Laikraksts Kurzemnieks

Viena māsa ar ģimeni dzīvojot Ivanofrankovskā: „Māsa zvanīja agri piektdienas rītā – tur nogranda liels sprādziens, apkārt lidojuši helikopteri. Visapkārt uguns, māja drebējusi. Cilvēki skraidījuši un raudājuši. Izrādījās, ka uzsprindzināta no mājām netālu esošā lidosta. Sākusies panika. Piedāvāju braukt uz Latviju un, kad viss norims, doties atpakaļ. Māsas vīrs sacīja, ka nebrauks – karos un savu zemi neatdos. Tur dzīvojuši viņa vecvecāki.”

Nadijas mamma ir Aizkarpatos: „Tur pagaidām mierīgāk. Iedzīvotājus gan visu laiku brīdina, lai ir gatavi, piemēram, slēpties māju pagrabos. Mamma dzimusi 1933. gadā, un viņa sacīja: nav domājusi, ka vēlreiz ko tādu nāksies pieredzēt.” Turpat dzīvojot brālis ar ģimeni. „Konkrēti nejautāju, bet viņiem sacīts, ka jāsagatavo soma ar pašām nepieciešamākajām lietām, jāgaida paziņojums radio, kas būs jādara.”

Mammas māsa, kurai ir 91 gads, dzīvo Odesā, un viņa Nadijai ceturtdien zvanījusi un raudājusi – ko lai darot. „Krievi ienākuši, visur plīvo viņu karogi. Pa logu redzot, ka pilsēta lēnām tiek ieņemta, tikuši jau līdz tiltam. Tante dzīvo viena, bet viņas meita – otrpus tilta, un viņu sazvanīt mammas māsa vairs nevarot, tāpēc ir izmisumā. Arī es vairs nevaru mammas māsu sazvanīt. Dzīvojot šeit, nevaru neko palīdzēt – tikai piedāvāt, lai brauc šurp.”

Māsīcas mājvieta ir Hersona – tā atrodas netālu no Odesas. „Viņa dzīvo privātmājā. Pie viņas no Odesas atbraukusi meita ar ģimeni, jo pilsētā 15 stāvu ēkā nav droši. Vēl saslimuši ar kovidu: bijusi 40 grādu temperatūra. Aptiekas ciet, zāles dabūt nevar. Vienīgais, kas strādā, ir slimnīca. Turp arī devušies. Māsīca stāstīja: vārot zupu, iet laukā, klausās un skatās, kas notiek; ja tuvojas lidmašīnas, visus rauj no mājas laukā. Skarbi stāsti tiek uzklausīti. Piemēram, vecākas sievietes krievu zaldātam jautājušas, ko viņš te meklē, kāpēc karo. Tas draudējis, ka nošaus. Viņas atsacījušas, lai šaujot – vai viņam no tā kļūšot labāk. Zaldāts, pavēršot ieroci, šerpi atbildējis, ka jā, jo tad cilvēku kļūšot mazāk.”

Esot iestājusies tāda kā paralīze: veikali tukši, viss izpirkts, arī degvielas uzpildes stacijas nestrādā, jo benzīna vairs nav. Slēgtas arī aptiekas. Aizkarpatos gan cilvēki vēl daļēji uz darbu un skolu dodas.

Ar brālēnu, kurš dzīvo tuvu Krievijas robežai, Nadijai nav izdevies sazināties mēnesi: „Pēdējā reizē stāstīja, ka bieži redz lidojam krievu lidmašīnas. Daudzi zvana, raksta un jautā, kā palīdzēt. Tas liecina – tomēr neesi viens.”