Laikraksts Kurzemnieks

Pēdējais kvalitātes rādītājs, kuru gribētu raksturot, ir ūdens cietība.

Ūdens cietība ir dabīgo ūdens īpašību kopums, kas saistīts ar sārmzemju metālu saturošo sāļu koncentrāciju ūdenī. Cietību galvenokārt nosaka kalcija un magnija, kā arī dzelzs, mangāna, alumīnija un citu jonu līmenis. Tie kopumā ir nepieciešami gan zivju, gan to dabiskās barības bāzes attīstībai. Ūdens ar pārlieku cietību akvakultūrai neder. Tādi var būt pazemes avotu ūdeņi. Mīksts ūdens dabā ir upēs, ezeros un lietusūdens. Ļoti mīksti ūdeņi sastopami reģionos ar bazalta, granīta, smilšakmens segumu, savukārt cieti ūdeņi sastopami, ja dominē ar kaļķi, ģipsi un dolomītu bagātas augsnes, kā tas, piemēram, ir tipiski Latvijā. Tāpēc Latvijā gan virszemes, gan arī pazemes ūdeņi ir visai cieti. Augstākā ūdeņu cietība novērojama Zemgales upju baseinos. Zemus cietības rādītājus var paaugstināt, ūdenim pievienojot lauksaimniecības kaļķi.

Ūdens cietību mājās var noteikt, izmantojot strip testus, var nodot arī ūdens paraugu laboratorijai.