2019. gada 26. jūlijā, 08:00
Ūdens sastāv no ūdeņraža un skābekļa, un pēdējais ķīmiskais elements ir viens no svarīgākajiem, kas zivīm nepieciešams elpošanai.
Runājot par ūdens kvalitāti, pareizi būtu lietot jēdzienu ūdenī izšķīdušā skābekļa daudzums. Tā koncentrāciju mēra ar oksimetru, izsakot miligramos uz litru (mg/l) vai miljondaļās (ppm). To, cik daudz skābekļa izšķīdis, ietekmē vairāki faktori: temperatūra, ūdens sāļums un atmosfēras spiediens. Skābekļa daudzums samazinās, temperatūrai paaugstinoties, sāļumam palielinoties un atmosfēras spiedienam pazeminoties. Skābeklim sarūkot, var būt novērojama zivju slāpšana – tās pārstāj baroties, kļūst mazkustīgas, apātiskas, pulcējas pie ūdens ietekas, mēģina ķert gaisu. Ilgstošam trūkumam seko zivju masveida bojāeja.
Patērētā skābekļa daudzums atkarīgs no zivju vecuma, izmēra, barošanās utt. – mazajām vajag vairāk skābekļa nekā lielajām, lašu dzimtas zivīm – vairāk nekā karpu dzimtas pārstāvjiem. Optimālais daudzums lašveidīgajiem ir 8–10 mg/l (slāpšana sākas no 3 mg/l), karpveidīgajiem 6–8 mg/l (slāpšana < 2 mg/l). Īsu laiku karpas var izdzīvot ūdenī ar 1 mg/l, ziemā pat ar 0,6 mg/l. Zivju slāpšana vasarā iespējama, ja ir augsta ūdens temperatūra seklos ezeros vai citās ūdenstilpēs, kas piesārņotas ar organiskajām vielām. Ūdens bagātināšanai ar skābekli izmanto aeratorus.
Ļoti svarīgi skābekļa koncentrāciju ūdenī uzraudzīt zivju transportēšanas laikā – tieši šī iemesla dēļ tās var aiziet bojā. Jāpārbauda ik pēc pusstundas. Ja no audzētavas jāpārved nedaudz zivju, to var darīt nelielā polietilēna maisā, kurā iesūknēts nevis gaiss, bet skābeklis. Vislabāk izmantot speciālas tvertnes un skābekli atjaunot ar tā baloniem. Ja pašam inventāra nav, vajadzētu sazināties ar uzņēmumiem, kuriem tāds ir.
Lūdzu autorizējies, lai komentētu.