2018. gada 30. jūlijā, 00:00
Kuldīdzniecei Anitai, kura makšķerē jau kopš bērnības, atgadījumu pie ūdeņiem netrūkst.
Pirms pāris gadiem makšķerējot viņa sākusi regulāri barot kādu stārķīti, kas grozījies tuvumā. Tas ganījies pa pļaviņu, meklējot vardes, bet to pēdējā laikā esot maz. Tā nu viņš nācis klāt. Vēlāk, pamanot, ka Anitai ķeras kāda zivs, pat skrējis. Vasarā tas izaudzinājis divus bērnus un pirms aizlidošanas atvedis Anitai parādīt. Tad makšķerniece ar zivīm pabarojusi visu ģimeni. Bet trešajā dienā tie aizlidojuši. Diemžēl nākamajā gadā stārķis vairs nav atgriezies.
Vēl kāds gadījums bijis pirms daudziem gadiem, kad viņa gājusi makšķerēt ar brālēnu, kurš nekad to nebija darījis. Brālēns nav zinājis, kā uz āķa uzlikt slieku. Anita pateikusi, ka jāieliek saujā – tad slieka uz āķa uzlīdīšot pati. Tā nu viņš stāvējis 20 minūtes un gaidījis. Kad pieredzējusī makšķerniece radinieku pamācījusi, reiz viņš izvilcis līni. Tik priecīgs iebridis ūdenī, atkabinājis zivi, bet līnis, kā devis ar asti, tā prom bijis!
Vienreiz Ventā aiz Zlēkām Anita izvilkusi zuti. Vilkusi, vilkusi, līdz sajutusi, ka kaut kas nav riktīgi... Nometusi makšķeri, mukusi prom un kliegusi, ka čūska. Veči skrējuši glābt, lai makšķere neaiziet upē.
Anita domā, ka daudz sieviešu Kuldīgā ar šo lietu neaizraujas, – viņa zinot tikai trīs. Pati makšķerē arī Alekšupītē: breksīti, raudiņu kaimiņu kaķim. Ejot tikai prieka un atpūtas pēc. Aizejot līdz ar tumsu un sagaidot saullēktu. Tā pie upes pasēžot ar baudu. Naktīs bieži nevarot pagulēt, tad ejot uz Ventu un izbaudot saullēktu. Pavasarī skaisti: putniņi, īpaši tad, kad lakstīgalas pogo. Piecas minūtes pirms saullēkta viss kļūstot kluss. Bet, līdzko parādās pirmie stari, dziesmas atkal skanot.
Lūdzu autorizējies, lai komentētu.