Laikraksts Kurzemnieks

Tai apkaimē bija arī kāds dulls makšķernieks, kuram pie sirds gāja citus mācīt, kā pareizi to zivi izmakarēt krastā. Kā jau tais laikos, ar badapātagām bija, kā bija. Puikām vien sapņos rādījās kārtīgi spiningi, bet, tavu laimi, kādā dienā manās rokās nonāca no divām daļām saskrūvējams spininga kāts ar visu, nu jau leģendāro Ņeva spoli! Juhū! Nu tad lai visi ūdens gari stāv klāt līdakām un asariem, jo šitādu mantu tak skapī neturēs! Vēl tik tāda bēda, ka kaut kur jāsadabon makšķeraukla un ēsma, ar kuru mēģināt piemānīt zivis. Lietā tiek liktas visas iespējamās biznesmeņa iemaņas, kuras iegūtas skolā, tirgojot Turbo un Donald košļenes. Tas atmaksājas, un pēc pāris dienu intensīvas meklēšanas kārotās mantas ir rokās.

Spinings sariktēts, jādodas uz Ventu. Pirms tam jau ir noskatītas vietas, kurās tas pats nāburgs, kuram patīk visiem dot padomus, ir makarējis laukā līdakas. Kā nu sakrita visas zvaigznes, vai arī dabas gari bija sarosījušies, bet, nonākot pie upes, redzu, kaimiņš jau priekšā. „Pie vella!” nodomāju, metu kautrību malā un brienu ūdenī. Vīrs, ieraugot mani ar kātu rokās, ar acīm nopeilē situāciju, un sākas! „Eu, ko tu ar to kātu esi iecerējis darīt?” viņš jautā. „Copēt,” atbildu. „Tu ko, ņirgājies par makšķerniekiem? Kurš tad ar tādu makšķeri zivis ķer? Kas tev tā par auklu? Un kas tā par vizuļa parodiju?” jautā vīrs.

Taisnības labad jāsaka, ka tais laikos pieredzes man nebija nekādas, ar spiningu makšķerēts nebija. Protams, aukla kaut kāda bija, bet vizulis pēc paskata atgādināja viduslaikos ražotu mākslīgo ēsmu. Lai kā nebūtu, brienu ūdenī un sāku.

„Ē, kā tu met? Kur tu met?! Tur zivju nav! Netin tik ātri! Kā tu turi? Zemāk!” supermakšķernieka padomi un ieteikumi birst kā no pārpilnības raga, bet es, zobus sakodis, cenšos tos neklausīties un vadīties pēc izjūtām. Paiet aptuveni minūtes 15, no zivīm nekādas reakcijas. Kaimiņš ir mazliet pieklusis, laikam jau sagribējās ievilkt elpu nākamajai padomu tūrei, bet man jau pašam sāk likties, ka kaut ko daru nepareizi. „Viss, pēdējais metiens un došos citur,” pie sevis nodomāju un... vizulis ielido zāļainā vietā. Teju uzreiz ūdenī atskan pamatīgs plunkšķis, bet aukla nostiepjas kā labi noskaņotas ģitāras stīga. Ir! Kaut kas galā! Vēl nezinu, kas, bet sajūta tāda, ka šito lomu tik viegli krastā dabūt neizdosies. Cīnos, kā nu varu un cik pašam intuīcija saka priekšā. Pamanu, ka iestājies klusums. Pametu acis nāburga virzienā. Tas, piecēlies kājās, stāv krastā ar muti vaļā un nekustīgi vēro manu cīņu. Metru pa metram neatlaidīgi velku sev tuvāk to, kas pieķēries. Līdaka! Mana pirmā līdaka! Trīcošām rokām tveru to aiz žaunām un stiepju krastā. Tikai tad saprotu, cik liels ir loms. Pamatīgs eksemplārs! Pēkšņi manu, ka pienāk kaimiņš. „Nu, sāksies!” nodomāju, bet notiek tas, ko nekad negaidīju. Vīrs uzsit man uz pleca un saka: „Nu, puis, malacis! Tā tik turēt!” Jau mazliet pēcāk viņš nosver līdaku – 4,300 kg. Kopš tiem laikiem ar kaimiņu ne reizi vien kopā gājām uz copi.