Laikraksts Kurzemnieks

„Tas bija pirms daudziem gadiem, kad pie manis ciemos ienāca volejbolists Šmēdiņš. Ne tas vecākais – Toms, bet jaunākais no brāļiem – Jānis. Ienāk un saka, ka baisi gribētos aizbraukt pamakšķerēt. Labi, nekādu problēmu.

Noteiktajā datumā agri no rīta aizbraucam uz Ventu, jo ir plāns ar laivu nolaisties no Raņķiem aptuveni līdz Lonām. Es šajā braucienā biju tikai pasažieris. Skaista saulaina diena, prieks plūst pāri malām! Es kā šodien atceros, ka man mugurā bija ūdensizturīgs tērps. Izmantojām piepūšamo laivu ar cieto grīdu. Tā nu laižamies uz leju pa straumi, copējam, izbaudām atpūtu un pļāpājam. Atminos, ka copei nebija ne vainas. Manam ceļabiedram veicās labāk, bet ko tur sūdzēties.

Pa ceļam bija jāšķērso Briežu brasls. Tuvojamies, saprotam, ka daudz peldēt nav atlicis, un pamazām jau noskaņojamies uz makšķerēšanas beigām. Kad iepeldam braslā, pamanām, ka zem ūdens redzami vimbu bari. Tā kā laiks ir saulains, zivis zem ūdens ļoti labi redzamas. Te jāpiebilst, ka straume mūsu laivu nes ar pieklājīgu ātrumu un uz zivīm atliek vien lūkoties. Lai tās labāk saskatītu, es pieceļos kājās. Pieceļos, un pēkšņi peldlīdzeklis, kuru straume nes ar ātrumu 10–15 kilometru stundā, apstājas tā, it kā tas būtu auto ar super sporta bremzēm, jo purns atduras pret lielu akmeni.

Tālāk visu izdara gravitācijas spēks. Gluži kā palēninājumā redzu, kā es no vertikālā stāvokļa pārvietojos uz horizontālo, kā izlīdzinos vienā līmenī ar laivu, un tad jau manas uz acīm uzliktās brilles pārklāj vēsais Ventas ūdens. Ja jāsaka īsāk, es vēkšpēdus iekrītu upē. Straume turpina nest laivu uz priekšu, tā jāķer rokā un jāmēģina tikt atpakaļ. Tas izdodas. Par laimi, slapjas tikai kājas, jo pašu ir pasargājis īpašais tērps. Te nu jāsaka: ja laivā būtu drošības jostas, tajās būtu jāsprādzējas tāpat kā automašīnā. Ne asakas visiem!”