Laikraksts Kurzemnieks

PAR LAIKU, KAD AVĪZES NEIZNĀCA

Kuldīgas novada muzeja pētnieks Pēteris Pabērzs skaidro, ka 1915. gada aprīlī Kurzemi okupēja Vācijas armija, Kuldīgā izveidota marionešu pašvaldība, kurā bija vācu, latviešu un ebreju kopienas pārstāvji.

1918. gada 4. novembrī Vācijā sākās revolūcija un 11. novembrī parakstīts Kompjeņas pamiers – impērija kapitulēja, bet karaspēka daļas vēl aizvien atradās Kurzemē. 1919. gada 28. jūnijā parakstītā Versaļas miera līguma 433. pants paredzēja Vācijas karaspēka palikšanu Baltijā, lai karotu pret boļševikiem līdz brīdim, kad situācija šeit stabilizēsies. Vācieši centās visiem spēkiem Baltijā palikt ilgāk. Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas Kuldīgā izveidota pašvaldība, kas vairs nebija tik ļoti atkarīga no vācu okupācijas varas. Karaspēks pilsētu atstāja tikai 1919. gada janvāra otrajā pusē.

Par to laiku kādā Kuldīgas avīzē apmēram pēc desmit gadiem bija raksts Nesenā pagātne. Tikko vācieši bija prom, Kuldīgā sākuši aktīvi darboties vietējie lielinieki. 13. februārī vācieši atgriezušies, un Kuldīgā nošauts ap 100 lielinieku un viņu atbalstītāju.


VĀCIEŠI NEGRIB IET PROM

P.Pabērzs: „Te bija gan vācu armijas karavīri, gan baltvācieši, ar kuriem latviešiem bija saspīlētas attiecības. Izplatījās ziņas, ka zeme vāciešiem tiks atņemta un sadalīta latviešiem. Protams, arī latviešiem bija vajadzīga motivācija, lai atbalstītu jauno Latvijas valsti. Tajā laikā Kārļa Ulmaņa pagaidu valdību atbalstīja tikai neliels iedzīvotāju skaits, un pēc ilgajiem kara gadiem jaunizveidotā valsts lielākoties cilvēkus neinteresēja. Drīzāk tika gaidīti lielinieki, latviešu sarkanie strēlnieki un solījumi, ka beidzot būs miers, visiem maize utt. 1919. gada 16. aprīlī notika mēģinājums Ulmaņa valdību gāzt. Līdztekus viņa pagaidu valdībai tika izveidota vēl viena – provāciska, par kuras vadītāju 10. maijā kļuva mācītājs Andrievs Niedra.

Pēc tam latviešu viedoklis pamazām mainījās: vietējie sāka saprast, ka Ulmanis un pagaidu valdība nav vāciešu ielikteņi, turklāt lielinieku sarkanais terors un bads aizvien vairāk parādīja, ka arī šī vara nebūs debessmanna. Aizvien vairāk cilvēku sāka pieslieties Ulmanim un viņa valdībai.”

Pēc 1919. gada aprīļa puča Latvijā vienlaikus darbojās trīs valdības: K.Ulmaņa pagaidu valdība, Pētera Stučkas lielinieku un vācu izveidotā A.Niedras. 1919. gada jūnijā Vācijas karaspēks pēc Rīgas ieņemšanas nevis sekoja Padomju Latvijas armijai uz Latgali, bet centās pārņemt kontroli pār igauņu un latviešu spēku kontrolēto Vidzemi. Vācieši tika sakauti Cēsu kaujās, un 3. jūlijā parakstīts Strazdumuižas pamiers, bet jau rudenī vācieši atgriezās kā Pāvela Bermonta-Avalova komandētās Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas karavīri. Pareizāk – vācu karavīri visu laiku bija atradušies Latvijā, koncentrējoties Jelgavā, un vilcinājušies doties prom, nepakļaujoties Antantes prasībām un izmantojot dažādus aizbildinājumus. 1919. gada oktobrī sākās bermontiāde, bet bermontieši Kuldīgu uz dažām dienām ieņēma tikai novembra otrajā pusē.

Miers un stabila vara izveidojās tad, kad 1920. gada augustā lielinieku armija no Latvijas tika padzīta un ar Padomju Krieviju parakstīts miera līgums.

-----------------------------------------------------------------------



NESENĀ PAGĀTNE
/Diemžēl vairs neizdevās arhīvā atkārtoti atrast avīzi un datumu, kad šis raksts publicēts./


„1919. gadā, pateicoties toreizējā Kuldīgas komandanta Burbe enerģiskai darbībai un patriotismam, tika nodibināta Kuldīgas brīvprātīgo rota. Kareivju starpā varēja redzēt gan zēnus 16 gadu vecumā, gan vecus tēvus pāri 60. Visa vara Kuldīgā un Kuldīgas apriņķī rotas dibināšanas laikā vēl atradās vācu karaspēka rokās, un tas, neskatoties uz noteikumu nodot varu vietējam latviešu komandantam un atstāt Kuldīgu, ne par ko negribēja atstāt silto ligzdu.

Tomēr kauliņi bija krituši, un vācieši aizgāja uz Vaiņodi. Uz visiem ceļiem tika nostādīti sarga posteņi ar telefona aparātiem. Un tiešām kādā rītā no posteņa uz Aizputes ceļa tika ziņots, ka pajājusi garām vācu jātnieku nodaļa ar vairākiem ložmetējiem. Maza bija Kuldīgas rota ar nedaudz šautenēm, bez neviena ložmetēja, bet acumirklī tika izveidota kareivju ķēde. Vācieši sabijās un pacēla baltu karogu. Vācu nodaļa tika atbruņota un novietota semināra sētā.”

• P.Pabērzs šo rakstu komentē: „Par bermontiešiem tas noteikti nav, jo A.Burbe Bermontiādes laikā ieņēma komandanta amatu Sabilē un 1. novembrī tika nogalināts. Par Kuldīgas komandantu viņš esot iecelts 1919. gada agrā pavasarī. Ja ar pavasari tik tiešām domāts pavasaris, nevis 1919. gada sākums (janvāris, februāris), tad aprakstītie notikumi varētu būt notikuši pēc tam, kad Baltijas landesvēra karavīri Kuldīgu atbrīvoja no lieliniekiem un pilsētā īstenoja balto teroru. Iespējams, ka runa ir par jūlija sākumu, jo presē rakstīts, ka vācu komandants un karavīri Kuldīgu atstājuši (bez starpgadījumiem) 1. jūlijā.”