2019. gada 7. augustā, 00:00
Šo stāstu uzticēja laivotāju četrotne, kurai Abavā gadījās gandrīz vai neticams piedzīvojums, – kā jau makšķernieku stāstiem piedienas. Sākumā par copi pat nav domāts, jo mērķis bija pie ūdeņiem atpūsties, bet vēlāk (tā – starp citu) tieši līdzi paņemtajām badapātagām izrādījusies liela nozīme.
VISA PĀRTIKA UPES DZELMĒTas bija pirms daudziem gadiem, kad laivu nomu serviss vēl nebija izplatīts un smailes un kanoe bija retums, – lielākoties laivotāji upes
ara piepūšamajās gumijas laivās. Ar tādām 40 km no Rendas pa Abavu un Ventu līdz Nabes ezeram noairējami trīs dienās. Attiecīgi jāņem līdzi pārtika, jo tolaik ne veikalu tuvumā bija, ne ēdamo kāds klāt pieveda.
Tā četrotne sakāpa pūšļos un devās ceļā. Aivars – vienīgais copes lietās zinošais – par makšķerēm atcerējās tikai pēc pusdienām: pamētāja spiningu, sāka ķimerēties ap pludiņmakšķeri. Iespējams, aizrāvās sarunā ar pārinieku, jo nemanīja, ka laiva pietuvojusies krastam, kur ieslīpi iegāzies koks. Straume liela, un pat lēnīgo pūsli airētāji sagriezt vairs nevarēja. Viss notika acumirklī. Makšķernieks un līdzbraucējs uzķērās uz koka, laiva izslīdēja pa apakšu un tālāk ieskrēja krastā, kur, straumes nesta, sasvērās, apgāzās un turpināja peldēt bez airētājiem. Otra laivotāju komanda dzinās pakaļ, noķēra un izvilka krastā. Vēlāk piebrida arī neveiksmīgie laivinieki.
Tiktāl viss labi, taču tad izrādījās, ka bagāža ar pārtiku nav bijusi labi piesieta un laivas patvarīgo manevru laikā izkritusi. Nelikās jēdzīgi ar gumijas laivu airēties augšup pret straumi un meklēt zaudēto proviantu. Dīvainā kārtā makšķerēšanas piederumi gan nebija izkrituši. Uz nakti Aivars izlika gruntenes, bet ūdens sašūpotie zvaniņi tikai traucēja izsalkušās kompānijas naktsmieru. Varbūt vien kāda nabaga raudiņa bija pieķērusies.
KURŠ KURU VELKNākamajā dienā Aivars makšķerēm ilgi neķērās klāt, pieciezdams biedru zobgalīgās piezīmes – ja nav cita, ko ēst, jāgrauž savējais. Uz vakarpusi viņš neizturēja: „Ja es tūlīt neizvilkšu līdaku, tad esmu nēģeris!” Tas izsauca pārējo smieklus: „Nu, nu, gribam redzēt, kā tu melns paliksi!” Lai nebūtu jāmaina ādas krāsa, Aivars izmisīgi prātoja, ko darīt. Kaut kādi nieka vizuļi bija, bet līdakas kā jau plēsoņas labāk ķeras uz dzīvo ēsmu. Eh, nevajadzēja to raudiņu laist atpakaļ! Turklāt beigušies ar kokiem sakritušie posmi, kur šī suga upēs uzturas visbiežāk.
Laikam jau tā bija pārsteidzīga lielība. „Kas būs – būs, kaut ne asakas,” Aivars izmeta reizē ar spiningu. Un tūlīt arī piecirta. Makšķernieks apdomīgi tina spoli, baidīdamies no kārtējām zobgalībām, jo aukla vilkās pārāk viegli – līdaka tā nevarēja būt. Un tad spējš rāviens – izskatījās, ka teju, teju atkal draud pelde upē ar makšķerkātu rokās. Ūdenī parādījās zaļgana radība. Sākās cīniņš, un nevarēja saprast, kurš kuru velk: makšķernieks zivi vai tā – laivu. Vēl pēc mirkļa virs ūdens parādījās pīles knābim līdzīga galva ar zobainu muti, kurā, labi ieskatoties, varēja manīt ko asarim līdzīgu. Ja vēl varētu to rīmu piedabūt tuvāk, nebaidoties, ka apgāzīs laivu vai, mazākais, salauzīs kātu, tad kā tos plēsoņas kilogramus iedabūt laivā, jo tīkla līdzi nav? Tad notika kas acīmredzams un nesaprotams. Aivars līdz šim sava trika noslēpumu nav izpaudis, bet varbūt pats neapjauta, kā pēkšņi lielā līdaka ar pusnorīto asari bija laivā – augšpēdus guļošā makšķernieka rokās. Kā tautasdziesmā: „Ai, zaļā līdaciņa, nāc ar mani spēlēties!”
Ar to šis stāsts beidzas, vien jāpiebilst, ka tik garšīgu zivju zupu laivotāji vēl nebija ēduši, kaut tajā nebija ne kartupeļu, ne burkānu, ne diļļu vai citu piedevu.
Lūdzu autorizējies, lai komentētu.