Laikraksts Kurzemnieks

Ilgvars makšķerējot no bērna kājas – sākumā ar vectēvu, tad ar tēti, vēlāk pats. Katras brīvdienas vismaz vienu dienu jāaizbraucot uz copi.

Piedzīvojumi bijuši visādi, pat grūti esot atcerēties. Smieklīgākais gadījums, viņaprāt, esot bijis, kad ar ģimeni aizbraucis uz Jūrkalni butes makšķerēt, bet sapratuši, ka makšķeres nemaz nav līdzi paņemtas. Neko darīt – jābrauc bijis mājās, atpakaļ vairs nebraukuši, jo nebijis jēgas, tāls gabals. Vairākas reizes bijis tā, ka makšķerējot piesmēlušies zābaki vai makšķeres salūzušas. Tagad viņš makšķerēt braucot kopā ar meitām Gabrielu un Emīliju. Esot visu iepriekšējo vasaru tā pavadījuši, meitenēm ļoti patīkot. Ilgvars saka: „Nopeldējāmies, pamakšķerējām, un diena forši pavadīta – labāk nekā iet pa pilsētu un ēst saldumus.” Meitas pat esot grūti dabūt prom no Ventas, kad reiz tikušas pie makšķeres, acīmredzot tas esot no viņa pielipis. Pieticis ar vienu noķertu zivtiņu, tad esot iegājušas azartā. Sākumā meitas spiegušas, jo nav mācējušas zivi no āķa nokabināt. Sievu vienreiz esot paņēmis līdzi naktī, bet kopš tā laika neesot vēlējusies braukt, jo bijis tumsā bail. Vienmēr esot jāņem kāds līdzi, citādāk neesot interesanti, neesot, kam palielīties – neviens netic, ja tāpat stāsta. Māte arī dažreiz aizbraucot līdzi, droši vien tāpēc meitām iepaticies, tas esot asinīs. I.Simsons iesaka: „Ja cilvēks grib atpūsties, izvēdināt galvu, atbrīvoties uz laiku no ikdienas problēmām, tad jāiet pie upes. Vai nu peldēt, vai makšķerēt, vai arī vienkārši pasēdēt, tas relaksē.”

Interesanti: lai gan makšķerēšana ģimenē ir svarīga nodarbe, paši zivis nemaz tik daudz neēdot – pārsvarā aizvedot mātei vai atdodot kaimiņiem, jo dzīvoklī esot problemātiski tās notīrīt, kaķis tikai spēlējoties, nemaz neēdot.