Laikraksts Kurzemnieks

Pašmāju bāleliņi, iestājoties kārtīgai ziemai, nereti dodas uz brālīgo Igauniju, kur atrodas Peipusa ezers un kurā zivju krājumi ir tik bezgalīgi, ka cope lielākoties iet uz urrā. Lomu daudzums ir tāds, ka dažs labs pat pamanās daļu noķerto zivju nodot un nopelnīt naudu. Tad nu reiz Latvijas tautu dēli savācās palielā kompānijā un nolēma, ka jābrauc to igauņu zivi vilkt. Sariktē ekipējumu, sakārto drānas un sapērk krietnu daudzumu ēsmas – motiļus jeb trīsuļodu kāpurus. Lādē visu auto, un aidā! Bet brauciens ir gana ilgs, un nav jau noslēpums, ka bieži vien tā laikā tiek cilātas glāzītes, kurās iekšā ir kas stiprāks par limonādi.

Kad mūsējo auto ieripo vietā, kurā palikt pa nakti, vīriem rodas sajūta, ka vajag vietējā bodē paņemt vēl pāris ugunsdziras trauku. Tā sakot, lai miegs vēl labāks. Labi. Kungi dodas uz veikalu, bet iznāk, krietni pārsnieguši iecerēto alkohola limitu. Nu neko. Iekārtojas naktsmītnē, saliek mantas un uzklāj galdu.

Vīriem sarunas raisās aizvien atklātākas, līdz kāds atskārst, ka beidzies uzkožamais, bet dzeramā vēl gana. To sameklēt tiek norīkots viens no jaunākajiem līdzbraucējiem, kurš par makšķerēšanu dzirdējis vien nostāstos. Tas sāk rosīties, meklējot kaut ko ēdamu. Te jāpiebilst, ka jauneklim arī alkohola panesamības līmenis bijis krietni zemāks nekā citiem. Tā nu šis sameklējis maizi un kaut kur izrāvis malto gaļu. Sakrāmējis uz maizes, sāli un piparus pa virsu un liek uz galda. Vīri, krietni iesiluši, ņem maizes šķēles, liek uz kārā zoba un slavē pilnām mutēm. Sak’, gardas gan tās tatāru maizītes! Tā nu vakars paiet, līdz visi aiziet gulēt.

No rīta vīri sakrāmē mantas un – aiziet uz lielā ezera ledus! Tur aizved vietējie, ceļš līdz copes vietai – vismaz pieci kilometri. Aizbrauc, saurbj āliņģus, sariktē pīckas un iet pie kastes, kurā atrodas motiļi. Ver vaļā, bet tā tukša... Vīri stāv vaļā mutēm un nesaprot, kur palikuši sarkanie tārpiņi. Domā tā, domā šitā, bet gudri netiek. Pēkšņi viens atminas iepriekšējā vakara dzīres un pagriežas pret jauniņo: „Kur tu vakar dabūji malto gaļu?” Jauniņais rausta plecus – atradis kādā kastē. Pa tam lāgam apkārt jau sastājušies pārējie. „Vai šajā?” jautātājs ar pirkstu norāda uz kasti, kurā atradās zivju ķeršanai iegādātā pārtika. Jā, atbild jauniņais. Tajā brīdī puse vīru esot atbrīvojusies no kuņģa satura, jo visi sapratuši, kas bijusi gardā gaļa uz maizītēm, – sarkanie motiļi jeb trīsuļodu kāpuri.

Kas noticis tālāk? Klīstot baumas, ka jauniņajam nācies zvanīt igauņiem, lai brauc pakaļ, ved uz krastu meklēt lomiem jaunu ēsmu.