Laikraksts Kurzemnieks

Ģimene
Ja nebalsoji, tev nav tiesību arī kritizēt
Kārtīgi izpētot visu sešu partiju programmas un izvēloties piemērotāko, 5. jūnijā balsot par jauno Kuldīgas novada domi dosies arī Maija un Ģirts Jankovski.
Abi ir filozofi. Izveidojuši uzņēmumu "Mozokot", kurā veic dažādus pētījumus. Maija pašlaik aizņemta, organizējot Demokrātijas festivālu, kas Kuldīgā notiks šovasar, savukārt Ģirts Latvijas Universitātē ir viens no vadošajiem pētniekiem.

Pēc kā izvēlaties, par kuru sarakstu atdot savu balsi?
Ģirts: Man vienmēr bijis princips – pētīt visu partiju programmas. Lai demokrātija darbotos, izvēlei jābūt apzinātai. Plānoju līdz vēlēšanu dienai tām iziet cauri, saprast, kas ir būtiskākais. Mani mazliet satrauc tas, vai programmās varēs ko secināt, jo bieži vien pret tām partijas attiecas pavirši. Nav saprotams, cik ir realitāte, cik politiskajam spēkam programma tiešām ir svarīga.
Internetā izpildīju anketu Pielaiko partijas!, un tur man bija skumji rezultāti – nevienai partijai nebija vairāk par pusi no tā, kas atbilstu manam redzējumam (smejas).
Maija: Saeimas vēlēšanās man ir vienkārši – balsoju par lielajiem uzstādījumiem. Kas attiecas uz pašvaldībām, tur grūtāk saprast. Vairāk to uztveru kā saimniecisku padarīšanu, lai gan saprotu, ka pašvaldības funkcijas ir krietni plašākas nekā tikai ceļi, kanalizācija un citas lietas. Infrastruktūra laikam ir visredzamākā.
Kā to izvērtēt? Kuldīgas gadījumā ilgstoši pie varas bijusi viena partija. Varam redzēt, ko tieši darījusi. Katrā ziņā man ir sajūta, ka dzīvoju tādā pašvaldībā, kas attīstās, jo te nav bēdu ieleja. Bet gribētos, lai nebūtu tik izteikts vienas partijas monopols. No otras puses – ja viena dara labu un citi mani nepārliecinās?
Un mazākā vietā jau balso arī par personībām.

Ģirt, tu esi strādājis arī Vācijā. Cik liela tur ir vēlētāju uzticēšanās politiķiem?
Ģirts: Latvijā cilvēku domāšana par demokrātiju ir joprojām padomiska. Toreiz, ja gribēji individuāli ko sasniegt, kāpt pa karjeras kāpnēm, bija jāiet kompartijā. Mūsdienās attieksme pret partijām un vēlēšanām bieži vien ir tāda kā individuālā tieksme pēc kaut kādiem labumiem. Vācijā tā nav. Tie cilvēki, kas partijās iestājušies, uzskata, ka viņu intereses, kā valstij attīstīties, būs ilglaicīgas.

Vai pilsoniskais pienākums doties vēlēt nāk no ģimenes?
Ģirts: Mana ģimene vēlēšanās vienmēr ir piedalījusies un balsojusi. Es gaidīju, kad man paliks 18. Jaunības maksimālismā patika sauklis, ka pilsoņa vienīgais pienākums ir četros gados aiziet nobalsot. Ja neesi aizgājis nobalsot, tev nav tiesību arī kritizēt.
Maija: Arī mani vecāki vienmēr ir vēlējuši. Tētis savulaik pat ir kandidējis. Jaunībā tā man nebija nopietna lieta. Arī ziņām īpaši nesekoju līdzi. Šodien, lai pieņemtu lēmumu, jābūt informētam, kas notiek.

Vēlētāju aktivitāte mazinās. Kādēļ tā notiek?
Ģirts: Tas nav tikai Latvijā. Augsta tā ir tad, ja sabiedrībai ir saasināti un kaitējoši apstākļi. Pētījumi bijuši dažādi. Piemēram, ja cilvēkiem ir laba dzīve, interese par politiku mazinās. Vai arī uz vēlēšanām viņi nedodas tādēļ, ka neuzticas sistēmai; vai arī ir apziņa, ka viss jau tāpat labi. Ikdienā cilvēks vaid, ka viss ir slikti, bet darbība liecina citu: viņš labāk izvēlas baudīt dzīvi mazdārziņā nekā 15 minūtes pirms tam aiziet novēlēt.
Man šķiet, ka daļa no jaunās paaudzes varētu būt aktīvāka, lai gan otra daļa par vēlēšanām nav informēta. Ilgi partijas ir uzrunājušas vēlētājus virs 50. Vai ir runātas lietas, ka saistītu jauniešus, piemēram, mobilitāte, izglītība ārzemēs, darba piedāvājumi?
Maija: Jautājums ir tāds – kā viņus sasniegt. Tradicionālos medijus jaunieši patērē maz. Feisbukā, kur arī ir politisks saturs, vairāk ir auditorija vecumā 30+. Neesmu pētījusi, kāda ir kompetenču pieeja skolās, bet vajadzētu būt arī tādai, kas vairotu pilsonisko izpratni. Tās ir būtiskas prasmes un zināšanas, kas jāiegūst.

„Partiju programmas ir skaisti saukļi. Nav saprotams, cik ir realitāte, cik politiskajam spēkam programma tiešām ir svarīga.”

__________________________________________________________________________________________
 
Viedokļi
Kādēļ iedzīvotāji politiķiem neuzticas? Kā to mainīt?

Cilvēki negrib politikā iesaistīties

Klāvs Sedlenieks, sociālantropologs:
– Tas ir ne tikai Latvijā, bet arī citviet: kur uzticēšanās bijusi augstāka, tagad mazinās. Cilvēki sagaida, ka politiķi viņu problēmas atrisinās, un noveļ tās uz viņu pleciem. Pēc tam greizsirdīgi skatās uz to, ko viņi izdarījuši, un tas, kas izdarīts, ir slikti. Paši negrib politiskajā procesā iesaistīties. Mūsu politiskā sistēma balstīta uz partiju sistēmu. Savukārt partijās cilvēki iestājušies ļoti maz. Vēlēšanās nobalsojam par tiem, kuri reprezentē partijas, kurās paši neesam iesaistījušies, jo a priori šī ir pārāk netīra lieta un nevēlamies tur būt.
Uz tiem, kuri politikā iesaistījušies, agrāk vai vēlāk cilvēki sāk skatīties ar aizdomām. Es to saistītu ar aizdomīgumu par politisko procesu kopumā, kas sabiedrībai šķiet netīrs, nepareizs, lai gan ir nepieciešams. Esmu runājis ar cilvēkiem, kuri vēlēt nekad nav gājuši un arī neies. Bet tad nav pamata kritizēt, ja paši nav piedalījušies. Dienas kārtību noteiks tie, kuri vēlēšanās piedalīsies. No otras puses, jāņem vērā tas, ka sabiedrība ir dažāda. Vēlēšanas labi parāda to, ka visi esam mazākumā – nav vairākuma gribas. Politiskā sistēma veidota tā, lai atspoguļotu dažādas balsis. Maz ticams, ka visiem izdosies vienoties par vienu pozīciju.
Politiskais process ir tāds, ka mēģinām viens otru pārliecināt par kaut kādu pareizo ceļu.

Vēlētājam jākļūst gudrākam

Guntis Zemītis, vēsturnieks:
– Ne vienmēr priekšvēlēšanu solījumi piepildās – tie bieži atšķiras no darbiem. Tāpēc uzticība politiķiem ir zema. Parasti viļas tajos, kurus ievēlē Saeimā. Pašvaldībās pilsētu mēri turas ilgi. Tur darbi skaidrāk redzami, un pašvaldību vadītāji jau zina, kas cilvēkiem vairāk patīk, uz to uzspiež un savus reitinga punktus notur. Viss atkarīgs ne no politiķiem, bet gan no vēlētājiem. Vēlētājam jākļūst gudrākam: jāsaprot, kuri solījumi ir piepildāmi, kuri nav.
Bieži cilvēki uzticas populistiskiem spēkiem, kas daudz sola, bet īsti nav zināms, kas aiz tiem stāv.
Lielāka uzticība politiķiem ir tajās valstīs, kurās demokrātija bijusi ilgi un ir nostiprinājusies. Piemēram, Ziemeļvalstīs – Dānijā, Somijā. Tur politiķi ir piederīgi partijām, un tās ir labējākas vai kreisākas. Mums vēl maz tādu partiju, kuras pauž noteiktu politisku uzskatu. Kaut kas sāk veidoties.
Jāpiedalās visās vēlēšanās – tas ir arī pašcieņas jautājums. Mēs esam tie, kuri veido savu valsti, pilsētu, mums jāizvēlas tie, kuri par to rūpēsies. Norakstīt atbildību uz citiem un pēc tam smīkņāt – redz, kā viņiem neiet, – ir visvieglāk.

Partijām jābūt ideju nesējām

Maija Kūle, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta direktore:
– Politikā ieiet daudzi bezatbildīgi, nezinoši, tai nepiemēroti cilvēki. Viņi tiecas pēc varas, arī resursu pārdales savā labā. Tie, kuri ir piemēroti un izglītoti, ir mazākumā. Politiskā dzīve ir stipri netīra, intrigu pilna, arī stipri savtīga. Politiķiem vajadzētu būt tautas kalpiem, strādāt nozaru attīstības labā, lielā mērā ziedot sevi un laiku, lai dotu labākus attīstības modeļus. Partijai vajadzīga ideja. Ja esi liberālis, tad atbalsti brīvu, uz tirgu balstītu, individuālu cilvēku attīstību, risku, jo tad valsts regulē un palīdz minimāli. Ja esi konservatīvais, tad kopiena tiek likta pirmajā vietā, sabiedrība un ekonomika balstīta kopējas lietas attīstībā. Tie ir divi atšķirīgi Eiropas modeļi. Partijām savas idejas jānes, jāskaidro.
Pie mums visu laiku ir politbiznesa grupējumu drūzma, pa retam iespraucoties vēl kādam neskaidram grupējumam. Tagad laužas Aldis Gobzems: nav skaidras idejas, izņemot to, ka viņam vajag varu, naudu, resursus un nogāzt visus, kas līdz šim nav ļāvuši šiverēt.
Tagad daļa apvainojusies par jaunajiem novadiem, jo cilvēku intereses netika uzklausītas. Kļūdas, nevērība un politiskā uzpūtība dzen cilvēkus no demokrātijas projām. To novēršot, situācija varētu būt labāka.
Singapūrā uzticēšanās politiķiem ir augsta, īpaši tāda bija bijušajam premjeram. Viņš visus korumpantus sodīja. Viņa vadībā Singapūra uzplauka un kļuva par pasaules modernāko pilsētvalsti.

Reitings ar mīnusa zīmi

Ojārs Skudra, politologs:
– Šī parādība Latvijā nav jauna. Sociālo zinātņu fakultātē kāds maģistrants konstatēja, ka, sākot ar 1995. gadu, Saeimai un valdībai uzticības reitings ir negatīvs. Līdz mūsu dienām nevienai Saeimai un nevienam Ministru kabinetam (izņēmums ir atsevišķi politiķi) šis reitings nav bijis pozitīvs.
Bet vai runājam par uzticēšanos demokrātijai vai par uzticēšanos partijām, valdībai? Cilvēki atšķirīgi atbild uz jautājumu: „Vai demokrātija kopumā funkcionē labi?” Ja atbilde ir labi, tad cilvēks uzticas politiskajai demokrātijai tādā formā, kādā tā pastāv. Cita lieta, ja viņam jautā: „Vai demokrātija strādā jūsu vai tavās interesēs?” Tur nevar interpretēt kā uzticēšanos vai neuzticēšanos demokrātijai. Tas, ko var risināt, ir palielināt uzticēšanos konkrētiem politiķiem, konkrētai partijai.
Ir dažādi skaidrojumi, kā vēlētājs pieņem lēmumu. Ir trīs galvenās pieejas. Viena ir racionālā – lēmumu, par ko balsot, pieņem, balstoties argumentos, ar prātu, spriešanu, secinājumu palīdzību. Tā ir relatīvi neliela vēlētāju daļa. Otra ir socioloģiskā pieeja, kas viss atkarīgs no cilvēka dzīvesvietas, izglītības, dzimuma, vecuma, ienākumu līmeņa utt. Trešā – visplašākā – ir sociālpsiholoģiskā. Izmantojot psiholoģiskus modeļus un metodes, to skaidro ar attieksmi, vērtībām, noskaņojumu, identitāti.
Latvijā ir tendence vēlētāju aktivitātei samazināties. Sociālā noslāņošanās, tai skaitā mantiskā, gājusi stipri uz priekšu. Jāpalielinās vidējai labklājībai, lai šajā jomā varētu sagaidīt kādas izmaiņas.
___________________________________________________________________________________
 
Eksperte
Lai ir karsta elpa pakausī

Vai un kāda ir saikne starp labas pārvaldības principiem pašvaldībās un sabiedrības līdzdalību? Komentē Sabiedriskās politikas centra Providus vadošā pētniece labas pārvaldības jautājumos Līga Stafecka.
Arvien biežāk dzirdam tādu jēdzienu kā laba pārvaldība – tas izskan saistībā ar apšaubāmu lēmumu vai rīcību gan valsts, gan pašvaldību līmenī.
Ko tas īsti nozīmē?

Pārvaldību, proti, to, kā tiek sagatavoti un pieņemti lēmumi, par labu uzskata tad, ja tā ir atklāta, ievēro tiesiskuma principus, cieņu pret likumu un cilvēktiesībām, tiecas pēc efektīvākajiem risinājumiem, meklējot veidus, kā pakalpojumus uzlabot, un šajā procesā ir atvērta sabiedrības ierosinājumiem, kā to izdarīt vislabāk.
Tā ir tāda pārvaldība, kas gatava atskaitīties un par saviem lēmumiem atbildēt un kurā sabiedrībai ir iespēja izsekot lēmumu pieņemšanas gaitai un tos saprast. Pārvaldes darbinieki ir zinoši un profesionāli, pastāvīgi uzlabo prasmes. Labas pārvaldības principam ir savs tiesiskais svars – tas noteikts dažos Latvijas likumos kā pārvaldei svarīgs, tā ievērošanu uzauga tiesībsargs, taču uz to jāskatās daudz plašāk. Varētu teikt, ka tas ir domāšanas veids – nemitīgi rūpēties, lai iestāde strādā arvien labāk: efektīvāk, tiesiskāk, tiecas uz augstāku kvalitāti, nodrošinot iedzīvotājiem arvien labākus pakalpojumus. Šajā procesā sabiedrībai ir ļoti liela loma, varētu teikt, ka teju izšķiroša. Neviena iestāde nevar savu darbu uzlabot, neiedziļinoties klientu vajadzībās, taču, no otras puses, to var izdarīt tad, ja sabiedrība ir gana aktīva, interesējas par lēmumiem, izsaka priekšlikumus. Ja iedzīvotāji ir vienaldzīgi, tad valsts vai pašvaldības iestādei ir grūti izstrādāt labus risinājumus, uzminēt iedzīvotāju vajadzības; ievērojami paaugstinās korupcijas risks, jo lēmumiem neviens no malas neseko līdzi. 

Svarīgs neatkarīgs medijs un aktīvi iedzīvotāji
Cik labi pārvaldītas ir pašvaldības? Tās ļoti atšķiras gan izmēra, gan iedzīvotāju skaita, gan turīguma ziņā. Tādēļ grūti vispārināt, tomēr visai skaidri var redzēt sakarību: jo aktīvāka ir vietējā sabiedrība, tai skaitā novadā pastāv kāds neatkarīgs medijs, jo labāk pārvaldīta ir pašvaldības vara. Iedzīvotāji regulāri uzdod jautājumus, ierosina, kas pašvaldībai jādara vai ko varētu darīt paši – ar vai bez tās dalības. Liela loma ir neatkarīgam medijam, kas ar kritisku aci pašvaldības darbu regulāri vēro, uzmana solījumu izpildi. Šī sabiedriskā uzraudzība ir kā karsta elpa pakausī deputātiem un pašvaldības vadītājam, dzinulis strādāt labi, pildīt apsolīto.  Otra sakarība: iedzīvotāji ir aktīvāki tur, kur vietējie politiķi viņu viedokli novērtē. Tas viņus interesē pat tad, ja nesakrīt ar viņu pašu viedokli. Politiķim ir uzdevumsatrast vidusceļu, kas labāks visai pašvaldībai.
Dažviet var novērot, ka pašvaldības cilvēkus informē minimāli vai notur formālu publisko apspriešanu, vai tās pārstāvji neuzticas iedzīvotāju spējām kādu jautājumu risināt konstruktīvi, jo iedzīvotāji jau tikai sūdzas un kritizē. Vismazākās cerības uz labiem lēmumiem ir tur, kur pašvaldība uzskata, ka labāk par iedzīvotājiem zina, ko viņiem vajag. Providus pētījumi parāda: jo regulārāka ir pašvaldības sadarbība ar iedzīvotājiem, jo konstruktīvāka tā veidojas.

Uzdodiet sev kontroljautājumus!
Lai novērtētu savas pašvaldības pārvaldību, ir vērts sev pajautāt pāris kontroljautājumu.

* Cik daudz es zinu par to, ko pašvaldība pēdējos četros gados ir darījusi? * Vai saprotu, kādi ir tās attīstības mērķi un kā tā uz tiem virzījusies?* Vai pats esmu kaut reizi mēģinājis šos jautājumus saprast? * Vai pašvaldība mani ir aicinājusi uz kādu apspriedi vai aptauju? Vai esmu aicinājumam atsaucies? * Vai zinu, kur jāvēršas, ja man no pašvaldības vajag palīdzību? * Vai pašvaldība bijusi labs, tālredzīgs saimnieks jebkuram pēdējos gados uzbūvētam objektam? Vai tas uzbūvēts pēc iespējas izdevīgāk un tā, lai būtu noderīgs ilgtermiņā, labi kalpotu iedzīvotāju vajadzībām, kuras pašvaldība pirms tam noskaidrojusi?

„Vismazākās cerības uz labiem lēmumiem ir tur, kur pašvaldība uzskata, ka labāk par iedzīvotājiem zina, ko viņiem vajag.”

_______________________________________________________________________________________________
Ielu intervijas

Kā ievēlēt tādus deputātus, lai pēc tam neviltos?


Mārcis Zēbergs, darbu vadītājs:
– Tad, kad politiķi tiek ievēlēti un nokļūst savos amatos, viņi saskaras ar reālo politisko vidi, un tas, ko viņi pirms tam solījuši iedzīvotājiem, nemaz nav tik viegli piepildāms daudzo šķēršļu dēļ. Iespējams, ka augstākstāvošie ir tie, kas visu nosaka. Un no malas droši vien ir visādi personāži, kas sāk raustīt to deķi uz visām pusēm.
Iespējams, jānomainās paaudzei, galvenokārt domāšanai, lai kas mainītos. Lai ierēdņiem būtu atbildība par saviem darbiem un nedarbiem. Pats nezinu, vai iešu vēlēt. No sākuma jāiepazīstas, ko tās partijas sola, jāskatās, kas ir līderi, kāda ir viņu politiskā karjera, CV. Citus gadus vēlēt esmu gājis. Pašam nav baigās vilšanās bijušas, jo nedomāju, ka strauji kas mainīsies, līdz ar to nav sūkstīšanās. Man šķiet, ka Kuldīgā jau ir daudz kas izdarīts tūrisma attīstībai, cilvēki šeit grib braukt, un viņiem te patīk.


Sergejs Jurevskis, strādā loģistikā:
– Es nezinu, kā izvēlēties. Uzskatu, ka viņi tur sēž un neko nedara. Es šogad vēlēt nemaz neiešu – negribu, citus gadus esmu gājis, bet nekādas izmaiņas neesmu manījis. Es nezinu, kā to ietekmēt, un par to nemaz nedomāju – man vienalga. Dzīvoju, kā ir. Man ir citas darīšanas, un par politiku neinteresējos.


Bruno Mekšs, pensionārs:
– Man pret vecajiem deputātiem ir tikai viens iebildums: vajadzētu Kuldīgā uzcelt vienu māju, kurā dzīvot ārstiem un citiem speciālistiem. Daudziem jābraukā pie dakteriem uz Ventspili, Liepāju vai Rīgu, it īpaši mana gadagājuma cilvēkiem. Tas ir viens liels mīnuss, pārējais var palikt tāpat. Vēlēt iešu – eju katru reizi. Reti kuram politiķim var uzticēties: sola debesmannu, bet dzīvē tā neiznāk, un sanāk vilšanās. Esmu izdomājis, par ko vēlēt: skatījos, kur vairāk ir labi uzņēmēji, kuri paši izsitušies ar darbu, nevis ar zagšanu, blēdīšanos ar blatiem. Man ir tādi Kuldīgā pazīstami, un par viņiem arī balsošu.
Diemžēl mums nav tiesiskas valsts – viss ir pērkams un uzpērkams, arī diplomi nopērkami. Man nepatīk, ka Saeimā sēž diletanti, jo tur jābūt speciālistiem no katras nozares. Nekas jauns nav atvērts, nekādas jaunas ražotnes – tik, cik privātie dara, tik ir, bet valsta mērogā viss iet uz leju. Ceļi slikti. Vai tad tas ir tilts, kas ik pēc diviem gadiem jāremontē? Savā valstī tā nevajadzētu darīt – tā ir izsaimniekošana. 


Alise Valtere, studente:
– Lai izvēlētos pareizos, mums pašiem jāizglītojas. Jāpastudē, par ko katrs politiķis iestājas, ko atbalsta, un nav jāgaida, ka cits pateiks, par ko vēlēt. Es vēlēt iešu. Izlasīju aprakstiņus, apskatījos, kāda izglītība ir tiem, kas kandidē, un lemšu pēc tā, kas visvairāk patika, uzrunāja, kas man likās tāds konkrētāks un pats saprotamākais. Tie, kuri runā apkārt, mani pat atbaida, un par to, ko nesaprotu, es nebalsošu. Izvēlējos tos, kuri runā skaidri un kam ir pieredze, jo arī tā ir ļoti svarīga. Mani kā jauno speciālisti interesē dzīvokļi, bet ceru, ka šī situācija laika gaitā tiks sakārtota. Tie, par ko balsošu, ir saskatījuši arī ko tādu, ko es pati kā Kuldīgas iedzīvotāja neesmu pamanījusi.


Ginta Laizāne, strādā lombardā:
– Par politiku pat negribu runāt. Lai izvērtētu deputātus, par kuriem balsot, jāskatās pēc padarītā, nevis tā, ko runā. Citus gadus esmu gājusi vēlēt, bet šogad vēl domāju, par ko. Ar visām partijām neesmu pat iepazinusies – tik tā, cauri skrejot, garām ejot. Pirmais, kas jaunievēlētajiem būtu jādara: jāatbild par saviem vārdiem un jādara tas, ko sola.

 
Jānis Siliņš, meteomezglu operators:
- Bijām ar sievu iebraukuši Smiltenē, un man tiešām patika, ka nav neviena plakāta. Kaitina tā pārspīlētā reklāma visur ar skaistajiem saukļiem un uzbāšanos. Esmu no Rīgas, tāpēc mani interesē, vai jums Kuldīgā ir vietējā partija, nevis ienācēji no citurienes? Ja ir, tad tas man patīk, ka savējie uztaisa partiju un tur arī darbojas. Kaut gan mēs, rīdzinieki, esam jau drusku atslābuši (ārkārtas vēlēšanas tur bija pērn – red.), citās pašvaldībās būs tikpat spraigi kā galvaspilsētā.

 
Ieva Siliņa, projektu vadītāja:
– Tas ir ļoti grūti izdarāms. Droši vien vairāk jāskatās uz darbiem, jo sola jau daudz, bet vai to solīto izpilda? Politiskā atbildība ne tikai pašvaldību, bet arī Saeimas vēlēšanās ir ļoti zema. Teiksim, tiek solīts nez kas, bet pēc tam jau neviens vairs neprasa, vai tas tiešām izpildīts. Vēlētājiem atmiņa diemžēl ir ļoti īsa. Eksperti pat pētījuši – vien pāris mēnešu. Vēlētājs aizmirst visu slikto un jau atkal tic solījumiem. Arī plašsaziņas līdzekļiem noteikti vajadzētu palīdzēt atskatīties uz to, kas noticis, vilkt ārā visus notikumus, lai parasts iedzīvotājs var pieņemt svarīgo lēmumu. Vajadzētu visus politiķus izsaukt uz paklāja, lai atskaitās, ko kurš izdarījis.


Dzintra Vēbere, seniore:
– Mani vismazāk uzrunā tie, kas visvairāk sola. Tiem es neticu – tie salkanie solījumi man nepatīk. Nekad vēl nav redzēts, ka tie lielākie solītāji būtu bijuši tie lielākie darītāji. Man liekas, ka Kuldīgā daudz kas jau ir darīts, un vispār es esmu apmierināta. Kuldīga ir augusi – tā plaukst un dzeļ, un tūrisms mums ir. Darbavietas vēl vajag, lai jaunieši neskrietu prom. Dzīvokļi gan ir šausmīgi smags jautājums: īre dārga, grūti dzīvokli atrast, bet, ja atrod, tad bez remonta neiztikt. Man vairs nav ko tur pētīt tos kandidātus – esmu jau izvēlējusies, par ko balsošu.
__________________________________________________________________________________________

Aptaujas rezultāti
www.visidati.lv/res/173995158986208/





SIF#_MAF2021