Laikraksts Kurzemnieks

,,Tiklīdz uzzināju par karu, zvanīju uz mājām. Labi, ka vēl sakari ir,” viņš stāsta. ,,Manējos četros no rīta pamodināja sprādziena troksnis, jo netālu ir militāro izmēģinājumu poligons. Turp tika raidītas daudzas raķetes. Sieva zvanīja paziņām uz armijas daļu, tobrīd par cietušajiem ziņu nebija, taču draudīga situācija visapkārt jau bija. Iepriekš teicu, ka otra Hitlera nebūs, bet nu ir skaidrs, ka trešais pasaules karš sācies. Manējiem pagaidām nāksies palikt okupētajā daļā – evakuēties tagad nevar, tikai paslēpties. Turpat netālu uzcēla baznīcu – modernu, gandrīz kā templi, un tur var drošāk patverties no uzbrukumiem. Lai kādi uzbrucēji ir barbari, nedomāju, ka viņi spridzinās dievnamu. Civilajiem izdalīti ieroči. Esmu gatavs doties kaut kājām. Pirmajā mirklī jau gribēju skriet, bet šejienieši mani atrunāja, ka tas nav reāli. Taču nosēdēt mierā vai naktī pēc maiņas gulēt nav iespējams. Ukraiņi jau sen bija gatavi ņemt ieročus, tomēr nedomāja, ka kaut kas tāds tiešām notiks.”

Piektdien vēlu vakarā Kurzemnieks saņēma ziņu no Oleksandra: "Šajā smagajā brīdī Ukrainas tauta iestājas par brīvību. Kā savas valsts pilsonim man ir pienākums būt kopā ar tautu - esmu savai tautai to zvērējis! Šovakar esmu autobusā un braucu uz Ļvovu, rīt būšu mājās. Pēc visiem šiem notikumiem es noteikti atgriezīšos. Novēlu Latvijai dzīvot mierā un plaukt. Slava Ukrainai!"