Laikraksts Kurzemnieks

Kopš esi kļuvis par vecāko inspektoru, esmu no vairākiem cilvēkiem dzirdējis, ka beidzot tu esi sagaidījis savu sapņu darbu. Vai tā ir?

Jā, tā var teikt. Ir pagājis padsmit gadu, kopš es kļuvu par sabiedrisko inspektoru. Tad vides aizsardzībā sekoja pauze, un nu tas laiks pienācis. Bija konkurss, kurā es uzvarēju. Arī tad, kad vairs nebiju sabiedriskais inspektors, vēlme darboties nekur nebija pazudusi.

Vai konkursā uzvarēji pelnīti vai nepelnīti?

Grūti teikt. Ņemot vērā, ka man jau bija pieredze, gribas teikt, ka pelnīti. Cik zinu, runājot par maniem konkurentiem konkursā, tad daudziem par šo darbu nebija izpratnes. Atdeve būtu maza. Bija interese par darbu, nevis par konkrētu amatu. Tas gan ir tikai mans viedoklis. Man jau iepriekš bijuši labi rezultāti. Ar galveno inspektoru Jāni Sprugevicu, kurš nu ir kolēģis, mums jau bija ļoti labas attiecības. Sastrādājamies viegli, jo izpratne par darbu mums ir vienāda, – saprotamies no pusvārda. Katrs zina, kas kādā situācijā jādara.

To, ka šis darbs tev vienmēr gājis pie sirds, atceros no tiem laikiem, kad pats biju sabiedriskais inspektors. Man atmiņā paliks gadījums, kad kopā vaktējām vimbu maluzvejniekus pie Kuldīgas vecā tilta un vienā brīdī visi sāka skatīties, kur palicis Viesturs. Bet Viesturs jau zem tilta līdz jostas vietai upē un velk laukā maliķus, kuri slēpjas!

Man vienkārši apnika trenkāt divus cilvēkus, kuri nenāca laukā (smejas). Kādam bija jāuzņemas iniciatīva un jāvelk viņi ārā. Tādas situācijas gadās. Piemēram, piebraucu pie Nabes ezera un redzu, ka desmit metrus no krasta ir tīkls. Laivas nav, zābaku nav. Brienam iekšā un velkam laukā. Tas ir tāds darbs, kurā, domājot ar galvu, var darīt arī nelielas muļķības. (Smejas.)

Ja tagad būtu jāpasaka, kāpēc šis tev ir sapņu darbs, ko tu teiktu?

Sapņu darbs tas ir man – citiem tā var nebūt. Tas atkarīgs no cilvēka. Ir tādi, kuriem patīk sēdēt pie datora komfortā. Man ir citādi – man patīk aktivitātes, pārmaiņas katru dienu. Tas, ka nav rutīnas. Vienu dienu auto, citā dienā līdz ausīm dubļos, gaidot, kad varēs paņemt pie rokas. Protams, ir arī darbs ar papīriem, bet katru dienu ir kaut kas savs.

Paņemt pie rokas. Ko tas nozīmē?

Tas ir mūsu iekšējais darba žargons. Potenciālā pārkāpēja aizturēšana (smejas). Nedomā – nekādas romantikas! Lai gan jāsaka, ka mūsu darbā romantikas ir cik uziet. Saulrieti, saullēkti.

Vai arī slīdēšana pār ezeru laivā, kad to apspīd mēness...

Nu, nakts izbraukumu ir ļoti maz, bet, jā, fakts.

Tad jau vides inspektorus tomēr var uzskatīt par romantiķiem.

Manā amatā ir tāds pluss, ka, ārpus darba pastaigājoties ar sievu gar upi, makšķernieki domā, ka es strādāju. Romantika kopā ar darbu. Protams, ja redzu pārkāpumu, pieiešu un aizrādīšu.

Vai sieva neprotestē?

Nē, viņa samierinājusies. Būsim reāli – viņa jau no sākta gala zināja par manām interesēm. Es necenšos vilkt uz kašķi. Tas vairāk ir preventīvais darbs. Paskaidroju, kas un kā, painformēju, un viss kārtībā. Ja ir lielāki pārkāpumi, tad gan tiek iesaistīti papildspēki.

Dabas mīlētājs, likuma kalps vai caurcaurēm makšķernieks, kuram gribas, lai zivju pietiktu arī citām paaudzēm. Kāds ir zivju inspektors?

Ja runa ir par mani, makšķernieks vairs neesmu. Kādreiz, jā, kopā ar tēvu braucām uz upi, ķērām zivis. Kā svētdienas makšķernieks. Kad kļuvu par sabiedrisko inspektoru, pārtraucu, jo, ja inspektors makšķerē, var paklīst baumas. Smieklīgākais ir tas, ka pirms kļūšanas par valsts inspektoru, es grasījos atsākt makšķerēt, bet nu visas makšķerlietas turpina stāvēt garāžas stūrī.

Bet tas taču netraucē.

Jā, bet tas traucē man. Piemēram, Kuldīgas novada pašvaldības policijā ir darbinieks, kurš tieši atbild par zivju aizsardzības kontroli, bet ir kaislīgs makšķernieks. Viss kārtībā – katram sava izvēle. Dabas draugam ir jābūt, jo nevar būt dabā, ja tas nepatīk. Vienalga, kādi laika apstākļi. Mani tie absolūti netraucē. Ir bijušas reizes, kad Jānis ar šausmām noskatās uz manu apģērbu: pats velk biezo kombinezonu, man pietiek ar parastajām virsdrēbēm. Man tik siltas drānas nevajag. Par likuma kalpiem – es uzskatu, ka likums ir jāievēro, bet ne vienmēr jāsoda. Ļoti bieži, ja pārkāpums ir maznozīmīgs, labāk nostrādā preventīvais darbs, aizrādījums, kas cilvēkiem atmiņā iespiežas pat labāk.

Savulaik Kuldīgu dēvēja par maliķu galvaspilsētu, jo bija tādi kā grupējumi, kuri naski ar to nodarbojās. Vai ir kļuvis labāk?

Ir labāk – ja atceras, kā bija kādreiz un kā ir tagad. Ja ņem vērā pārkāpumu skaitu. Kādreiz, braucot pārbaudēs, bija skaidrs, ka vismaz viens protokols būs. Vismaz viens nelikumīgs zvejas tīkls. Tagad tā nav. Ļoti daudz dod veiksmīgā sadarbība ar pašvaldības policiju, videonovērošana uz Ventas rumbas. Protams, pārkāpēji neguļ – viņi meklē jaunas vietas, maina taktiku, bet tāpēc ir mūsu darbs. Ne vien kontrolējam, bet arī vācam informāciju par aizdomīgām vietām, kurām īstajā brīdī jāpievērš pastiprināta uzmanība.

Patiess ir teiciens, ka daba nemīl tukšumu. Maluzvejnieki vienkārši pārceļas uz citām vietām.

Protams. Es uzskatu, ka 100% to novērst nav iespējams. Kamēr būs pieprasījums pēc zivīm, būs piedāvājums. Kā es saku, mans darbs ir novērst maliķošanu, bet nelegālajiem zvejotājiem darbs ir to izdarīt tā, lai viņus nenoķer. Tās ir sacensības. Kurš pieļaus kļūdu, tas zaudēs.

Liepājas reģionālās vides pārvaldes vecākais inspektors ar dzejnieka dvēseli...

Oi, dzīvē ir darīts viss kaut kas... Ir sava veida aizraušanās, ir čupiņas ar lapiņām, uz kurām ir četrrindes, kaut kas garāks. Tā ir paša interese.

Tomēr romantiķis!

Nu, ir nedaudz. Neba velti saka, ka romantiķi stundām var vērot uguni, ūdeni, dabu. Kāpēc gan ne? Varbūt skarbais romantiķis? Rakstu dzeju un protokolus (smejas). Hobiju ir daudz. Pie tiem var pieskaitīt gan inspektora darbu, gan medības, gan tos, kuri netiek realizēti.

No šīs vietas stāsti sīkāk!

Motocikli. Man patīk rokera tipa, uz kura sēdi atgāzies un baudi braucienu. Ja vēl precīzāk, esmu motociklists. Bet tam vajadzīgs finansējums, kas šobrīd tiek novirzīts citām prioritātēm. Ģimenei. Varbūt pensijas vecumā braukšu ar Harley-Davidson, pār plecu plīvojot bārdai. Lai gan, nē, pār plecu nevar, jo tad trāpīs sievai acīs – viņa man sēdēs aizmugurē.

Varbūt viņa vizinās tevi?

Nē! Man patīk ar motociklu braukt, nevis vizināties ar to. Ir liela atšķirība.

Ja pieminēji sievu, gribas tomēr jautāt, kā viņa skatās uz tavu darbu, jo savā ziņā tas ir arī bīstams.

Es teiktu, ka ne. Bīstami ir iet pa ielu. Ja nu pēkšņi krīt lidmašīna un uzkrīt uz galvas? Tikpat liela ir iespēja darba laikā iekulties nepatikšanās. Būsim reāli – cik atsaldētam jābūt, lai protokola dēļ mēģinātu atriebties?

Bet ir bijuši precedenti, kad izņemta tīkla dēļ apzagta vides dienesta ēka Kuldīgā vai pa logiem iemestas pieclitru burkas ar vircu!

Jā, bet tie ir atsevišķi gadījumi, kas nav tēmēti uz ģimeni. Ja ir pretenzijas, vērsies pret mani! Pagaidām negāciju nav bijis. Tādas pāris reizes bija tad, kad biju sabiedriskais inspektors, bet arī tad vairāk jūtu uzplūdos. Pārsvarā pārkāpēji jau apzinās, ar ko viņi riskē un kas viņiem draud.

Kad vispār sāki darboties kā sabiedriskais inspektors, un kāpēc?

Gadu neatceros. Goda vārds! Iepazinos ar inspektoru, kurš mani uzaicināja līdzi reidā. Patika, un nu es esmu tur, kur esmu.

Savā vietā?

Jā.

„Zivju inspektora amatā ir tāds pluss, ka, ārpus darba pastaigājoties ar sievu gar upi, makšķernieki domā, ka es strādāju.”