Laikraksts Kurzemnieks

Integrācija – metāls, ko ķermenis negrib pieņemt

„Droši sauciet mani par čigānu! Ja kāds iebilst, sakiet, ka es atļāvu. Neviens čigāns, tā nosaukts, nereaģēs neadekvāti – tās ir muļķības un farss,” tā saka ANDRIS TERTATS, psiholoģijas maģistrs, kā pats saka – neatkarīgs pētnieks un publicists čiganoloģijā.

Lai gan vebināram Romu izpausmju dažādība romoloģijas ieskatā, ko viņš vadīja no Londonas un ko rīkoja Kurzemes NVO centrs, klausītāju nebija daudz, katrs uzdeva jautājumus un saņēma atbildes.

Kas tad interesē latviešus, runājot par čigāniem? Vispirms tas, kā šīs tautības cilvēkus dēvēt politkorekti, arī tas, kā cilvēks, kurš audzis nabadzībā, ir spējis atrast spēkus, lai mācītos pats un palīdzētu ne tikai tautiešiem, bet arī pārējiem cilvēkiem Latvijā, Anglijā un citur pasaulē. Arī par to, kā šeit un citur čigāni jūtas, ko vēlas viņi paši.

No defekta par efektu

„Par sevi varu teikt, ka esmu izaudzis uz mēslu čupas. Antisanitāros apstākļos gan čigāniskā, gan latviskā vidē,” tā Andris atceras bērnību, jautāts, kā meklējis un atradis izglītības ceļu.

„Šī pieredze man transformējusies psiholoģiskās izpausmēs: kā identitātes apjukums, identitātes krīze, kā problēmas ar vecākiem. Juridiski man bija gan tēvs, gan māte, gan patēvs, gan pamāte. Kad augu, bērni bija ļoti nežēlīgi. Mana ādas krāsa atšķīrās. Var teikt, ka mani apbižoja un pazemoja gan fiziski, gan emocionāli. Esmu sists, apsaukāts par čurku, melno čigānu. Bija tādi skolotāji, kas mani ļoti aizstāvēja, bet bija arī citādi. Ģimenes sistēma bija bojāta – tāda neeksistēja. Pakāpeniski, ne tik daudz gudrības vai intelektuālisma, bet tīri rakstura mērķtiecības dēļ sapratu, ka defekts jāpārvērš par efektu. Klasē bijām 40 bērnu. No visiem augstāko izglītību ieguvām trīs. No tiem trijiem maģistra grāds ir tikai man. Biju sociāli nevienlīdzīgā pozīcijā, izsitoties cauri tikai ar savu stūrgalvību.”

Andris Tertats: „Čigāns vai roma? Abi vārdi ir vienlīdzīgi, problēmas tādas pašas. Vārdi čigāns un džipsi ir tūlīt identificējami, bet roma vai roms asociējas ar Itāliju vai Rumāniju. Es vairāk lietoju vārdu čigāns, jo tas raisa emocijas.”

Pēta sevi un tautiešus

Andris uzsver, ka romonoloģija, džipsiloģija jeb čiganoloģija nav viņa izgudrojums: „Tas nācis no klasiskās zinātnes, slēpjoties zem sociālās psiholoģijas. Mēģinu saprast katru romu un tajā pašā laikā arī pats sevi. Pētu sevi un tautas brāļus. Es mēģinu meklēt saistību, likumsakarības un Latvijai piemēroto, saslēdzoties starptautiskā līmenī – Anglijā, Spānijā, Amerikā, Indijā un Pakistānā, kur esmu bijis un saticis čigānus jeb romus. Mans viedoklis par čigāniem nesaskan ar Latvijā pieņemto. Esmu strādājis cietumā, krīzes centros, psihiatriskajā slimnīcā. Mans skatījums ir atšķirīgs.

Katrā pasaules vietā ir kāds čigāns, pat Āfrikā. Kaut vai tā būs maza etniskā grupiņa, tomēr pamanāma. Arī pienene – vienkāršs augs – ir atrodama visur pasaulē. Tai raksturīga vienkāršība, sirsnība un spilgtums. Tāpat kā čigāniem.”

Dzīves gudrība – kvalitātes zīme

„Latvijas čigāniem aizvien vairāk aktualizējas dzīves gudrība. Pēc tām kategorijām, kas izvirzās priekšplānā, var spriest, cik labi vai slikti dzīve nodzīvota. Tā ir čigāna kvalitātes zīme savā vidē. Kurš ir mērķtiecīgs, ar dziļu motivāciju, vecāku atbalstīts, tas uz skolu ies un darbu atradīs.

Dzīves gudrība izkristalizējas arī tad, ja roma bijis ar asociālu uzvedību, problemātisks. Čigānu moto ir: „Dzīvot īsti.” Visi ir cilvēki – visiem ir tiesības kļūdīties. Viedums izkristalizējas, saprotot, ka tu dzīvo šeit un tagad. Ja kļūdījies vakar, tas nenozīmē, ka kļūdīsies arī šodien. Kvalitāte pierāda, vai esi spējīgs izdzīvot tajā vidē un apstākļos, kuros atrodies.

Bāzes lietas ir iztika. Čigāniem nav raksturīgi, piemēram, bērnus atdot bāreņu namā – tas ir ārpus čigānu kultūras rāmjiem. Ja tu spēj sociāli psiholoģiski izdzīvot, neesi nodevis apkārtējos un tuviniekus, tad tu esi izpildījis kvalitātes rādītājus, kaut vai esi nabadzīgs, vakar iznācis no cietuma vai palicis bez pajumtes, jo neesi gadiem maksājis īri. Bet tu esi sevī atradis iekšējos resursus, saglabājot gaišu saprātu, pašcieņu, neesi kritis vēl zemāk, un tu virzies uz priekšu. Ja tu neatgriezies cietumā, neej izsist mājas saimniekam logus, tu proti sevi kontrolēt – tā ir tava dzīves kvalitāte. Protams, katram tā ir sava.”

Andris Tertats: „„Meka mau tut!” latviski nozīmē: „Es tevi mīlu!” Lai gan čigāni pasaulē runā dažādos dialektos, šos vārdos saprot visi.”

Likumsakarības līdzīgas

„Daudzas likumsakarības ir ļoti līdzīgas visur. Visas pasaules čigānus vieno gan pārdzīvotais, gan pieņēmumi. Tas ir 8. aprīlis – Starptautiskā romu diena, sociāli degradēto statuss, holokausts, romofobija. Bieži piemin džipsī stilu: tu uzvedies kā čigāns, ģērbies kā čigāns. Šādas frāzes ir gan romu, gan neromu vidē. Caur joku vai nopietni. Vēl runā par čigānu dvēseli, un ir arī mudinājums: „Mosties, roma! Atver acis, skaties apkārt, kas notiek!” Nedrīkst stagnēt, jāmaina kultūra, jāpieņem inovācijas. Diemžēl esmu saskāries ar to, ka sarežģīti izveidot komunikāciju ar pašiem romiem, īpaši jaunajiem, jo viņi vai nu nesaprot notiekošo, vai izvairās,” secinājis Andris.

Tajās likumsakarībās, kas attiecināmas uz čigāniem, esot līdzības ar vēsturiskiem pieņēmumiem par melnādainajiem cilvēkiem: nabadzība, izolētība, rasisms, verdzība, mazizglītotība.

Andris Tertats: „Lietainā laikā visi esam vienādi. Neatkarīgi no tautības, dzimuma, seksuālās orientācijas, reliģijas. Visi esam cilvēki – visi izmirkstam.”

Ko darīt?

Psihologs pārliecināts, ka 70% Latvijas čigānu dzīvo sliktos apstākļos un viņiem būtu vajadzīga psiholoģiska palīdzība, bet visi nav gatavi to pieņemt. „Pašiem romiem ģimenē vērtēšanas kritērijs ir spēja izdzīvot tajā vidē, kurā viņi atrodas,” uzskata Andris.

Par tautiešiem viņš pārliecināts, ka vārds integrācija nedarbojas – tas ir devalvējies: „Dažādos integrācijas projektos Latvijā iztērēti miljoni, iegūstot nulles efektu. Arī pasaulē ir līdzīgi. Integrēt nozīmē iekļaut dzīvesziņā, kultūrā, politikā. Tas ir līdzīgi, kā pēc kājas operācijas traumatologi skatās, vai metāls, kas patiesi ir dārgs, iekļausies ķermenī. Bet bieži tas ar ķermeni nesadraudzējas, un sākas medicīniskas komplikācijas. Arī attiecībā uz čigāniem tas metāls nedarbojas. Rodas jautājums: „Vai integrācija ir asimilācija? Tā ir psiholoģiska sevis pārvarēšana, iešana pret sevi, ego bojāšana. Šis ir agresīvs salīdzinājums, bet savā ziņā integrācija ir paškaitniecība.

Ņujorkā redzēju, ka jamaikieši, indieši, baltie cilvēki ir ārprātīgi garlaicīgi. Viņi runā vienu un to pašu. Londonā vēroju, ka apkārt ir cilvēki dažādos tautas tērpos. Līdzās jaunietis, kurš klausās pakistāņu hiphopu, un indietis, kurš klausās savu deju mūziku. Tur darbojas multikulturālisma jēdziens. Kad runājam ar latviešiem pasaulē, visi saka, ka svarīgi saglabāt identitāti.

Daudzās konferencēs esmu dzirdējis etnisko minoritāšu kliedzienu pēc palīdzības – atziņu, ka viņi tiek ignorēti, ar viņiem nerēķinās. Valstis uzspiež vai liek darīt to, kas nav pa prātam pašiem čigāniem. Viņi sāk izjust svešķermenisko metālu – lai arī dārgu, bet nepatīkamu. Sākas negācijas, paškaitniecība, tautību konflikti, padziļinās stereotipi. Vairāk vajag runāt ar pašiem čigāniem. Pārāk sterilais nav saskaņā ar čigānu – dabas bērnu.”


Starpkultūru dialogam veltītā konferencē Latvijā. Andris Tertats – otrais no labās.


Romu karogs.


_______________________________________________________________________________________


VIEDOKĻI

Cik nozīmīgs ir dažādu kultūru dialogs? Kā pie mums tas veidojas?
 
Jādara, bet ne ķeksīša dēļ
Tamāra Svirbuta, Saldus slāvu biedrības Živica pārstāve:

– Slāvu biedrībās apvienojas krievi, ukraiņi, baltkrievi, poļi, bulgāri. Kurzemē – vismaz Saldū, Kuldīgā un Talsos – slāvu nav daudz. Pārsvarā viņi dzīvo Liepājā un Ventspilī. Živicā esam desmit biedru, kas maksā biedru naudu. Bet ir daudzi aktīvisti, kuri vienmēr palīdz kaut ko organizēt un atbalsta, uz viņiem var paļauties.  

Daudzi no mums jau tā integrējušies, ka tautībai sabiedrībā neviens nepievērš uzmanību. Vienlaikus varam brīvi darboties. Pašvaldība par velti iedevusi vietu pilsētas centrā, kur varam sanākt, mēģināt. Rakstām projektus gan pašvaldībai, gan Kurzemes NVO centram.

Ne es, ne mana ģimene vai biedrības biedri Latvijā nejūtas sveši. Tomēr starpkultūru dialogs obligāti ir vajadzīgs. Turklāt – ne jau ķeksīša dēļ. Ja cilvēki viens otru labāk pazīst, viņiem veidojas labāka attieksme: piemēram, dzīvojam vienās kāpnēs, par kaimiņiem neko nezinām, bet, ja aprunājamies, saprotam, ka ir labi cilvēki, smaidām viens otram. Kultūru dialogā parādās dažādas nianses. Mēs cenšamies izzināt arī latviešu kultūru, dziedam latviešu tautas dziesmas. Biedrībā ir arī ukraiņi, kuri bieži brauc uz dzimto pusi. Viņi ienes savu spilgto kolorītu. Ukraiņu dziesmas ir ļoti krāšņas.

Es esmu krieviete. Padomju gados tēvu no Ugļičas Jaroslavļas apgabalā uzaicināja strādāt Latvijā. Mamma ilgi šaubījās, vai braukt. Ģimenei jādzīvo kopā, tādēļ arī mamma pēc diviem gadiem pievienojās. Ugļičā dzīvojām skaistā Volgas krastā. Es uz Krieviju braucu, jo šad tad vajag to gaisu ieelpot.

Živicai ļoti labā atmiņā ir Slāvu diena Kuldīgā, ko rīkoja Kurzemes NVO centrs. Ar gidu iepazinām citādu Kuldīgu, kādu iepriekš nebijām redzējušas. Dziedājām, cienājām visus ar tradicionālajām pankūkām. Labprāt brauktu atkal, ja aicināsiet.

 
Dažādība ir vērtība
Maija Jankovska, Kurzemes NVO centra valdes locekle:

– Uzskatu, ka kultūru dažādība ir vērtība. Jā, latviskā kultūra ir skaista, un taisnība, ka Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kur tam visam zelt un plaukt, kā arī tikt sargātam. Bet vienlaikus mums ir tādas sabiedrības grupas, kurām jāļauj justies šeit iederīgām. Esmu runājusi ar daudziem, kuriem ir identitātes krīze: viņi nav etniskie latvieši, tādēļ nejūtas piederīgi Latvijai, bet arī kādai citai vietai ne.

Mazākumtautību organizācijas ir brīnumainas saliņas, kas kopj tradīcijas, savu kultūru, bet pēc mūsu centra pieredzes no nelatviešiem tā ir Latvijai vislojālākā sabiedrības daļa. Tāpēc ir svarīgi tās atbalstīt, un Kultūras ministrija cenšas to darīt.

Skumjā lieta: gana daudz organizāciju biedru ir gados veci. Jaunā paaudze integrējusies latviešu sabiedrībā, neredzot jēgu savu etnisko kultūru kopt. Manuprāt, tomēr ir skaisti, ka mums ir vietējā krievu, poļu, lietuviešu un cita kultūra.

Redzu arī latviešu pretestību. Man no mazākumtautību organizācijām atstāstīti arī skumji gadījumi. Īpaši problēmas ir ar latviešu attieksmi pret krievu biedrībām. Gribētos gan, lai mēs būtu garā lielāki un stiprāki: ja arī iepriekš kāds kāpis mums uz galvas, nevajadzētu atbildēt ar tādu pašu taktiku. Jābūt gatavam pieņemt citus, vienlaikus pašiem turot lepni paceltu galvu.

Pirmkārt, visi esam sabiedrības daļa
Rita Rozentāle, Liepājas poļu biedrības pārstāve:

Liepājā poļu biedrība ir vairāk nekā 30 gadu. Esmu poliete, Liepājā dzimusi un augusi. Cilvēkiem, kuri dzīvo vienā mājā, ir jārunā vienā valodā un jāskatās vienā virzienā. Dialogam ir jābūt, jo arī mazākumtautībām svarīgi saglabāt savu mantojumu. Diemžēl biedrībā visi cilvēki jau ir nopietnos senioru gados. Liepājas poļiem aktīvākais laiks palicis pagātnē. Mūsu šeit ir 1,3% , bet ne visi grib afišēt savu tautību. Zinu daudzus poļus, kuri aktivitātēs neiesaistās. Latvijā gan nevienam nekas nav aizliegts. Bija laiks, kad nevalstiskās organizācijas mani bija izvirzījušas par savu pārstāvi pašvaldībā. Organizācijas zina mani, es pārzinu tās. Mums ir krievu, ukraiņu, daudznacionālas. Bet pārsvarā mājās, savā virtuvē, tu esi tas, kas esi un gribi būt, kad izej sabiedrībā, tu esi šīs sabiedrības loceklis. Tu neesi latvietis, krievs vai polis, bet šīs sabiedrības daļa. Teikt, ka kādam būtu šķēršļi, nav pareizi. Pēdējā laikā parādījies lielāks atbalsts no valsts. Ar gadiem cilvēks kļūst viedāks, pārdomā vērtības. Bija laiks, kad es ļoti lepojos ar savu tautību, situ pie krūtīm un visiem stāstīju. Šodien es tā vairs nedaru. Bet tas ir mans lēmums, neviens no malas man neko neuzspiež un nevar uzspiest. Laikā, kad Vējoņa kungs vēl bija Valsts prezidents, mazākumtautību biedrību pārstāvji pulcējās pie viņa. Tad jau vienojāmies, ka nerunājam par integrāciju. Tas būtu likt kaut ko iekš kaut kā, mūsuprāt, lieki. Tad jājautā pamattautai, vai viņi vispār grib kādu integrēt. Daudz ko esam rīkojuši un darījuši tās pašas integrācijas labā, bet sanāk, ka uzņemošā nācija uz šiem pasākumiem nemaz neatnāk. Man gan gribas teikt, ka visi esam Latvijas tauta, kurai jādara viss saliedētībā. Saliedētība ir tā būtiskākā un vajadzīgākā.
_________________________________________________________________________________________________

APTAUJA

Kāda bijusi jūsu pieredze ar cittautiešiem?


Aivis Sīlis, celtnieks:
 – Man viņi neko nedara, un nav bijusi īsti saskarsme te, Latvijā. Pats ilgus gadus nodzīvoju Norvēģijā, ar vietējiem sastrādājos diendienā. Par norvēģiem varu teikt, ka viņi ir diezgan atsaucīgi un pozitīvi. Tagad dzīvoju Saldū, un tur mums ar cittautiešiem īsti nav nekādas komunikācijas, viens otram dzīvot netraucējam.


Gunta Šile, pensionāre:
– Man ir tikai pozitīva pieredze: nekad nav bijuši nekādi kašķi vai strīdi. Mēs tak esam dzimuši PSRS laikos un ar cittautiešiem esam saraduši būt kopā. Kaimiņos ir dzīvojuši gan lietuvieši, gan ukraiņi, gan krievi – visi ir atsaucīgi un sirsnīgi kā savējie. Ar kultūras atšķirībām arī nekādas problēmas nav bijušas. Nēģeri pie manis nav bijuši – ar viņiem nezinu, kā būtu. Bet kādus septiņus kilometrus tālāk jaunās ģimenes ir izveidojušās ar krāsainās tautības pārstāvjiem, un mazie mulatiņi jau skraida. Man ar viņiem nekādu problēmu nav, domāju, ka viņiem ar mums arī ne, jo visi tak esam draudzīgi.


Andris Guļaško, skolnieks:
– Pa lielam nekāda pieredze nav bijusi, jo skolā mums tikai latvieši mācās. Nav bijusi negatīva saskarsme pat Rīgā. Ir bijušas reizes, kad uz ielas pienāk kāds krievvalodīgais, kurš prasa palīdzību, un, tā kā es krieviski runāt nedaudz māku, tad varu palīdzēt. Angļu valodu gan vispār neprotu. Esmu daudzas reizes bijis Igaunijā, bet tur ir sajūta, ka visi savējie, vienīgi nesaprotu, ko runā. Man nebūtu nekas pretī, ja Kuldīgā parādītos arvien vairāk citu kultūru, – lai ir!


Leons Gansons, pensionārs:
– Visas savas dzīves laikā esmu bijis pārsvarā starp latviešiem. Pazinu dažus čigānus, bet tie jau visi sen miruši. Ar viņiem man attiecības bija ļoti labas. Kuldīgā kādu laiku bija pilns ar čigāniem, bet nu jau diezgan maz palikuši, jo aizbraukuši uz Angliju strādāt ar visām ģimenēm. Tur viņi saņem sociālos pabalstus par bērniem, un dzīve tur ir daudz labāka. Te viņiem ar to darbu švaki. Ja kāds pats negrib strādāt, tad arī darbu neviens nedod. Krievu valodu te faktiski nedzird. Es jau tāds miermīlīgs esmu – uz kašķi pats nekad neeju, labāk pastāvu klusu un problēmu nokārtoju mierīgā ceļā. Tas jau no cilvēka atkarīgs, ne no tautības.


Inga Zauermane, projektu vadītāja:
– Man ir diezgan liela pieredze. Strādāju starptautiskos projektos, tāpēc tā ir mana ikdiena – komunicēt ar cittautiešiem. Zviedri ir ļoti noslēgti, viņi komunicē tikai savā starpā, un, lai spētu sākt sadarboties, viņiem tevi jāpieņem kā savējo. Lietuviešiem ļoti daudz nozīmē subordinācija: ja priekšnieks ko pateicis, tad tā noteikti arī jādara. Mēs, latvieši, varbūt neesam tik paklausīgi. Krievi man šķiet skaļāki par mums, bet kopumā ļoti atsaucīgi – pieredze tikai pozitīva. Mums no cittautiešiem ir, ko mācīties, jo sēdēt savā istabā un ārā neko neredzēt arī nav labi. Ja mums nav iespējas kaut kur aizbraukt, tad vismaz kāds cits pie mums atbrauc un atved savu vēsmu. Mums dota iespēja redzēt, kādi viņi ir, ko viņi dara citādāk, un mācīties.

 
Vineta Alute, pašnodarbinātā:
– Es esmu ilgus gadus dzīvojusi Anglijā. Kā tu pats pret citiem izturies, tā arī viņi pret tevi, tāpēc man problēmu un sliktas pieredzes nekad nav bijis. Cilvēki ir dažādi, rases un tautības arī, bet tas nav noteicošais, un to vienkārši vajag pieņemt. Latvijā saskarsme īsti nav bijusi – visapkārt tikai latvieši. Krievu valodu Kuldīgā esmu dzirdējusi ļoti maz, bet Ventspilī gan daudz.

 Elisas Rudzītes foto



#SIFMAF