Laikraksts Kurzemnieks

REDAKCIJĀ IEGĀŽAS DUSMĪGS TĒVAINIS

Sešdesmito gadu otrajā pusē visi kā satrakojušies par Imanta Ziedoņa jauniznākušo dzejoļu grāmatu Motocikls, kas tālaika dzejas rāmumā ir kā sprādziens motora cilindrā un visai Latvijai piesaka sevi ar jaudīgu bravūru: puikas, šis brauciens būs tāls un traks.

Kuldīgas redakcijā iegāžas dusmīgs tēvainis, vaigi sārti, balss skaļa: „Jūs padomājiet tikai, šitā krāpties! Man ļoti vajag grāmatu par motocikliem, bet man iesmērē kaut kādus pantiņus. Jums par to obligāti jāraksta, ja ne, žēlošos augstāk, ja vajadzēs, līdz Rīgai, līdz Maskavai aiziešu.”

Cilvēks iegājis grāmatveikalā, kur Imanta Ziedoņa dzejoļu krājums Motocikls ielikts nevis dzejas plauktā, bet gan tehniskās literatūras nodalījumā Motocikli. Viņš nopircis un… Nāk smiekli, bet nedrīkstu pat vīpsnāt.

Pieceļos, piebīdu viņam tuvāk krēslu un mierīgi lūdzu apsēsties. Pievelku tuvāk otru krēslu, apsēžos tieši pretī un, it kā nekāda klaigāšana nebūtu bijusi, mierīgi jautāju: „Kura gada izlaiduma IŽ jums ir?” Viņš uzreiz: „A kā jūs zināt, ka man ir IŽ?” Balss vēl aizvien uzvilkta, taču jau nedaudz zemāks tonis. Runājam par motociklu markām IŽ-49 , IŽ-56, K-55, M1M, K-750, par karburatoriem un to regulēšanu, par spiedienu riepās un motociklistu ķiverēm. Apmaināmies viedokļiem par tādām praktiskām gudrībām kā „vispirms vajag paskatīties, vai pareiza ir aizdedze, vai gaisa filtrs ir tīrs”, „ja čoks nepareizi strādā, tad arī var būt liels degvielas patēriņš”. Un, re – vīrs jau runā pavisam normālā balsī, negrib tik ātri atvadīties, uz sliekšņa vēl nosaka: „Jā, visādi jau gadās. Es arī vienu reizi stellatslēgu biju iegrūdis pavisam citā plauktā.”



Andra Grīnberga arhīvs
Andris Grīnbergs Kuldīgā ap 1963. gadu.


NOMENKLATŪRAS KADRI

Apmēram pēc gada, kad Arvīds Blūms ir pazemināts amatā, jaunā Kuldīgas avīzes redaktore Elfrīda Arcimoviča žurnālistus cenšas iespundēt darba laika rāmjos. It kā mēs, radošās profesijas pārstāvji, nestrādātu arī mājās – gan vakaros, gan pat naktīs. Reiz, kad pēc nakts rakstīšanas man rīta pusē jāuzkavējas pie saslimušā dēla un darbā ierodos īsi pirms pusdienlaika, redaktore prokurora balsī – tā, lai dzird arī visi pārējie! – jautā: „Biedri Grīnberg, ar ko jūs pašlaik nodarbojaties?” Ja tādā stilā, es pretī tādā pašā: „Ar bērnkopību.”

Bet ilgi tas nevelkas, jo redaktorei, īpaši centīgi ganot savus padotos, nav spēka pieskatīt sevi un – auzās iekšā gan! Ar redakcijas mašīnu un redakcijas šoferi pie stūres ierodas citā rajonā pie kādas pūšļotājas, kur nākas ilgi gaidīt garā rindā. Nav zināms, vai kaite aizburta, nav zināms, kā par braucienu tapis zināms partijas rajona komitejā un partijas Centrālkomitejā Rīgā, bet rezultāts negaidīts. Rīgas gani – bargs pūtiens! – padzen Arcimoviču no amata krēsla un jaukās pilsētas Kuldīgas. Tiesa, tajos laikos bargā padzīšana – tā ir amatā iecelšana citā rajonā! Otrā Latvijas malā.

Kompartija ar nomenklatūras kadriem nemētājas, kadri izšķir visu.

Un tad ar Arcimoviču tiekos atkal. No Kuldīgas mans ceļš bija aizvedis uz Rīgu, uz laikraksta Cīņa redakciju, no Rīgas – uz Jēkabpili Cīņas zonas korespondenta amatā. Un še tev – Elfrīda Arcimoviča priekšā! Strādā vietējā avīzē Padomju Daugava par redaktora vietnieci. Es, negaidīta saviļņojuma pārņemts, priecīgs iesaucos: „Sveika, Elfrīda! Tas esmu es, Kuldīgas puika!”


AIZIET LĪDZ KOPOTAJIEM RAKSTIEM

Ar svaiga vēja pūsmu klāt nākamais redaktors Valdis Bajārs. Uzreiz pasviež saukli: „Viss ir iespējams!” Gandrīz vai ļauj katram nākt un iet, kad grib, galvenais, lai būtu laikā nodoti ieplānotie raksti un informācija. Saviem padotajiem ik pa laikam pasviež interesantas idejas, lai publikācijās būtu skartas agrāk necilātas tēmas. Īpaši vaļīgāk grožus palaiž kultūras laukā.

Tas lielā mērā saistīts ar Vijas Artmanes, Ēvalda Valtera, Pētera Pētersona un Voldemāra Sauleskalna personību. Jo, raugi, Valters un Sauleskalns ik pa laikam ierodas Kuldīgā – viņus ar šo pilsētu saista saknes. Savukārt ar Artmani un Pētersonu ir netieša saikne, lai arī stipra pietiekami. Kuldīgas avīzes kultūras druvas aprūpētāja Valija Grundmane ir dramaturģe. Viņas lugu Osvalda Dukāta portrets režisors Pēteris Pētersons iestudējis Dailes teātrī, vienu no lomām tēlo Artmane.

Vai kāds brīnums, ka redaktoram atvēziens plašāks? Un vai tad viņam vien? Visiem redakcijas darbiniekiem.

Man spārnus sakustina arī tas, ka Valija Grundmane pēckara gados bijusi aktrise Latgales Drāmas teātrī. Īpaši tāpēc, ka arī pats izmēģinu roku lugu rakstīšanā un reizēm iejūtos kādā lugas varoņa lomā.

Nemaz neesmu pārsteigts, kad Valdis Bajārs deviņdesmitajos gados kļūst pazīstams kā grāmatizdevējs. Viņš Saldū vada apgādu Signe.

Un tad kādu dienu iesaucos: „Cik tā pasaule maziņa!”

Iemesls gaužam vienkāršs. Kur ir Saldus, un kur ir Jēkabpils? Bet no abām pilsētām mēs saskrienamies vesela buķete!

1997. gadā Signe izdod Sēlijas grāmatu. Autors ir saldenieks Valdemārs Ancītis, kas bieži ciemojas Jēkabpilī. Grāmatas redaktors ir Valdis Bajārs, korektore – Zenta Bajāre, ar kuru arī kopā strādāts Kuldīgā. Un grāmatas māksliniece ir Aina Karlsone no Jēkabpils.

Sēlijas grāmatas nobeigumā par atbalstu tās izdošanā pateicība izteikta vairākiem jēkabpiliešiem – Ainai Karlsonei, Margai Kiršbergai, Lūcijai Ķuzānei, Dzidrai Lapiņai un citiem, arī man.

Valdis Bajārs ar plašu atvēzienu – trešā elpa viņa vecajam principam „Viss ir iespējams!” – sāk izdot kopotos rakstus. Izvēle kritusi uz vienu no dižajiem sēļiem – Aleksandru Grīnu. Tiesa, dienasgaismu ierauga tikai pirmie sējumi. Finansiālais spiediens pārāk liels.

Toties Senču kalendārs iznāk gadiem ilgi. Arī tam redaktors ir saldenieks Valdis Bajārs un vizuālā tēla autore – jēkabpiliete Aina Karlsone.

Pēc gadiem kādā Lauku Avīzes dienā – šajos pasākumos vienmēr neiztrūkstoši ir grāmatu izdevēji ar savu daudzpusīgo piedāvājumu – pretī nāk smaidošais Valdis Bajārs. Uzreiz atceros viņa teicienu „Viss ir iespējams!” un ar humoru provocēju: „Nu ko, kārta Bajāra kopotajiem rakstiem?” Viņš tāpat pretī: „Vispirms tavējiem!”


ŠEJIENES POSMS

Kuldīgas posms (1962–1969) ciešāk satuvina ar Padomju Jaunatnes darbiniekiem, jo kļūstu par šīs avīzes ārštata korespondentu. Īpaši daudz man dod āķīgi rakstošais un vēl āķīgāk domājošais žurnālists Ilgonis Bite un vienmēr domāt savu domu rosinošais laikraksta literārais konsultants Imants Auziņš. Un kur tad vēl neskaitāmās tikšanās – gan Kuldīgā, gan Rīgā – ar Ēvaldu Valteru! Brīvdomīgi izteicieni, vaļsirdības par strēlnieku tēmu, aktiera profesiju un literatūru… Skatos Ēvaldā un domāju: „Bet viņš taču sāka ar strādnieka gaitām sērkociņu fabrikā Vulkāns.”

Vēlāk skatos, kā zivis lec augšā Ventas rumbā, krīt atpakaļ, bet lec no jauna. Jo jātiek augšā.

Vēl dažus vārdus par Imantu Auziņu. Blaumaņielas namā, stāvot Padomju Jaunatnes redakcijas koridorā pie kāpņu margām, kur nav svešu ausu, mēs abi ļoti atklāti apspriežam Zigmunda Skujiņa konjunktūras romānu Fornarina, ko tobrīd turpinājumos drukā žurnāls Karogs. Imants ir īpaši ass, uzvedina uz domām, kādas man nav nākušas prātā. 2005. gadā, kad pagājuši 42 gadi, pats Skujiņš, jau plaši pazīstams kā spēcīgs latviešu rakstnieks, paškritiski Fornarinu nodēvē par savu „visšvakāko darbu”. Tas ir apliecinājums Imanta Auziņa teiktā patiesumam. Pateicos liktenim, ka tik jaunos gados mani saveda kopā ar asi domājošu dzejnieku. Žurnālista darbā milzīga nozīme tam, ka ir skaidrs, kas ir kas.