Laikraksts Kurzemnieks

Šoreiz "Kurzemnieks" met izaicinājumu vienam no Latvijas redzamākajiem makšķerniekiem, kurš teju katru dienu sociālajos tīklos izliek foto ar saviem lomiem. Makšķernieks ar 25 gadu pieredzi, regulārs copes sacensību dalībnieks un rīkotājs, plēsīgo zivju bieds ARVIS ANČEVSKIS. Viņš ar pamatīgu arsenālu Kuldīgā ierodas saulainā svētdienā.

Kā tikt pie laba ķēriena

Venta Arvim ir sveša – būs izaicinājums izmānīt no tās labu lomu. Ap 11.00 upē ielaižamies nedaudz virs pilskalna. Pirmais pārsteigums pieredzējušajam makšķerniekam ir krāces un straujā tece, kas viņam liek mēģināt no ūdens izmānīt kādu sapalu. Par labu tiek atzīts sudraba krāsas māneklis, jo uz to jau pēc otrā metiena reaģē asaris. Pirmā nopietnā zivs piesakās vien nieka desmit minūtes kopš starta. Arvis paspēj vien nobrīnīties par pamatīgo kampienu, bet zivs tā arī paliek ūdenī.

Pēc copes viņš atzīs: „Patiesībā tas, ko es šodien darīju, nav mans lauciņš. Esmu pieradis makšķerēt citādi, bet Latvija ir ļoti skaista, un katrā vietā jāmāk saskatīt arī dabas skaistumu, ne vien lomus. Ikvienam, kaut vai vienkārši laivotājam, jāredz tas, ko šodien redzēju es: skaistos krastus, ārkārtīgi dzidro ūdeni, kurā var redzēt gan to, kā ūdens šūpo zāles, gan zivis, kas tajās slēpjas. Tas ir tā vērts! Makšķerēšana šādā skaistā upē ir bauda. Skaidrs, ka Venta ir bagāta ar zivīm, bet makšķerēšana arī Āfrikā ir makšķerēšana, un arī ome katru dienu necep pīrādziņus.”

Ar zālēm aizvien trakāk

„Ventai ir labs potenciāls,” secina Arvis. „Aptuveni 20 izvilktu asaru, kādi desmit norāvās, trīs pamatīgi vizuļa grābieni no lielo zivju puses, no kurām vienu pat redzējām, – tas bija pamatīgs sapals. Mēs pa upi laidāmies pusdienas laikā, saulainā dienā un lielā vējā. Esmu pieradis, ka parasti zivīm aktīvā barošanās notiek agri no rīta vai vēlu vakarā. Var jau būt, ka Ventā ir citādi. Bet tas nav rādītājs. Jāņem vērā tas, ko redzējām.”

Tā kā pēdējos gados nav bijusi kārtīga ziema un Ventā – kārtīga ledus iešana, upe saaugusi pilna ar ūdens zālēm. Lai nu kā, makšķernieks mēģina ar mākslīgo ēsmu veikli izlavierēt starp zālēm un to iemest precīzi brīvajos laukumos.

„Jā, Venta ir zāļaina, bet tā ir daudzās vietās. Ar zālēm kļūst aizvien trakāk. Es zinu, ka ir tādas pašvaldības, kas tīrīja ar tehniku, dodot upei otro elpu. Tas ir svarīgi nārsta zivīm, jo tām vajag tīru, oļainu grunti. Zālēs zivis nenārsto, vismaz ne Latvijas lepnums lasis un vimbas. Tagad viss aizaug – upe savā ziņā sevi apēd. Protams, zālēm jābūt, bet, kas par daudz, tas par skādi,” tā A.Ančevskis.

Patīkamas izjūtas viesmāksliniekam rada tas, kādi ir Ventas krasti – cik daudzās vietās tie ir neskarti. Tāpat ir neviltota jūsmošana par zivju bariem, kas redzami peldam zem laivas. Copmanis neatlaidīgi mērcē ūdenī mākslīgo sudraba ēsmu, par ko lielu interesei izrāda tieši asari.

„Uz Ventu būtu jāved bērni, un zivis jārāda dabiskajā vidē, ne tikai veikalos vai uz pannas. Šeit ūdens tik dzidrs, ka tās mierīgi var saskatīt.”

Bērniem zivis jārāda upē

„Ak, kungs, kas par zivju bariem!” pasprūk Arvim. „Starp citu, to vajadzētu rādīt bērniem. Zivis dabiskajā vidē, nevis veikala plauktos vai uz pannas. Pat es, kurš makšķerē visu savu dzīvi, aiz sajūsmas iekliedzos, redzot šos skatus.”

Nākamais pārsteiguma sauciens no copmaņa atskan tad, kad viņa pludināto ēsmu sagrābj pamatīgs sapals. Laivā esošie, pateicoties dzidrajam ūdenim, to labi var saskatīt. Kā pēcāk novērtē makšķernieks, svars varētu būt ap trim kilogramiem. Sākas neilga, bet spraiga cīņa. Makšķernieks cenšas zivi nokausēt, bet tā – atbrīvoties un iesprukt slēptuvē zālēs. 0:1, jo uzvar zivs, kas pēc asa cirtiena no āķa atbrīvojas. Arvis lēni apsēžas uz laivas malas, nopūšas un ilgi lūkojas turp, kurp paspruka lielais loms.

„Lielā zivs par mani šodien pasmējās... Iespējams, izmantoju nepareizos mānekļus, jo pašā sākumā labu potenciālu uzrādīja sudraba krāsas rotiņš un es pie tā turējos visu laiku,” secina A.Ančevskis. „Ja būtu sācis ēsmu mainīt, iespējams, pukotos, ka vajadzēja palikt pie pirmās. Man radās iespaids, ka tie sapali, kurus redzējām, bija pie pašas grunts. Lai rotiņu izvadītu pa zālēm, jāvelk virs tām, bet sapali bija pārāk slinki, lai celtos augšā tam pakaļ. Tomēr trīs sapalu copes nepilnas stundas laikā ir ļoti labi.”

„Katram būtu jānovērtē ne vien upju bagātība ar zivīm, bet arī fantastiskie dabas skati. Tas vien ir tā vērts. Lai jau cope paliek otrajā plānā!”

Saplūst ar dabu

Kopējais maršruts pa upi bija deviņi kilometri. Pa ceļam ir ļoti daudz vietu, kur varētu slēpties ij sapali, ij līdakas. Katra tiek kārtīgi apspiningota gan no laivas, gan krasta, bet nekas vairāk par asarīšiem neķeras. Kā novēro Kurzemnieks, viesis, kā tas pieņemts korekto copmaņu vidū, katrai zivij pirms atlaišanas iedod buču. Pāris reižu nākas laivu airēt klāt vietai, kur vizulis zālēs ieķēries tā, ka bez auklas pārraušanas no tām neatbrīvoties. Vējš tajā dienā bija tik spēcīgs, ka vietām, kur upes straume ir lēna, laiva vai nu stāvēja uz vietas, vai arī tika pūsta pret straumi.

„Pilnīgi noteikti Ventā gribēsies vēl atgriezties. Lai arī es esmu pieradis pie daudz plašākiem ūdeņiem, reizi pāris nedēļās šāda makšķerēšana ne vien sniedz gandarījumu par lomu, bet arī atpūtina prātu ar pasakainiem skatiem. Vienkārši var saplūst ar dabu, un tas ir skaisti. Tas jābauda,” beigās nosaka Arvis. Lai arī šoreiz ciemiņš palicis bez lielā loma, jūtams, ka viņš ir apmierināts ar skaisto dienu, kas pavadīta Ventā.

 

Kā tas pieņemts korekto copmaņu vidū, viesis katrai zivij pirms atlaišanas iedod buču.

 


Lai ēsmu trāpītu tur, kur vajag, dažu brīdi nākas pamatīgi atvēzēties, un makšķerkāts izliecas teju uz otru pusi.


Visas potenciālās zivju vietas tiek pamatīgi izpētītas. Ja vajag, arī no krasta.


Laika apstākļi nav paši labākie, jo pūš pamatīgs vējš.