvēkiem maskas nav jānēsā. Tā izteicās cilvēks, kurš bija galvenais valsts infektologs. Pieļauju, ka tas bija arī tādēļ, ka sākumā bija problēmas ar masku pieejamību. Daudzi uzskatīja, ka stāsti par Covid-19 ir dezinformācija. Viss bija ļoti politizēts, un tie, kuri atbalstīja prezidentu, republikāņus, tie vairāk klausīja Trampu. Demokrāti savukārt situācijai piegāja nopietnāk. Pat tad, kad galvenais valsts imunologs sāka teikt, ka ir jānēsā sejas maskas, Tramps vēl mēģināja iebilst. Vēl vairāk, D.Tramps cilvēkiem ieteica spricēt hloru, sakot, ka tas palīdz nogalināt koronavīrusu. Kaut kas ārprātīgs!  Ja runājam par medijiem, pietiekami daudzi ir politizēti un tie izplatīs draudzīgo politisko spēku uzskatus.

Dezinformatoru skaits pieaug
3. Evita Puriņa, Re:Baltica faktu pārbaudes projekta Re:Check redaktore:
Sociālajos medijos izplatītās dezinformācijas apjoms salīdzinājumā ar pandēmijas sākumu ir ievērojami audzis. Tās izplatītāji ir kļuvuši profesionālāki – viņu ieraksti ir ar skaļiem virsrakstiem, spēcīgu vizuālo noformējumu, videoierakstiem. Jāņem vērā, ka Covid-19 dezinformācija ir visas pasaules fenomens, tāpēc tiem cilvēkiem, kas to dara Latvijā, ir plašas iespējas iedvesmoties no citu valstu kolēģiem, pārņemot idejas un jau gatavus vēstījumus, pašiem parūpējoties tikai par tulkojumu. Liela daļa melu un mītu arī nāk no Krievijas – tie Latvijā viegli izplatās, jo daudzi lieto Krievijas medijus (arī tradicionālos, kur to netrūkst) un zina valodu. Tas, kāpēc cilvēki tic dezinformācijai, jāpēta profesionāļiem, bet katrā sabiedrībā ir noteikta daļa, kas izvēles nemeklēt racionālu pamatu savām neveiksmēm, bet skaidrot tās ar kādas augstākas varas pret viņiem vērstām sazvērestībām un ļauniem nodomiem. Tā vienkārši ir vieglāk. Pandēmija un vakcinācija ir ļoti piemērots temats šādu sazvērestību meklēšanai. Protams, daļa atbildības jāuzņemas arī lēmumu pieņēmējiem, jo tie bieži nav bijuši loģiski un pamatoti, tāpat ierobežojumu dēļ cietušie cilvēki bieži nav saņēmuši pietiekamu atbalstu no valsts – arī šie faktori, visticamāk, veicina neticību valdībai un piesliešanos alternatīvām idejām. Nepārtraukti sekojot melu izplatītāju darbībām, redzu, ka iemesli ir dažādi. Vairāki šīs jomas spilgtākie pārstāvji šādi meklē un iegūst politisku kapitālu nākamajām Saeimas vēlēšanām, daļa to dara, saskatot potenciālu peļņu, vēl daļa, visticamāk, pārliecības un pašu iedomātas misijas dēļ. To cilvēku skaits, kam cilvēku kūdīšana ar melīgas informācijas izplatīšanu ir kļuvusi par ikdienas darbu, kopš pandēmijas sākuma diemžēl ir ļoti būtiski audzis. 
____________________________________________________________________________________________

Aptauja
Kuri ir jūsu iemīļotākie ziņu avoti, kuros uzzināt par jaunumiem Latvijā un pasaulē? Vai pie apšaubāmām ziņām pārbaudāt avotus?


Arta Zommere, grāmatvedes konsultante:
– Man nav tā, ka es ļoti sekotu līdzi aktualitātēm, bet man bieži internetā uzbāžas Tvnet un Kasjauns. Ja izlasu kaut ko dzeltenajā presē, kas mani interesē un ir uzrunājis, tad pārbaudu ziņu avotus citos portālos, jo ne visur būs vienādi uzrakstīts. Un tad es izvērtēju, kam ticēt un kam ne. Domāju, ka visas viltus ziņas ir tā repera Neita dēļ, kuru ielika cietumā. Ar viņu tas viss sākās, jo pirms tam visi rakstīja godīgi un visiem varēja uzticēties. Mans uzskats ir tāds, ka visam, ko raksta, nevar uzticēties, jo mēs pat valdībai nevaram uzticēties, tad kur nu vēl ziņu portāliem.


Gatis Levins, IT speciālists:
– Tas noteikti ir internets – Delfi un Tvnet – populārākie Latvijas ziņu portāli. Bet es izvērtēju, kas varētu būt patiesa informācija un kas ne. Ir nācies arī avotus pārbaudīt. Uzreiz piemērus nenosaukšu, bet esmu meklējis konkrēto ziņu vairākos portālos vai arī vienkārši Googlē. Un tad var salīdzināt, cik dažādi teksti ir portālos vai arī ziņu avots ir pilnīgi apšaubāms, nezināms un dīvains. Lielajos un populārajos ziņu portālos visam vajadzētu būt patiesībai, bet tur tie raksti ir plašai auditorijai, domāju, ka apšaubāmas ziņas ir tādēļ, lai varētu izvietot reklāmas, vienkāršā valodā runājot – viltus ziņas ir klikšķu medniekiem.


Monta Ilstere, mamma:
– Lasu Facebook un Delfus, kā arī liepājniekiem.lv, jo pati esmu no Liepājas. Tam, kas ir rakstīts Delfos, es ticu. Ir vēl viens portāls, bet neatceros nosaukumu, un tur gan ir ļoti apšaubāma informācija. Ja tomēr ir vajadzība pārbaudīt ziņu avotus, paskatos citos portālos. Ja citur parādās tā pati informācija, tad ziņai ticu, ja neparādās, nolieku informāciju malā un par to nedomāju. Komentārus, man šķiet, svarīgi lasīt, lai redzētu, ko cilvēki par to saka. Kāpēc ir šīs viltus ziņas, nezinu. Tā esam pieraduši, ka visu varam atrast sociālajos tīklos un internetā. Mēs vairāk skatāmies ziņas internetā, nekā klausāmies radio vai skatāmies TV. Man šķiet, ka šobrīd sociālie mediji ir ņēmuši virsroku. Paskatieties paši, kas notiek – cilvēki sēž kafejnīcā un redz to, kas ir viedierīcēs, un nedzird ziņas radio vai TV. Tas jau ir tas bīstamākais.


Dāvis Cinītis, fizikas skolotājs no Rīgas:
– Tie noteikti ir Delfi, jo komentāros vienmēr ir salasījušies lielākie eksperti. Faktu konstatēšanai, ka kaut kas ir noticis, domāju, ka ticēt var. Bet ir bijis tā, ka Delfos un Tvnet uzrakstītais brīžiem liek domāt, vai tas vispār ir kaut nedaudz tuvu patiesībai. Domāju, ka pat lielākajos Latvijas ziņu portālos ir apšaubāma informācija, ņemot vērā, ka cilvēkiem joprojām patīk dzeltenā prese. Tāpēc arī žurnālistiem jāpiespēlē uz sabiedrības sirds nots. Es nepārbaudu ziņu avotus. Ja esmu izlasījis kaut ko savādu, kam līdz galam neticu, nolieku to malā un aizmirstu, jo pārbaudīt avotus tik daudziem rakstiem ir nereāli, jo lielajos portālos tomēr dienā iznāk ap pieciem līdz desmit rakstiem. Interesantākie raksti, kam var uzticēties, noteikti ir LSM.


Mārīte Ullase, EHR radio grupas projektu vadītāja:
– Es tomēr skatos televīziju, pieslēdzos vai nu Panorāmai, vai kādām citām ziņām. Speciāli ziņas neesmu pārbaudījusi, jo kāpēc gan lai parādītais pa TV nebūtu taisnība. Atsevišķs gadījums ir mirklis, kad runā politiķi. Tur varētu domāt – taisnība vai nepatiesība. Internetā ziņas nelasu, jo tur ir tik daudz negāciju, pret un par par Covid-19, ka man šķiet neiespējami vispār ieiet sociālajos tīklos. Pārāk muļķīgi argumenti klīst pa internetu. Man pietiek ar to, ko redzu televīzijā.


Iveta Jakoba, strādā valsts pārvaldē:
–      Ziņas lasu ļoti maz, vairāk ieskatos virsrakstos. Populārākie noteikti ir Delfi un Tvnet. Izlasu rakstu tikai tad, ja kaut kas ļoti uzrunā. Es pati izvērtēju, cik tā ziņa varētu būt patiesa, jo zinām, ka internetā ir ļoti daudz nepatiesu ziņu. Reizēm mēģinu arī pārbaudīt avotus, ja tomēr ir šaubas par raksta patiesību. Mēģinu kaut kur citur atrast līdzīgu informāciju vai arī apspriežos ar draugiem, kuri par attiecīgajām tēmām varētu zināt vairāk nekā es. Man šķiet, ka mūsdienās viltus ziņas ir aktualizējušās mediju dēļ, jo tiem vienmēr slikta ziņa ir bijusi laba ziņa. Un šajā negāciju laikā aiz neko darīt cilvēkiem ir interesanti lasīt viltus ziņas. Es īpaši nesekoju līdzi ne sociālajiem tīkliem, ne ziņu portāliem.
_________________________________________________________________________________________




SIF#_MAF2021


Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par materiāla saturu atbild laikraksts Kurzemnieks.