Laikraksts Kurzemnieks

„Ģimenē neviens nemakšķerēja,” viņš stāsta. „Gāju uz upi ar draugiem, paši mācījāmies kaut ko izvilkt. Ar laiku apguvām zināšanas. Laiks un pacietība ir galvenais, kas vajadzīgs. Nevar aiziet, iemest un tad, ja piecās minūtēs nekas nav pieķēries, iet mājās.”


PĒC KARPĀM – UZ VENTU

Pa gadiem A.Hercam sakrājušies dažādi piedzīvojumi. Viņš uzskata, ka makšķerēt nebūt nav garlaicīgi, kā nezin kāpēc domā tie, kuri no copes neko nesaprot.

Reiz Arnis gājis uz karpām Ventā – savulaik šī suga bijusi ļoti izplatīta arī savvaļā. Un brangas zivis – svarā vismaz virs pieciem kilogramiem, ne tādas, kā no dīķiem uz tirgu ved. Arņa kontā ir 10 kg smaga. Copes portālos internetā lasāms, ka karpas Ventā vēl ir, tikai jāzina īstās vietas. Tāpēc makšķernieks savējo neatklāj, lai tur nesaskrietu tie ar harpūnām. Galvenokārt zemūdens mednieki esot vainojami pie tā, ka karpu copes vietas sabojātas un populācija būtiski mazinājusies. Tagad tās pārsvarā ķer dīķos, kur tās tiek speciāli audzētas makšķernieku priekam.


PĒC CEPEŠA NEPELDĒJA

Karpa esot zivs, kas ķeras uz visu ko, pat uz marinētiem šampinjoniem, zaļajiem zirnīšiem vai viesībās pāri palikušā rasola. Sacensībās, protams, veiksme lielāka, ja zini īsto bedri, kur tā zivs dzīvojas, ir smalkākas copes uzpariktes un īpaša ēsma piebarošanai, piemēram, boilas ar garnelēm un citiem kārumiem.

Arnis viendien sēdējis Ventas krastā un virpinājis vienkāršas mīklas bumbiņas. „Uzlieku uz āķa, atvēzējos un metu,” stāsta makšķernieks. „Kā metu, tā niedrēs parādās pīle. Ierauga mani un briesmīgi pārbīstas. Viss notiek zibenīgi, jo manis mestā mīklas tenisa bumbiņa auklas galā jau lido uz pīles pusi un trāpa tai taisni pa galvu. Nabadzīte mudīgi otrā krastā krūmos iekšā un šausmīgi spirinās. Nezinu, kā viņai tas pārdzīvojums beidzās – nepeldēju upei pāri skatīties. Pīles cepetis neiznāca, bet es jau tik uz karpām gāju.”