Laikraksts Kurzemnieks

„Viss notika tā. Reiz, pirms gadiem 15, savācāmies draugu kompānija, kas nolēma atpūsties un nosvinēt draugam dzimšanas dienu. Svinējām pie paziņām, kuriem ir privāts dīķis. Saimnieki pēkšņi saka: varot uz nakti ielikt tīklu. Sacīts – darīts. Šķūnī sameklējam aizvēsturisku tīklu, kāpjam laivā un airējam dīķī iekšā. Ieliekam tīklu, peldam malā.

Nav noslēpums, ka dzimšanas dienas svinības mēdz būt ilgas un trakulīgas. Arī šoreiz ap pieciem no rīta neviens vēl nebija aizgājis gulēt. Tika nolemts, ka jābrauc lūkot, kādi lomi ir tīklā. Laivā sasēžamies četri vīri, viens – mans draugs basketbolists, kuram augums ir divi metri bez kakla. Pieairējam pie tīkla un pa diviem ņemamies to celt laukā. Skatāmies, ka tajā sapinušies smuki līņi. Velkam un pēkšņi jūtam, ka ņārbā iepinies arī kaut kas brangs un tas sāk spuroties pretī. Līdaka! To redzēt grib visi četri un piemetas pie tās laivas malas, pār kuru tiek vilkts tīkls. Likumsakarīgi, ka šādām atrakcijām laiva nav paredzēta, – tā ar slaidu loku apmetas otrādi, un visi pēkšņi attopamies ūdenī. Sākas panika! Metamies peldēt uz krastu un pēkšņi dzirdam, ka basketbolists, kurš pie apgāztās laivas palika pēdējais, sauc: „Eu, ko jūs tur ņematies ar to peldēšanu! Te takš nav dziļš!” Pametam acis atpakaļ un redzam, ka divmetrīgais čomiņš stāv dīķa vidū uz kājām – ūdens līdz krūtīm.

Tā viņš vienā angļu mierā, ar vienu roku velkot laivu, ar otru tīklu, iznāca krastā. Atšķirībā no mums, kuri sākotnējā panikā mēģināja atcerēties visas bērnībā apgūtās peldētprasmes.”