Laikraksts Kurzemnieks

Spēcīgi mediji Latviju dara drošāku

 
Tāda ir Eiropas Parlamenta (EP) deputātes Daces Melbārdes pārliecība. Viņa uzskata, ka mediju nozīme šajā laikā ir svarīgāka nekā jebkad, bet to stāvoklis ir kritisks.

Būdama kultūras ministre, viņa palīdzēja Latvijā izveidot Mediju atbalsta fondu. Tagad viņa uzskata, ka Eiropas Savienībai (ES) jāizveido ārkārtas fonds – ziņu mediju programma, jāievieš vēl citi palīdzības rīki, lai novērstu labu mediju bojāeju. Visu ES institūciju priekšsēžiem un atbildīgajiem komisāriem D.Melbārde nupat izsūtījusi viņas rosināto un 42 EP deputātu parakstīto vēstuli par mediju kritisko stāvokli dalībvalstīs un vajadzību rīkoties nekavējoši. Tajā aicināts tūlīt sniegt atbalstu neatkarīgiem medijiem un augstvērtīgai žurnālistikai, izveidojot īpašu ziņu mediju programmu, ES institūcijām savu komunikācijas budžetu novirzīt tradicionālajiem medijiem, ieviest vēl citus atbalsta veidus.

Jāvērtē kritiski

„Daudzi lieto mobilos tālruņus, skatās TV programmas, klausās radio pārraides vai meklē informāciju interneta dzīlēs, arī sociālajos medijos. Savukārt preses izdevumiem, kas kādreiz bija neatņemams labas informācijas un arī brīvā laika avots katrās mājās, lietošana krasi sarūk,” sarunā ar Kurzemnieku uzsver D.Melbārde.

Deputāte atzīst, ka 21. gadsimtā plaši pieejamajiem informācijas rīkiem ir arī ēnas puses: „Diemžēl strauji pieaug arī nekvalitatīva, tendencioza, manipulatīva un pat melīga informācija. Tā var rasties nedrošība, kā šajā plūsmā orientēties un nepazust.

Informācijas džungļos var palīdzēt medijpratība jeb prasme lietot mediju saturu, kritiski to izvērtējot. Informācijas vide kļūst arvien sadrumstalotāka – labi mediji un žurnālistu pārbaudīta informācija cīnās par mūsu uzmanību ar sociālajiem medijiem, kur ir gan uzticamas ziņas, gan daudz slēptas reklāmas, viedokļi, kas nebalstās faktos, konspirācijas teorijas un propaganda.”

Dace Melbārde: „Apzinoties ne tikai to, ka īsā laikā varam pazaudēt labu žurnālistiku, bet arī to, ka informācijas vakuumu aizpildīs dezinformācija un propaganda, ir pēdējais laiks Eiropas Savienībai izrādīt solidaritāti, īpašu uzmanību pievēršot vietējiem un reģionālajiem medijiem, kā arī tiem, kas darbojos mazos tirgos kā Latvijā.”

 

Angliski un krieviski

D.Melbārde uzsver: mediju lietošanas paradumos redzama būtiska atšķirība starp vecuma grupām. Jaunākā paaudze daudz vairāk uzzina no resursiem angļu valodā, savukārt vecākajiem joprojām ir labākas krievu valodas zināšanas, tāpēc daļa gan televīzijā, gan sociālajos medijos jaunumus uzzina krieviski.

„Runājot par pierobežu, papildu izaicinājums ir nelegālās televīzijas pieslēgumi. Tas nozīmē, ka mājās televizoros nav Latvijā veidoto programmu, lai gan apraidi pierobežā valsts ir stiprinājusi,” atzīst D.Melbārde.  

Viņasprāt, ņemot vērā paradumu maiņu, ir būtiski, lai Latvijas mediji labu saturu veido internetā. „Diemžēl vienu no galvenajiem ienākumu avotiem – reklāmas finansējumu – mūsu medijiem atņem globālās platformas. Aptuveni puse reklāmas naudas aizplūst projām. Tāpēc, lai ieguldītu attīstībā un digitalizācijā, medijiem vienkārši tās nav.

Ko darīt un kā medijus stiprināt, lai sabiedrība arī turpmāk saņemtu vispusīgu un objektīvu informāciju? Te ļoti nozīmīgs ir valsts atbalsts, jo tās uzdevums ir stiprināt mediju telpu, veicinot atbildību un kvalitatīvu saturu, kas sabiedrību saliedē un stiprina valstisko apziņu, piederību Latvijai, latvisko kultūrtelpu, kā arī kritisko domāšanu.”

Dace Melbārde: „Pandēmijas krīze ir radījusi plašāku izpratni par medijiem kā par daļu no demokrātijas kritiskās infrastruktūras, kas jānosargā.”

Trūkst valdības atbalsta

D.Melbārde skaidro: sākotnēji Mediju atbalsta fondā (MAF) bija īpaša programma pierobežas un Latgales medijiem, apzinoties skaudro situāciju, kad jākonkurē ar kaimiņvalsti. Taču pēdējos gados Kultūras ministrijas (KM) pieprasījumus valdība nav atbalstījusi un ministrija iegulda papildu naudu, kas diemžēl jānodala no kopējās programmas naudas. Vienlaikus valdība nav atbalstījusi KM budžeta pieprasījumu, un nākamgad MAF būs par 250 000 eiro mazāks.

„Īpaša programma pierobežas medijiem ir jāatjauno, paredzot papildu summas. Jau izveidojot šo fondu, bija skaidrs, ka finansējums nav pietiekams, tāpēc tas jāpalielina, nevis jāsamazina, īpaši tagad, kad smagu reklāmas ienākumu kritumu mediji piedzīvo arī Covid-19 dēļ,” D.Melbārde raizējas.

Viņas pārliecība – spēcīgi un neatkarīgi mediji ir demokrātiskas valsts pamats: „Tie uzrauga to, lai pārējās trīs varas (Saeima, valdība un tiesas – red.) darbojas sabiedrības interesēs. Lai , nodrošinot svarīgu, aktuālu informāciju, palīdzētu cilvēkiem pieņemt izsvērtus lēmumus. Turpretī novājināti mediji un vakuums, kas var rasties no labas informācijas trūkuma, rada ideālu augsni ne tikai korupcijai, bet arī dezinformācijai. Visām Baltijas valstīm īpaši jāsargās no austrumu kaimiņa un pagaidām mazākā mērā arī no citu trešo valstu propagandas un dezinformācijas kampaņām. Tikai spēcīgi mediji Latviju dara drošāku.”

 

Palīdz šķelt tautu un valdību

 

„Nevar ne apgalvot, ne noliegt, ka viltus ziņas par Covid-19 tēmu ir Krievijas iniciētas. Šī tēma ir ļoti parocīga, lai šķelšanās līniju pastiprinātu, cilvēkus noskaņojot pret valdību,” skaidro politologs, Latvijas Universitātes lektors Andis Kudors.

„Sabiedrībai rodas iespaids, ka valdība nezināmu iemeslu dēļ mūs visus kaut kādā veidā ņem savā pārziņā, gribot padarīt par vergiem un likt, piemēram, nēsāt maskas.”

 

Izmanto tēmas, kas rada strīdus

Tie, kuri uzkurina jebkādas sazvērestības, labprāt izmantot arī Covid-19, pārliecināts politologs. Pēc amerikāņu pētījumiem, lai sašķeltu ASV sabiedrību, Krievijas troļļi izvērš tādas tēmas, kas rada asus strīdus – melnādainie, geji, kara veterāni, bet vislielāko ažiotāžu izraisījuši vēstījumi par rasu jautājumu.

„Nav teikts, ka troļļi rada ko jaunu. Viņi izmanto tās tēmas, par kurām sabiedrībā jau ir strīds, piemēram, vakcīnas. Tikai vēlāk pievienojas vakcinācija pret Covid-19. Tas iedarbojas uz noteiktu sabiedrības slāni, piemēram, mazāk izglītotajiem, uz tiem, kam dzīvē nav paveicies, kam ir zemāki ienākumi. Sazvērestības teorijas strādā uz vienkāršošanu – pasaule tiek padarīt melnbalta. Cilvēkam liek justies tā, ka no viņa nekas nav atkarīgs. Tā rodas nolemtības sajūta. Cilvēks tiek mudināts uz sacelšanos, revolūciju. Tam der jebkura tēma. Un Krievijas troļļi savu darbību nav pārtraukuši,” atzīst A.Kudors.

 Andis Kudors: „Sazvērestības teorijas strādā uz vienkāršošanu – pasaule tiek padarīt melnbalta. Cilvēkam liek justies tā, ka no viņa nekas nav atkarīgs. Tā rodas nolemtības izjūta. Cilvēks tiek mudināts uz sacelšanos, revolūciju. Tam der jebkura tēma.”

Katrs pats ir reportieris

Jautāts, kā uzrunāt cilvēku veselo saprātu, politologs atbild, ka simtprocentīgi problēma nav atrisināma. „Tehnoloģijas dod iespēju visiem, arī tiem, kuri nav pacentušies vai nav spējuši izglītoties. Ne jau visiem vajag augstāko izglītību. Bet mūsdienās mainījies tas, ka gandrīz katram ir mobilais tālrunis ar pieeju internetam un gandrīz katrs kļūst par reportieri, kas ziņo no notikumu vietām. Ja ne pats ziņo, tad izplata vēstījumu, ko izplatījuši citi.

Pirms gadiem 30 tie, kuriem ar kritisko domāšanu ir problēmas, nerakstīja laikrakstos, nerunāja televīzijā. Tas, kas notiek tagad, ir pavisam jauns fenomens. Tas, ko pirms revolūcijas un apvērsuma boļševiki ar Ļeņinu un Trocki priekšgalā strādniekiem izplatīja uz lapiņām, tagad izplatās simt reižu ātrāk. Dažkārt šodienas vēstījumos ir boļševistiskas idejas: kam sadot pa galvu, kuru notriekt, kam atņemt...”

 

Andis Kudors: „Demokrātija, vārda brīvība plus tehnoloģijas radījušas jaunu populisma fenomenu ar boļševisma pazīmēm. Tas jau ir ielās pilnīgi citā veidā.” 

Jāmāca skolā, lai nemāna

„Risinājums ir komplekss. Nenoliedzami – medijus stiprināt ir nozīmīgi, bet vispirms jau skolās jāmāca medijpratība, jāizskaidro propagandas metodes. Citu iespēju neredzu, kā šo mācību iekļaut skolu programmās. Speciālistiem propagandas pētniecībā un dezinformācijas atmaskošanā vispirms jāapmāca pedagogi – tā ir specifiska lieta. Daļa manipulācijas metožu ir vienkāršas, daļa – ļoti smalkas. Bet visas ir apgūstamas.

Tad skolotājiem jāmāca skolēni – līdzīgi, kā tiek mācīti satiksmes noteikumi, lai uz ielas nenonāktu nelaimē. Pusaudžiem jāmāca, kas ir mediji, kas – sociālie tīkli. Un nevis kā tagad, kad tiek bērni tiek brīdināti internetā uzmanīties, bet vecāki – aicināti pieskatīt, ko bērni tur dara. Tas ir drošības jautājums.

Bet svarīga arī cita lieta: lai politiski sabiedriskajā procesā, kurā viens no aģentiem ir medijs, pusaudži netiek mānīti un virzīti uz kaut ko destruktīvu. Šī ir jaunā realitāte, kam jābūt izglītības bāzes sistēmā. To, kurš pazīst metodi, ir grūtāk piemānīt,” tā A.Kudors.

 
„Dažkārt šodienas vēstījumos ir boļševistiskas idejas: kam sadot pa galvu, kuru notriekt, kam atņemt...”

-----------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

• 32% interneta lietotāju apgalvo, ka informācijai sociālajos tīklos tic,
• 22% mēdz internetā dalīties ar tādu informāciju, ko citos avotos iepriekš nepārbauda,
• 27% savu prasmi ticamu informāciju atšķirt no maldinošas nespēj novērtēt.

/No 2018. gada ziņojuma Krievijas ietekme Latvijas informatīvajā telpā, kurā aplūkota arī sabiedrības spēja propagandu un dezinformāciju nošķirt no likumīgas vārda brīvības./

• · Viltus ziņu izplatītājs var tikt apsūdzēts pēc Krimināllikuma 231. panta par rupju sabiedriskās kārtības traucēšanu, kas izpaužas acīmredzamā necieņā pret sabiedrību, ignorējot vispārpieņemtās uzvedības normas, traucējot cilvēku mieru, iestāžu un uzņēmumu darbu.

• · Iedzīvotāji aicināti:

• - veidot savu uzticamo avotu sarakstu,
• - neklusēt, ja viltus ziņas tiek atpazītas, uzrunāt draugus, ģimeni vai paziņas, ja tie dalās ar nepatiesu informāciju;
• - par tādām viltus ziņām, kas rupji pārkāpj sabiedrisko mieru un kārtību, rakstīt Valsts policijai e-pastā: vpdd@vp.gov.lv.
• · Internets no reālās vides juridiski nav nodalīts. Tur pastāv tie paši noteikumi. Arī viltus ziņu izplatīšana ir huligānisms, kas traucē sabiedrības mieru.

/Tieslietu ministrijas informācija/



Viedokļi

Kā atšķirat viltus ziņas no īstajām? Cik nozīmīgs ir avots, no kura ziņa nāk?

Mazāk emociju, vairāk miera

Inese Ozola, juriste, Kuldīgas novada domes administratīvās nodaļas vadītāja:

– Es parasti visu vērtēju kritiski un ar aizdomām. Nav tā, ka visu, ko dzirdu vai izlasu, pieņemu kā absolūto patiesību. Jāatceras, ka informācija tiek izkropļota. Reizēm, feisbukā palasot, kā cilvēki ir uztvēruši kādu pašvaldības ziņu, redzams, ka no mušas tiek uzpūsts zilonis. Cilvēks izlasa, uztver saasināti, neiedziļinoties, un finālā tiek uztaisīta drāma par neko uz līdzenas vietas. Ļoti grūti pēc tam pārliecināt, ka cilvēki ir pārpratuši. Sabiedrība ļoti viegli ļaujas panikai, viltus ziņām. Kāds kaut ko pamet, pat kā joku, un tas aizveļas postošā lavīnā. Domes darbā tā notiek bieži. Tādēļ arī privātajā dzīvē uz jebkuru informāciju skatos kritiski. Pat nav svarīgs avots. 

Lai būtu absolūta patiesība, mūsu redzējumam jābūt par 360 grādiem. Mums katram ir savs leņķis: vienā gadījumā tie būs 45 grādi, citā – 90. Katrs izdarīsim savu secinājumu, iespējams, kļūdainu, tābrīža emocijās balstītu. Emocijas un fantāzija dara savu. Šobrīd gan lasītājiem, gan informācijas sniedzējiem emocijas vajag, turklāt sabiedrība ir viegli satracināma un ievainojama. Ar graujošiem virsrakstiem emocijas atraujam tā, ka beigās neviens nesaprot, par ko vispār ir stāsts.

Lai cilvēks uz viltus ziņu neiekristu, viņam trīs reizes jāizpūš gaiss, tikai tad jālasa un ar prātu jāvērtē. Sabiedrībai jāmāca uz informāciju raudzīties mierīgi, kaut vai divreiz izlasīt, nevis uzreiz pavilkties. Parasti ticam feisbukam. Ja ierakstīts, tātad taisnība, un sākas masu psihoze. Bet katram pašam ir galva. Ja gribam dzīvot mierīgā un reālā pasaulē, tad labāk neskriet pūlim līdzi un nepakļauties masu psihozei.


„Paskaties, kas to ielicis!”

Velga Bartašus, Skrundas pensionāru kluba Ceriņi vadītāja:

– Ziņas vienmēr lasu pazīstamos medijos. Nezināmas lapas vispār vaļā neveru. Pāris gadu atpakaļ kaut kur izlasīju, ka uz Liepājas šosejas Skrundā avarējis satiksmes autobuss. Sēdēju un domāju: gadus 50 atpakaļ tiešām bija tāda avārija, kad autobuss noskrēja no ceļa. Atnāca dēls, prasīju, kāpēc neviens nesaka, ka atkal bijusi avārija. Viņš man saka: „Māt, tu paskaties, kas to ziņu ielicis! Ko tu ver vaļā visādas muļķības!” Nē, nē, informāciju vērtēju kritiski. Arī tad, ja draugi un paziņas ko stāsta, vienmēr pajautāju, kas to bija ielicis, arī datumu prasu, jo gadās, ka ziņa ielikta 2017. gadā, bet tagad kāds ar to dalījies.

Mūsu kluba biedri vairāk skatās televīzijas ziņas. Tam, kas ielikts Latvijas nopietnajos medijos, uzticos vairāk, bet arī padomāju, piemēram, cik tad ir slimi ar Covid-19. Par to man ir divējādas domas. Man ir pazīstami, kas izslimojuši, tikai tas noslēgums no mediķu puses man nav paticis. Ja ārsts var pateikt „Tev bija pozitīvs tests, divas nedēļas nosēdēji mājās, vari iet darbā bez atkārtotas analīzes”, tad nākas aizdomāties, cik precīzi ir dati. Bet Covid-19 noliedzēja neesmu. Pirms vēl viss bija sācies, draudzene slimoja. Toreiz teicām, ka viņai bija ļoti smaga gripa. Bet tagad arī viņa domā, ka šo vīrusu pārslimojusi jau janvārī.

 

Kamēr pats neapdedzinās, tic visam

Santis Vanags, Alsungas vidusskolas saimniecības pārzinis:

– Darbā ar to saskāries neesmu. Ja iedziļinātos sociālajos tīklos, privāti gan jau saskartos, bet no muļķībām cenšos izvairīties. Arī e-pastā atsūtīto vērtēju kritiski un neņemu galvā. Runājot par sazvērestības teorijām, kaut vai par to pašu Covid-19, katrā kolektīvā, paziņu lokā ir dažādi domājoši cilvēki, kuri pauž savu viedokli. Viens saka tā, otrs – tā. Viedokļi parasti ir pretēji. Es cenšos ieturēt vidusceļu. Uzklausu ar vēsu prātu, bet visu nepieņemu – izvērtēju. Tā vieglāk dzīvot, jo mazāk jāsatraucas.

Man grūti pateikt, kādēļ daļa sabiedrības visu pieņem viegli un nevērtējot. Tas būtu jāprasa psihologiem. Cik skolā redzu bērnus un jauniešus, jūtu, ka viņu uztvere ir atšķirīga. Līdz zināmam vecumam viņus neuztrauc ne gripas epidēmija, ne Covid-19 pandēmija. Paaugušies viņi raugās citādāk: sāk lasīt, bet neizvērtē, ko. Kamēr roku neapdedzināsi, nevar zināt, cik uguns karsta. Kamēr sociālajos tīklos sarakstītās muļķības neskar pašus, tikmēr var šērot un laikot (dalīties un spiest Patīk – red.)

-------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------


Kādus televīzijas kanālus skatāties? Kā vērtējat ziņu saturu un uzticamību?


Laima Apine, mācās:

– Televīziju neskatos – tur neko interesantu nerāda. Visu informāciju atrodu feisbukā. Visam, kas tur ir, ticēt nevar, bet vados pēc izjūtām.
 

Annemarija Apine, māmiņa:

– Es skatos TV3, jo tur ir foršas filmas, citreiz TV6. Ziņas neskatos. Aktuālo informāciju meklēju Google. Manuprāt, ja vienu un to pašu informāciju var atrast vairākās vietās, tā ir uzticama. Dažkārt paskatos Delfos vai portālā TVnet.

 
Vitauts Jomants, pensionārs:

– Skatos pirmo un otro Rīgu, vakaros Bez tabu un Panorāmu. Ārzemju kanālos ziņas neskatos, drīzāk seriālus. Nevaru teikt, ka uzticos visam, ko dzirdu, bet vismaz 80% noteikti atbilst patiesībai. Neīstas ziņas parasti izceļas ar muļķību – jau lasot rodas neticība. Ja apkārt runā vienu, bet parādās ziņa ar pilnīgi pretējo, tad to apšaubu. Ir jau dažādi cilvēki, arī tādi, kas tic. Grib pieņemt vēlamo par īstenību vai tieši pašausmināties.

 
Aigars Līvmanis, remontstrādnieks:

– No rītiem uztaisu kafiju un noskatos 600 sekundes un Panorāmu. Parasti informācija ir līdzīga. Šorīt Bricis stāstīja, kāds laiks būs oktobrī. Likās ļoti ticama prognoze. Bet tagad arvien parādās ziņas no sērijas Viena tante teica. Par politiku vispār neinteresējos. Man ir divi klasesbiedri, kas nu ir politikā, abi Eiropas deputāti. Pilnīgi izmainījušies. Man viņi nepatīk.

 
Gunārs Dambītis-Dambergs, pensionārs:

– Parasti skatos Latvijas kanālus. Vakarā noskatos ziņas, Aizliegto paņēmienu, tad kādu seriālu. Visam  ticēt nevar. Ir jau kas tic, jo nedomā līdzi ar galvu. Nevar skriet un darīt tik tāpēc, ka kāds pasaka. Jāvar atsķirt graudus no pelavām. Ja ar galvu viss kārtībā, tad cilvēks informāciju izvērtē.


Daina Ozola, māmiņa:

– Pārsvarā skatos LTV 1 vai LTV 7, jo mani neinteresē tas, ko piedāvā citi kanāli. Vienas un tās pašas informācijas ir par daudz. Pārsvarā nepieciešamo iegūstu internetā. Vairāk lasu, ko saka ārzemju mediji: gan par Covid-19, gan citām tēmām. Pēdējā laikā internetā ir ļoti daudz viltus ziņu. Ja redzu bildi ar avāriju, es uzreiz nedalos tālāk, jo jāsaprot, vai tā vispār ir patiesība. Svarīgi, kas ir ziņu avots. Skumdina tas, ka cilvēki ar šādām lietām spēlējas. Neīstas ziņas nevajadzētu izplatīt, jo tās ļoti ietekmē citu cilvēku uztveri. Veselas mājaslapas veido tikai tādas ziņas. Es tās ignorēju, kaut redzu, ka draugi un paziņas dalās. Cenšos izvairīties no ziņām īpaši par pēdējā laika aktuālāko tēmu. Man ir sava pārliecība un nepatīk, ka cilvēki tiek pārbiedēti. Tā panika ir briesmīgāka nekā pati slimība.

 

Alberta Dintera foto