Laikraksts Kurzemnieks

Gan veiksmes, gan neveiksmes

"Stagaru" saimnieki Anna un Ēriks Rāvas ir zivkopji jau ceturtdaļgadsimtu. Tiek apsaimniekots tuvu pie 100 ha, bet tālāk paplašināties plānu neesot. Kā atzīst Ē.Rāva, tas ir diezgan smags darbs, kurā bijušas kā veiksmes, tā neveiksmes: „Pēc pieredzes radies teiciens, ka zivkopis patiesībā ir lielākais zivju bende. Ar neveiksmīgiem eksperimentiem tik daudz kāpuru un iespējamo zivju resursu gājis bojā! Netīši, visvairāk neuzmanīga sīkuma, kā arī neparedzētu dabas apstākļu dēļ zivtiņas tiek aizlaistas postā.”

Zināšanas un priekšnojautas

Anna un Ēriks savulaik beiguši Kazdangas lauksaimniecības tehnikumu, bet zināšanas zivkopībā lielākoties ieguvuši praksē. Ne tolaik, ne tagad skolās tas nav padziļināti mācīts, kaut tiek diskutēts gadiem ilgi un arī Zemkopības ministrija šo jautājumu sen aktualizējusi. No vienas puses, zivsaimniecības attīstībai valsts un Eiropas fondi sniedz atbalstu, tostarp izglītībai. No otras – nav nemaz tik daudz to, kuri gribētu šo nozari studēt. „Tā iegājies: ja kāds grib nodarboties ar zivkopību, tad visbiežāk iet mācīties pie kāda pieredzējušā. Nesen pie ministra tikāmies daudzi ilggadēji zivkopji. Teicu, ka joprojām jūtos kā pirmklasnieks: aizbraucu uz dīķi un nesaprotu, kas tur notiek. Kolēģi mierināja, ka arī viņiem tā ir. Var darīt kā pēc grāmatas, bet dabā tā nenotiek. Katra sezona ir ļoti atšķirīga – ik minūti jāskatās līdzi, jānojauš, kas notiks pēc brīža. Pareizā laikā jāizlaiž uz nārstu. Dabas apstākļi zivkopību ļoti ietekmē. Ja nākamajā rītā uznāks pērkons un aukstums, tad viss velti – nārsta vairs nebūs. To skolā apgūt nevar.”

Nav idille

Pēc svara "Stagaros" vairāk ir karpu, bet pēc skaita – zandartu. Vēl dīķos aug līņi, orfas, baltie amūri, ieklīst pa līdakai. Ar mazuļiem tiek apgādāti gan privāti dīķi, gan pašvaldību ūdenskrātuves, startējot iepirkumos. Šogad tālākā vieta, kur aizceļojušas Durbē audzētās zivtiņas, ir Lubānas ezers. Gadās arī tā, ka citas saimniecības nevar līgumā paredzēto daudzumu izaudzēt, tad Stagari cenšas izpalīdzēt.

Dīķi atrodas tālu viens no otra. Lai visus apbraukātu un zivis piebarotu, dienā jānobrauc ap 70 km. Algotu strādnieku Stagaros nav – ģimene tiek galā, bet saspringtajos mazuļu ielaišanas vai dīķu nolaišanas un nozvejas brīžos pieaicina talciniekus no draugu un radu loka. „Viens pilsētnieks no Jelgavas nesen pieteicās – gribot redzēt, kas nozarē notiek,” teic Ēriks. „Labi, lai jau nāk izbaudīt lauku idilli! Zivkopībā tādas nav, ja saimniecību tiešām grib attīstīt.”

Mazie nestrādā – tos apēd

Baltie amūri vēl pirms dažiem gadiem Latvijā nebija populāri, jo tās nav iecienītas pārtikas zivis, ar kurām tirgū varētu gūt peļņu. Amūri ir zālēdāji, ko galvenokārt izmanto dīķa attīrīšanai kā dabiskos melioratorus. Sugas kāpuri vai mazuļi nav lēti, jo grūti pavairot. Latvijas klimatā tas nav iespējams, jo pietrūkst siltuma – nārstošanai vajag ūdeni ap +28 grādiem. Izaudzēt gan nav grūti – amūri var dzīvot kopā ar karpām, līņiem un citām sugām, bet drauds mūsu ūdeņos ir līdakas. Šīs plēsējzivis Stagaros neaudzē, tomēr tās pamanās ieklīst no dīķu caurtecēm.

„Amūrus audzē tāpat kā karpas, īpašus apstākļus nevajag,” stāsta zivkopis. „Pārdodam ne mazākus par 800 gramiem un tikai tad, ja ir ļoti liels pieprasījums. Amūrs kļūst strādīgs, sākot ar kilogramu. Ar laiku cilvēki saprata: jo lielāku zivi ielaiž, jo labāks rezultāts. Kļūdījās tie, kas sapirka no Lietuvas maisos ievestos mazulīšus un ielaida savos dīķos. Kamēr izauga līdz darbspējas vecumam, kādus 80% citas zivis apēda.”

Nevajag piebarot

Vēl viens nosacījums, lai amūrs strādātu: nevajag piebarot. Taču tas nav tik viegli, jo šīs augēdājzivis labprāt mielojas ar karpām atvesto kombinēto barību. Lielie amūri, ja ir izsalkuši, kļūst nekaunīgi un no barības piegādes vietas dzen kaimiņienes prom. Dīķa tīrītāji ēd gandrīz jebkurus ūdensaugus, bet, ja barība ir iegūstama vieglāk, tad uz augiem pat neskatās. Savukārt, ja bads piespiež, ēd visu nešķirojot. Tomēr laikā, kad dīķis attīrīts, melioratorus vajag piebarot ar graudiem, citādi tie paliks bez ēdiena.

Ir garšīgi, bet dārgi

Ne tirgū, ne veikalos, ne ēdināšanas vietās baltie amūri nav bieži sastopami. Vai nav ēdami? „Tas ir cits stāsts,” smej Ēriks. „Reiz kādi Latgales makšķernieki atbraukuši uz Liepājas pusi makšķerēt. Neko nebija saķēruši. Mājup braucot, iegriezās pie mums un prasīja, vai nav kāda zivs. Teicām, ka ir amūri. „Kur nu! Tie taču nav ēdami!” tā viņi. Mēs pirms tam dažus bijām nokūpinājuši. Lai to mītu apgāztu, iznesām pagaršot. Momentā mainīja domas un atzina: amūrs ir garšīga un vērtīga zivs. Taču dārgs – ap desmit eiro kilogramā, tāpēc ēšanā tas vēl nav tik populārs kā dīķu attīrīšanā.”

Ziemai gatavojas ar cerību

Stagaros tiek izpļauti un uzpludināšanai sagatavoti ziemas dīķi. Mazuļus jebkuras sugas audzēšanai Ē.Rāva iesaka iegādāties pavasarī, lai gan audzētavās parasti var nopirkt tikai to, kas rudenī nav izpirkts, jo zivsaimniekiem izdevīgāk ir preci pārdot, to neiesaldējot. Diemžēl piemājas zivju dīķu īpašnieki, nopērkot amūrus rudenī, bieži tos nesagatavo ziemas guļai. Ja ziemā dīķos nav caurplūdes, zivīm slāpst un tās aiziet bojā. Labāk ir amūrus ielaist pavasarī, lai vasarā tie var ēst ūdenszāles un ziemā tur vairs nebūtu, kam pūt.

„Ziemas mums sagādā pat vairāk pārsteigumu. Ja dīķi aizsalst, var pietrūkt skābekļa. Ja ir silti kā pērn, arī nav labi. Zivis nesaprot, kas notiek, ir nemierīgas. Normālā ziemā tās kļūst gurdenas, uzkrāj spēkus. Pagājušajā tās satraucās, kustējās pārlieku, neuzbarojās, kā vajadzētu. Ievilcies rudens deva labumu, jo nozveja ievilkās līdz novembra vidum. Bija gan risks, ka var uznākt sals un nolaistais dīķis un grāvji aizsalst ar 15–20 centimetru ledus kārtu. Domājam, ka šogad līdz 1. novembrim būsim beiguši, un ziema, cerams, būs kaut cik normāla.”