Laikraksts Kurzemnieks

„Pirmais atgadījums notika šajā pavasarī, kad aizbraucām uz jūru vēja zivīs. Aizbraucam, bet tur baiss pūtiens – viļņi ne pa jokam. Stāvam krastā, kasām pakausi un domājam, kā lai dabū iekšā laivu. Mums bija trīsmetrīgā. Lai arī liela, ar jūru jokot nedrīkst. Tiek pieņemt lēmums, ka es kāpju iekšā, pārējie mani pietur, kamēr vilnis nedaudz pierimst, tad piedarbinām motoru, pārējie salec iekšā, un – aidā jūriņā! Sacīts – darīts, bet, kā jau nojaušat, bez ķibelēm neiztikt. Laiva iestumta, es tajā sēžu ar plānu lietus jaku mugurā. Čaļi kaut ko nočammājas, un pēkšņi no muguras nāk divi lieli viļņi. Es knapi paspēju uzraut kapuci pār galvu, sagrupēties, kad ūdens mani pārklāj no galvas līdz kājām. Pats slapjš, laiva slapja… Velkam to laukā, griežam riņķī, lai izlietu ūdeni.

Pēc tam ieraugām vietu, kur vilnis krastā ir mierīgāks, un tur beidzot tiekam jūrā. Peldam uz otro sēkli, pārējie čaļi par mani, kurš slapjš kā ūdensžurka, ķiķina. Ak tā?!?! Peldot uz īsto copes vietu, piedodu gāzi tā, ka arī pārējiem no jūras ūdens paliek slapjas ne tikai sejas vien. Nu visi ir vienlīdz slapji un var sākties gardo vēja zivju cope.

Otrs gadījums notika upē. Ar draugu laivojam, makšķerējam, čoms zivi mēģina piemānīt ar džigošanu. Tas ir tāds interesants makšķerēšanas veids, kurā lieto mākslīgo ēsmu, kas maksimāli pietuvināta dabiskajam izskatam. Tā nu tiek mētāts, vilkti asarīši, kāda līdaciņa, līdz draugs paziņo, ka ir bijusi cope. Man tam ticēt negribas līdz brīdim, kamēr viņš man parāda zivs zvīņu, kas uzķērusies uz āķa. Kā saka, čomam pašam āķis lūpā, šis nu vicina kātu divreiz naskāk. Vicina, vicina, kamēr jūt, ka zivs paķer ēsmu. Šis piecērt, priecīgs velk uz laivu, līdz loms piecērt pretī. Un piecērt tā, ka drauga spinings sadalās divās daļās un lielā zivs pazūd upes dzelmē.