Laikraksts Kurzemnieks

AR DIVIEM PIRKSTIEM

„Mani Kurzemnieka gadi bija no 1969. līdz 1993. gadam. Strādāju par korektori un atbildīgo sekretāri. Pirms tam mazliet biju iemēģinājusi roku tirdzniecībā kancelejas preču veikalā par inventarizatori. Skolas biedrene Žanete Ērcīte strādāja Padomju Dzimtenē, kur atbrīvojās korektores-mašīnrakstītājas vieta. Latviešu valodā vienmēr esmu bijusi laba, un tas mani ilgu laiku atturēja no tālākām studijām, jo šķita, ka esmu pietiekami gudra. Mašīnrakstīšana gan bija jāapgūst. Atceros, kā Jāzeps Stirāns (Padomju Dzimtenes redaktors 80.–90. gados) atnesa un nolika pirmo rakstu, ko lēni, ar diviem pirkstiem uzrakstīju, un teica: „Tad jau pats būtu to izdarījis ātrāk.” Pamazām, pamazām gāja aizvien ātrāk – iemanījos rakstīt jau ar četriem pirkstiem, drīz vien varēju līdzināties savai mammai, kura bija beigusi mašīnrakstīšanas kursus pēc aklās metodes.

No žurnālistiem ar rakstāmmašīnu pati strādāja tikai Valija Grundmane, pārējie rakstīja ar roku un deva man. Varēju rokrakstus diezgan labi salasīt. Jāzeps bieži vien rakstīja tā, ka tikai pirmais un pēdējais burts bija saprotami, bet no konteksta tāpat varēja saprast, ko viņš domājis. Žurnāliste Alīda Daktere vienmēr sāka taisni, bet tad rindiņa aizgāja aizvien, aizvien šķībi uz leju. Bet Valija Grundmane nevarēja izlasīt, ko pati blociņā ierakstījusi, – nāca pie manis, lai palīdzu.

Aizgāju prom 1993. gadā, kad vēl nebija nekādu datoru, un tā visus gadus pārrakstīju žurnālistu rakstus.”


AR KOLĒĢIEM PAVEICIES

„Man ļoti laimējās ar kolēģiem, kuri tolaik, kad atnācu, jau bija priekšā. Valija Grundmane bija fenomenāls cilvēks – rakstīja arī lugas, viens viņas viencēliens pat bija uzvests Dailes teātrī. Viņai bija diploms, par kuru ik pa laikam pavilkām uz zoba, – trešās klases vai šķiras aktrise. Šeit strādāja dzejnieks Andris Grīnbergs. Alīda Daktere bija kārtīgs un saprotošs cilvēks, darīja savu darbu pēc labākās sirdsapziņas, kolēģiem palīdzēja, ja viņiem bija pat kādas privātas nepatikšanas vai bēdas – ļoti atsaucīga un saprotoša.

Redaktors bija Arvīds Blūms. Viņš manā mūžā bijis galvenais cilvēks profesijā, kurā strādāju nu jau 50 gadu.

Redakcijā iemācījos spēlēt novusu, un tas ir kļuvis par manu mūža aizraušanos. Pagājušajā gadā veterānu sacensībās Latvijas mērogā grupā 70+ dabūju pirmo vietu. Katrā sevi cienošā organizācijā bija novusa galds. Alīda tolaik pīpēja istabā, tikai vēlāk tam tika atvēlēta atsevišķa vieta. Es arī sāku redakcijā pīpēt, bet pēc tam atmetu.”




1976. gada Padomju Dzimtenes galviņa.



LASĪJA, KAMĒR SĀKA RAKSTĪT

„Tā nu es lasīju un lasīju citu rakstus. Neatceros, vai man pašai vai Blūmam radās ideja, ka es varētu rakstīt pati. Aizbraucu uz kādu kolhoza fermu pie slaucējām. Tas bija interesanti, un man tīri labi izdevās. Blūms uzslavēja un bezmaz teica pārējiem: „Lūk, tā vajag rakstīt!”

Ar Žaneti sēdējām vienā kabinetā. Vienu brīdi viņa bija atbildīgā sekretāre, es – korektore, pēc tam apmainījāmies. Abas mācījāmies neklātienē augstskolā. Es iestājos kopā ar Aiju Roni, kura bija atnākusi kā grāmatvede, bet pēc tam sāka rakstīt. Mani iecēla par vēstuļu nodaļas vadītāju, kur nodarbojos ar dažādām nebūšanām. Tas bija interesanti un vērtīgi. Piemēram, kādai tantei āra tualetē salūdzis vāks. Vērsos namu pārvaldē un vēl kaut kur, kamēr vāks sataisīts. Aizgāju apskatīties, vai tiešām ir, – jā, tantīte laimīga. Vārds pa vārdam, un viņa sāka stāstīt, kā reiz Ulmanis bijis Kuldīgā, kā viņš viņu uzrunājis. Ar dabas aizsardzību bija nebūšanas, ar maluzvejniecību, bet cilvēki sūdzējās arī par savām nebūšanām. Cilvēki bija katrs citādāks, un pa vidu gadījās arī tādi, kuriem viss ir viena vienīga nebūšana un kuri laiku pa laikam redakcijā parādījās.”


NE LAIKI, BET CILVĒKI

„Arvīdam Blūmam manā dzīvē bijusi ļoti liela nozīme. Nezinu, vai es būtu žurnālistikā, ja toreiz avīzi būtu vadījis kāds cits. Avīze bija partijas un izpildkomitejas orgāns, un Blūms prata (Komunistiskās – red.) partijas vadību noreducēt līdz formālai būšanai. Tas nevienu netraucēja. Viņš bija Tēvijas kara dalībnieks, tāpēc varēja to atļauties. Piemēram, viņam zvana no partijas komitejas, un viņš var pat pateikt „Ļauj strādāt!” un nolikt klausuli. Tas atkal ir jautājums par cilvēkiem un laikiem. Mēs sakām: bija tādi laiki, tāpēc cilvēks tā rīkojās. Nu, nav tik vienkārši! Viens dara tā, otrs – citādi.

Kāda Blūmam pašam bija izglītība, nezinu. Cik atceros, viņš Sarkanajā armijā tika paņemts no lauksaimniecības skolas 17 gadu vecumā. Tā bija izkarojies. Varbūt viņam bija partijas skola.

Redaktoram bija laba valodas izjūta, viņš rediģēja rakstus un saprata, kas ir laba žurnālistika un kas nav. Reizēm aizrāvās pat līdz Ļeņina rakstu citātu rediģēšanai, un tad mums bija jāaizrāda, ka tā laikam nevarēs. Dažu žurnālistu rakstus viņš pat nelasīja, bet uzreiz deva pārrakstīt, bet citus vienmēr vispirms izlasīja pats. Dažreiz bija tā, ka viņš paskatās, saņurca un iemet papīrgrozā, bet vakars nāk, avīzē caurums, Blūms velk rakstu no papīrgroza ārā un domā, ko tur darīt, lai varētu likt avīzē.”


NODEVAS IDEOLOĢIJAI UN PATIESĪBA

„Nezinu, ko un kā rakstīja partijas dzīves nodaļa. Es savā vēstuļu nodaļā jutos labi – man neko ideoloģisku nevajadzēja rakstīt. Kā jau teicu, Blūms mācīja saprast, kas ir nodeva ideoloģijai un kas ir patiesība. Un tā bija mūsu iekšēja cenzūra. Jā, bija partijas konferenču materiāli, bet kopumā es tos laikus atceros tā, ka mums bija divi uzstādījumi: rakstīt par labiem cilvēkiem un pakritizēt tos, kuri nav tik labi. Pavisam vienkārši.

Kad 1993. gadā aizgāju uz Jelgavu, ar savu pieredzi sapratu, cik Kuldīgā esmu bijusi laimīga. Attieksme redakcijās atšķīrās pilnīgi. Citi laiki, citi uzstādījumi, cita atbildība.

Viena epizode, kas ilustrē Blūma attieksmi pret avīzes labošanu. Latviešu valodā par slaucējām, kuras visas ir sievietes, rakstām sieviešu dzimtē. Ja ieklīst viens vīrietis, rakstām – slaucēji. Reiz Alīdai ar Blūmu bija polemika: Blūms zina, ka ir viens vīrietis, tāpēc jāraksta slaucēji, bet Alīda saka: „Neparko!” Beidzot aiziet līdz necenzētiem izteicieniem. Mēs ar Žaneti pa vidu, un šajās reizēs, ne vienai, ne otrai pusei neko nesakot, izdarījām tā, kā bija labāk un pareizāk. Bet brīžiem spalvas putēja.”


1984. gada Padomju Dzimtenes galviņa.



KAROGA VIETĀ... KROGS

„Skaidrs, ka avīzes nav bez kļūdām un korektores darbā gājis visādi. Tolaik tipogrāfijā avīzi tehniski lēja no svina pa rindiņām. Salika tās uz paplātes, novilka, lasīja, tad kļūdaino rindiņu atlēja no jauna. Atceros: vienā no manām pašām pirmajām avīzēm, tipogrāfijā salīdzinot tekstus, viss bija pareizi. Bet beigās Sarkanais karogs izrādījās Sarkanais krogs. Iznāk avīze, plānošanā Blūmam zvana Skrundas puses kolhoza priekšsēdētājs Puķītis: „O, krogus jau piešķir! Kad būs meitumājas?” Mēs izsmejamies, bet kāds cilvēks paskatās uz mani un saka: „Staļina laikā tu jau būtu kravājusies...” Ir jau bijušas visādas kļūdas, piemēram, reiz apsveikumā jaunlaulātajiem nevis roku rokā dzīvei cauri, bet koku rokā… Tās ir izlabojamas kļūdas.

Man reizēm šķiet, ka latviešu valoda ir ļoti sarežģīta. Cilvēks savu dzimto valodu 12 gadus mācās skolā, tad piecus gadus augstskolā un vienalga nemāk. Mums bija laime, ka mācījāmies uz filoloģijas bāzes. Mums bija fantastiski pasniedzēji! Bija vērts.

Diplomdarbu rakstīju par kļūdām mūsu avīzē. Mums bija apmaksāti trīs mēneši diplomdarbam. Šajā laikā atradu un izanalizēju 1000 no avīzes izrakstītu teikumu ar kļūdām.”


LĪDZ BALTKVĒLEI, BET PAR DARBU

„Attiecības kolektīvā bija labas. Visi strīdi bija profesionāli. Reizēm strīdējāmies līdz baltkvēlei! Bet nebija tā, ka kāds kaut ko uzņemtu personīgi vai otrā dienā nesarunātos. Bija savs humors un apcelšanās. Runā, ka ārstu humoru, kas ir pasmags, var saprast tikai žurnālisti un otrādi. Atceros vienu reizi, kad par kādu aizrādījumu apraudājos, un Hermanis Grosbergs teica: „Nu tu gan esi galīgi notrulējusi!” Tas nozīmē: tas, ka tu raudi, nenozīmē to, ka esi emocionāls, bet gan truls un nespēj atbildēt. Visi viens otru paķērām uz zoba. Blūms varēja izcelties plānošanās. Savos izteicienos, kas bija latviski, asprātīgi, ne rupji, bet uz robežas, viņš nekad neatkārtojās.

Mēs kolektīvā nerunājām uzmanīgi. Tie laiki bija vienkāršāki nekā tagad. Redzīgi cilvēki arī tajos laikos zināja, kurš ir kurš. Blūms dažreiz stāstīja īstos kara stāstus, nevis tos, ko skolā stāstīja cilvēki ar piespraustu ordeni. Viens tādā brīdī gribēja to slepus ierakstīt. Mēs pateicām Blūmam, un viņš lentu iztina un iemeta krāsnī. Tādi mēs bijām.”




Kurzemnieka arhīvs
Padomju Dzimtenes kolektīvs 1985. gadā. 1. rindā Daiga Bitiniece (tolaik Kligenšteine), Ārija Stalidzāne, praktikante Inga Reča; 2. rindā Liene Jankovska, Edīte Cinkus, Jāzeps Stirāns, Maija Laizāne; 3. rindā Velta Salmgrieze, Nikolajs Paupe.



CILVĒKI, PAR KURIEM NERAKSTĪJA

„Pret represētajiem padomju laikā bija ignorējoša attieksme. No žurnālistes prakses atceros vienu racionalizatoru, kuru intervēju. Viņa izgudrotās sivēnu sildlampas bija tikušas Vissavienības tautsaimniecības sasniegumu izstādē un izmantotas visā valstī, pie mums tās ražoja. Nākamajā dienā pēc publikācijas pie Blūma atnāca cilvēks uzvalkā un ar portfeli, aprunājās, pēc tam Blūms teica: tādus cilvēkus neintervēsim. Bet viņš parasti pats uzņēmās visas šīs lietas nokārtot – mums par to nebija jāuztraucas. Pieļauju, ka citās avīzēs bija citādi. Mums uz galda ilgu laiku gulēja izgriezta ziņa no Saldus avīzes, ka kāds traktorists iekritis grāvī ar seju dubļos, un tur piebilsts: „Un kur skatījās partijas šūniņa vai partijas organizācija?” Mēs par to, kā tagad saka, ierēcām un tādas muļķības nerakstījām.

Svētku gājienos nepiedalījāmies. Vienu gadu partijas komiteja par mums atcerējās, un tad bija jāiet, pēc tam atkal negājām. Cita lieta, ka vienmēr par tiem jāraksta. Tā kā dzīvoju blakus partijas komitejai, kur gājieni pulcējās un es pa logu to visu varēju redzēt, jāraksta bija man. Tas vienmēr bija tā: „Saulains laiks, visi priecīgi” vai arī „Lai arī lietus, visi par spīti tam priecīgi.” Šādas lietas ne tikai es, bet arī kolēģi lielākoties rakstīja ar pseidonīmiem. Tas, manuprāt, arī parādīja attieksmi: tas neesmu es, kas to raksta. Otra lieta: tolaik nebija atļauts vienam cilvēkam avīzē rakstīt vairākus rakstus. Viens raksts ar savu vārdu, pārējie – ar pseidonīmu. Bija iespēja izvēlēties, kuru parakstīt ar pseidonīmu, un to darījām bieži. Republikas galvenajā partijas izdevumā Cīņa cilvēki rakstīja ar pseidonīmu, kad kāds bija jākritizē.”


NEGODĪGĀS SPĒLĪTES

„Starp kritizētajām reiz gadījās arī Kuldīgas avīze. Mums rakstīja ļoti daudz ārštata autoru: ārsti, skolotāji un citi. Tas bija mūsu pienākums – darbs ar ārštata autoriem. Mēs viņus mudinājām, un viņi arī paši rakstīja.

Jauks autors bija šoferis Pēteris Celms, kurš ik pa laikam ļoti labā literārajā valodā uzrakstīja par to, ko redzējis darbā, un arī savas pārdomas. Vienmēr bija prieks viņu satikt. Vēl viens autors bija dabas sargātājs: staigāja pa mazajām upītēm, ķēra maluzvejniekus, reiz pat tika piekauts, bet viņš bija bezbailīgs – nāca un rakstīja.

Viens cits cilvēks no Rudbāržiem visu laiku aprakstīja negācijas, un gluži katrā avīzē negribējās tādas likt. Kādās pāris avīzēs viņa raksti netika ielikti, un viņš, acīmredzot, pasūdzējās Centrālkomitejai. Atbrauca no Cīņas žurnālists, apskatījās. Mēs izrādījām savu ārštata autoru kartotēku, parādījām avīzes, kurās bija daudz šādu rakstu, izstāstījām, ka ar visiem draudzējamies un publicējam. Pēc tam Cīņā parādījās raksts, ka mūsu avīzē autori klauvē pie durvīm un mēs viņus nepieņemam. Acīmredzot tas bija uzstādījums, ka rakstam jābūt tādam. Pēc šī raksta Blūms un Jānis Papsujevičs tika izsaukti uz partijas komiteju – viņiem uzlika partijas sodu, un ik pa laikam vajadzēja iet atskaitīties, kā esam strādājuši ar autoriem. Kad pēc gada partijas sods tika noņemts, Blūms ar Jāni aizgāja uz Vāverīti un iztukšoja konjaku. Kad atnāca uz redakciju, viņu smieklus varēja dzirdēt jau pie ārdurvīm. Domāju, ka nevienam šeit nebija bail.”

Kurzemnieka arhīvs
1985. gads, kad Padomju Dzimtene bija Kuldīgas partijas komitejas un Kuldīgas rajona izpildkomitejas orgāns un avīzei apritēja 40 gadu kopš izdošanas.



SOCIĀLISTISKĀ SACENSĪBA ARĪ APBEDĪTĀJIEM

„Sociālistiskā sacensība notika visur, arī avīzē. Latvijas mērogā starp citām avīzēm bijām viena no labākajām. Iekšējā sociālistiskā sacensība notika arī joku līmenī. Bija plāns, cik rindiņu katram jāiedod. Mums bija tāds petita lineāls, ko likām pie raksta un mērījām, cik rindiņu uzrakstītas. Mēneša beigās viss tika saskaitīts. Vajadzēja iedot arī noteiktu skaitu bilžu pie saviem rakstiem, tad varēja dabūt prēmiju – kādus piecus rubļus. Vienreiz rezultāts atšķīrās par vienu rindiņu, un tas arī to piecu rubļu saņēmēju noteica.

Šo pašu lineālu izmantojām, lai mērītu desu. Daudzi pārtikas produkti bija deficīts. Mums te arī bija kiosks, kuram no patērētāju biedrības uz svētkiem varējām pasūtīt produktus: presēto šķiņķi, zaļos zirnīšus un citus. Ja zirnīšu burku mazāk nekā mūsu, tad lozējām. Kad Hermanis Grosbergs ar Aiju Roni brauca uz kolhozu Cīņa pie Lietuvas robežas, es iekārtojos līdzi. Iebraucām Mažeiķos, nopirkām desas, ko pēc tam mērījām ar petita lineālu, lai visiem iznāk vienādi.

Reiz kolēģei nomira tuvinieks, gājām pasūtīt vainagu. Un arī apbedīšanas birojā uz galda stāvēja vimpelis Sociālistiskās sacensības uzvarētājs. Grūti bija valdīt smieklus. Pēcāk apspriedāmies: „Vai viņi diez apbedījuši pēc iespējas vairāk vai pēc iespējas labāk?””


RAKSTU VAROŅI

„Atceros bērnudārza audzinātāju Guntu Tomsoni. Grupiņā strādāja divas audzinātājas, un, ejot pēc bērna, aiz durvīm varēja pateikt, kura šodien strādā. Pie vienas bērni kliedza, dauzījās, ņēmās, bet pie Guntiņas bija tik mierīgi! Man ļoti gribējās par viņu uzrakstīt, un tas gāja pie sirds pašai. Interesanti cilvēki vienmēr šķituši mežinieki. Kad nebija uz vietas, ko darīt, gāju uz MRS kantori, kur bija kopā mežizstrādes un mežu apsaimniekošanas speciālisti. Vajadzēja rakstīt par sociālistiskās sacensības uzvarētājiem. Viens bija šoferis, kurš brauca uz piena mašīnas. Lai varētu kārtīgi aprakstīt, cēlos četros no rīta, braucu līdzi pa mājām, savācot pienu, pēc tam vedām uz sausā vājpiena rūpnīcu Aizputē. Pa visu to ceļu varbūt piecus vārdus no viņa varēju izspiest – tos pašus jā un nē. Ko rakstīt? Aizgāju pie viņa meitas un teicu, ka nevarēju no tēva neko izdabūt. Viņa teica: „Jā, tāds viņš ir – tikai strādā, bet, kad atnāk vakarā piekusis mājās, ņem grāmatu un lasa.” Beigās tas rakstiņš sanāca tīri cilvēcīgs. Manā nu jau diezgan garajā žurnālistes mūžā bijuši tikai pāris tādu cilvēku, ar kuriem saruna nevedas. Tā arī ir sava pieredze, kas liecina, ka cilvēki ir dažādi.”


NO PARTIJAS – UZ TAUTAS FRONTI

„Kad Blūms aizgāja pensijā, atnāca Dailonis Indrups. Viņš bija vēsturnieks, daudz ko varēja izstāstīt, orientējās politikā, bija demokrātisks vadītājs. Tas laikam bija 1987. gads. Tautas fronte vēl nebija nodibināta. Mēs ar Edīti Cinkus gribējām braukt uz kādu atceres pasākumu, kas jau ievadīja Atmodu. Indrups teica: „Es nezinu, vai vajadzētu.” Bet neaizliedza. Mēs aizbraucām – tas bija piedzīvojums un pārdzīvojums. Kad Katrīnas baznīcā notika liela sapulce pirms Latvijas Tautas frontes dibināšanas, bija klāt daudzi partijas cilvēki. Arī es biju partijā un neteikšu, ka biju spiesta iestāties, – vienkārši varēju nestrādāt par vēstuļu nodaļas vadītāju. Visi, kas baznīcā bijām, ierakstījāmies Tautas frontē, un no tā brīža vairs nebijām Komunistiskajā partijā.”


Kurzemnieka arhīvs
Kādā Ziemassvētku sarīkojumā Kurzemnieka redakcijā piedalās arī bijušie kolēģi. No kreisās: Arvīds Blūms, Jānis Papsujēvičs, Maija Laizāne, Velta Salmgrieze, Edīte Cinkus. Priekšpusē ar muguru sēž Ārija Stalidzāne.



PAR LUTAUSI KĀ LITERĀRU TĒLU

„Vēl piedzīvoju laiku, kad par redaktoru kļuva Jāzeps Stirāns. Biju redaktora vietniece, un, jāatzīst, ka praktiskā avīzes sagatavošana bija uz maniem pleciem – diezgan liela atbildība par avīzes iznākšanu.

Vienu reizi aizstāvēju avīzi tiesā. Ārštata autors, sporta skolotājs Valdis Urtāns bija uzrakstījis sporta informāciju par basketbola sacensībām, kurās rīdzinieki izturējušies ļoti nepieklājīgi. Viņš to bija dzīvīgi aprakstījis, pieminot Lutausi. Mūs iesūdzēja tiesā, Jāzeps tur izvirzīja mani. Palasījos no valodniecības viedokļa par to Lutausi un par to arī stāstīju, cik tas Lutausis jauks personāžs. Ar visādiem piemēriem un valodnieciskiem skaidrojumiem tiesnesi un piesēdētāju sasmīdināju, un mūs attaisnoja.”


KURZEMES ŽURNĀLISTU DRAUDZĪBA

„Svinēšanu bija diezgan, bet tajās, kas notika redakcijā, parasti runājām par darbu. Nevis par to, ko rakstīsim un kā plānosim, bet cilvēcīgas lietas: ko kurš saticis, ko uzrakstījis, izlasījis. Ļoti jauka bija Kurzemes žurnālistu draudzēšanās – tās man pietrūka Jelgavā. Reiz ceturksnī redakcijas pēc kārtas uzņēma pārējās pie sevis, parādīja kaut ko, kas ir īpašs, kaut ko no ražošanas, kaut ko no dabas. Izlustējās, izrunājās, iemalkoja… Reiz kārtējais saiets bija paredzēts Kursas Laikā Liepājā, bet svinības – Priekulē. Bet bija nomiris kāds no partijas vadoņiem, un uz Priekuli tā vienkārši vairs nedrīkstējām braukt, jo tā skaitījās automašīnu kolonna, kas drīkst pārvietoties tikai milicijas pavadībā. Tā visi ar bākugunīm devāmies uz Priekuli. Koris nodziedāja pāris sērīgu dziesmu, pie galda pirmais tosts – uz partijas politbiroja veselību.

Kārtējais saiets bija arī reizē, kad valdīja sausais likums. Vienā zivju kombinātā milzīgs galds. Uzkožam, uzkožam – un viss. Aizbraucam līdz Skrundai, Mežābele vaļā, sametam muzikantiem un svinam līdz rītam. Mums šajā kompānijā laiku pa laikam pievienojās Šauļi. Viņi sausā likuma laikā aicināja virtuvītē, no kurienes visi nāca ārā sārtiem vaigiem. Tās bija draudzīgas attiecības starp avīzēm, žurnālistiem. Tagad vairs nedrīkstu zināt, cik liela kolēģim alga.”



Kurzemnieka arhīvs
1989. gada maijā viss kolektīvs kopā ar bijušajiem darbiniekiem – tad avīzes nosaukums Padomju Dzimtene tika mainīts uz skanīgo Kurzemnieks.



DOMA UN SATURS

„Man patīk, ka mūsdienās žurnālistikā ir brīvāka valoda, brīvāka pieeja tematam. Bet tas nav atrodams visur – viena otra avīze ir tāda pati kā toreiz. Meita feisbukā dalījās ar karikatūru, kur iet cilvēku masa, kas skatās telefonos, bet uz soliņa sēž divi robotiņi: viens lasa, otrs zīmē. Ja runājam par drukāto presi, kāpēc tieši Latvijā avīzes lasa mazāk? Lietuvā lasa daudz vairāk, Vācijā arī. Vieni pasūtina Bild, citi – Die Welt. Kādreiz The Newyorker gribēja tirāžu palielināt un sāka drukāt kaut ko populārāku un piezemētāku, bet tirāža strauji samazinājās, un viņi atgriezās pie sava augstvērtīgā satura. Tātad – ir, kas viņus lasa.

Cik daudz mums tādu cilvēku, kuri lasa, kuriem vajadzīga doma un saturs? Tikko aizgāju uz Jelgavu, rūpnīcas RAF direktors bija izteicies, ka slikta ir tautas kvalitāte, tāpēc nevar uztaisīt labus mikroautobusiņus. Viņu tolaik ļoti kritizēja, bet ir jau arī tam kopumam kaut kāda kvalitāte. Vai tauta grib lasīt vai negrib? Ja ir runa par lasīšanu vispār, es piekrītu, ka jaunatne nekad lasījusi nav tik daudz kā tagad. Protams, internetā. Varbūt arī žurnālistikai jāceļ kvalitāte?

Man ir patīkami redzēt, ka šeit jums joprojām ir sava redakcija un viss notiek.”