Laikraksts Kurzemnieks

Tu teici, ka, braucot šurp uz redakciju, vēl sazinājies ar kolēģiem, kuri palikuši Ukrainā.

Mani kolēģi atrodas no Harkovas līdz Kramatorskai. Harkovā naktī bija mierīgi, Čuigujevskā pusi nakts bija dzirdama apšaude Sumu pusē. Jācer, ka viss būs labi. Zinu, ka Slovjanska, Kramatorska, Družkovska – tur viss kārtībā. Stipri ir apšaudīta Starobejska. Mēs katru rītu sasaucamies. Tas ir liels reģions, kurā strādājam. Saziņa ir tik intensīva, ka es pat nesaprotu, kā tev izdevās mani sazvanīt, jo telefons visu laiku ir karsts. Tu mani sazvanīji no rīta, bet ap pieciem es jau trīs reizes mainīju biļetes, lai evakuētos, jo puspiecos, kad iegāju ofisā, pienāca ziņa, ka jābrauc prom. Arī Kijevas kolēģiem atnāca ziņa, ka ir desmit minūšu gatavība – jākravā somas.

Tas viss notiek vienā mirklī. Jocīga sajūta, saprotot, ka es braukšu prom, bet ukraiņu kolēģi paliks. Tas izsit korķus… Man jau bija sarunāti divi evakuācijas varianti, ja nu kas. Emocionāli bija smagi. Ar nakts vilcienu braucu mājās, sestdien piezvanīju sievastēvam un pateicu, ka esmu Kijevā, vakarā būšu Latvijā, lai brauc sagaidīt. Visiem šoks! Neticējām, ka karš ies vaļā. Es gan esmu no tiem, kuriem ir izteikta spēja sajust, ka kaut kas nebūs labi. Ir čaļi, kuri saka: „Ai, beidz, nekas nebūs!” Es esmu no tiem, kuri saka: „A ja nu kas? Kad?” Man ir paspējuši piezvanīt draugi teju no visas pasaules: Indonēzijas, ASV, Holandes. Neviens netic tam, kas Ukrainā notiek.

Šorīt mostamies un uzzinām, ka Krievijas tanki un karavīri jau dodas uz Kijevu. Visticamāk, grib likvidēt Ukrainas valdību un iecelt sev lojālu.

Iecelt marionetes, kurām pēc tam pateiktu, kas jādara. Kad bruka PSRS, arī tad ielika marionetes. Mēs zinām, kas ar tām notika, kas notika ar brīvību sajutušajiem ukraiņiem. 1932. gads – “golodomors” (bada nāve). Otrais pasaules karš, kurā ukraiņi gāja palīgā krieviem. Brāļu tauta palīdzēja brāļu tautai. Tad 2014. gads, tad kovids, nu atkal karš. Cik var? Cik var vienai tautai krāmēt virsū? Kad runāju ar saviem čaļiem, saku: krievs nāks. Vai apstāsies pie Ukrainas robežas? Kas viņu apstādinās? Polija? Lietuva? Moldova? Paņems pusi Polijas, paņems pusi Lietuvas? Cik tālu ies? Kā mēs ukraiņiem palīdzam, lai krievi apstātos? Nevarīgā Eiropa.

Jau iepriekšējā sarunā dzirdēju pārmetumus Eiropas ierēdņu kūtrumam.

Jā. Labi, es pats esmu Eiropas Komisijā strādājis ar humāno palīdzību un civilo aizsardzību. No 2014. gada biju Ukrainā. Februārī tur sākās pirmā invāzija, martā biju Kijevā. Toreiz man bija baigā iedvesma palīdzēt ar Eiropas vērtībām, salikt tās kopā, strādāt plecu pie pleca. Tas likās pareizi, bet tagad tās sankcijas un viss pārējais… No krieviem var mācīties, kā jārīko šīs operācijas, kā jāplāno: dezinformācija, krievs visu sasaistījis – ekonomika, gāze, nafta, sports, politika… Grozies, kā gribi, – krievs ir visur priekšā. Tikko kāds grib tam iekost, tā sāp pašam. Te rodas jautājums, kāda ir bijusi pretspēle, lai tā nebūtu. Ko esat lēmuši, ko darījuši un kā reaģējuši pretī? Nevar novienoties par SWIFT… Kādās kategorijās mēs spēlējam? Man ir aizdomas, ka Ukraina kopš 2014. gada ir kā placdarms ASV un Krievijai. Es to nevaru pamatot – tā ir mana iekšējā balss. Resursi, sviras, ietekme.

Vai kādu ietekmi drīzumā redzēsim?

Francijas prezidents Emanuels Makrons un Lielbritānijas premjers Boriss Džonsons ir ieinteresēti politiski, jo viņiem tuvojas vēlēšanas. Tie ir citi mērogi un spēles. Nospiest Putinu var ar viņa paša metodēm, bet vislabāk būtu, ja tas nāktu no valsts iekšienes, respektīvi, varbūt sitieniem pa Krieviju jābūt tādiem, ka pati tauta saceļas un režīmu gāž, bet tur viss sakārtots tā, ka jebkura demonstrācija ir apspiežama.

Pirmās dienas pretkara demonstrāciju statistika Krievijā ir 1400 aizturēto.

Man pastāstīja, ka Pēterburga ir labi izgājusi ielās. Jāatceras, ka Krievijas propaganda ir baisa. Kad 2014. gadā aizbraucu uz Ukrainu, tur šie kanāli vēl nebija aizliegti. Es ieslēdzu un paskatījos. Es tam biju gatavots, speciāli mācīts, bet pat es skatījos un brīnījos, kā ziņās viss salikts tā, ka izskatās perfekti ticami: visi pret Krieviju, viss ir slikti. Tas tā zombē! Kad atbraucu no Ukrainas, man jautājums Latvijas Ārlietu ministrijai bija: „Ko mēs darām, lai uzrunātu tos, kuri šo propagandu skatās? Kā uzrunājam Krievijas un Baltkrievijas pierobežas iedzīvotājus?” Internetā viss ir pieejams. Ko mēs tam liekam pretī?

Propaganda ir baisa. Kaut vai nesenā Putina uzruna…

Ka Ukrainu uztaisījis Ļeņins… Un kas uztaisīja Maskavu? Tas ir traģiski. Pēc tā visa esmu domājis, ko mēs darītu, ja tas tuvotos mums. Kā mēs katrs varam palīdzēt valstij. Tad vienmēr nāk prāta Andreja Upīša novele "Kailā dzīvība". 21. gadsimts, Eiropas vidus – un še tev! Tas viss jau notika kopš 2014. gada. Putina acīs ukraiņi nav tauta, tā nav valsts – iet tik un dara! Savāc armiju, un aiziet! Savā ziņā pareizi, ka visu, arī Krievijas iedzīvotāju, apskatei publiski tiek izlikti foto ar Krievijas armijas gūstekņiem, ar tiem jaunajiem puikām. Varbūt viņu mātes sāks Krievijā radīt spiedienu no iekšpuses.

"Rīta panorāmā" atvaļinātais Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube pieminēja: iespējams, Krievijas sabiedrība sāks sacelties pēc tam, kad no Ukrainas mājup sāks plūst zārku rindas.

Droši vien. Palīdzot Ukrainai ietekmēt procesus Krievijā. Bet jāpatur prātā tās neredzamās ķēdītes – ekonomiskās un citas. Kā to visu pārraut? Demokrātija Krievijā ir, bet ļoti apspiesta. Jābūt grūdienam no iekšpuses. Jābūt arī kopējam lēmumam no Eiropas. Ja sankcijas izteikti sāks izjust vienkāršie iedzīvotāji, ne tikai elite, tas var palīdzēt, taču Eiropai grūti vienoties. Tomēr mani nebeidz pārsteigt arī Ukraina. Ir skaidri zināms, ka vismaz gadus desmit tā nebūs ne Eiropas Savienībā, ne NATO. Prezidents Zelenskis teju katrā uzrunā rietumus kacina, prasot, kad būs. Nu, nebūs, jo no sākuma jāatrisina iekšējais konflikts. Tāpat kā Gruzijā, Moldovā. Tas, starp citu, iespējams, ir labi nostrādāts plāns, lai šīs valstis nevar iestāties ne Eiropas Savienībā, ne NATO, kamēr ir iekšējais konflikts. Jā, ir vienošanās par sadarbību, bet tas arī viss.

Iepriekš es tavā balsī dzirdēju bažas, ka mēs Baltijā varam būt nākamie. Kāpēc? Ir NATO līguma 5. pants.

Ko nozīmē 5. pants? Uzbrukums vienai dalībvalstij ir uzskatāms par uzbrukumu visām. Bet kā tas darbosies? Kas tādā situācijā notiks, kā izpaudīsies? To neviens nav stāstījis. Tas rada bažas. Ja šāda situācija iestājas, kas mums jādara?