Laikraksts Kurzemnieks

Neieinteresēti jaunieši un tehnikas trūkums

Par situāciju Zemessardzē, novērtējot attīstību, bet arī nosaucot to, kā pietrūkst vai ir par daudz, stāsta 2. Vidzemes brigādes 54. inženiertehniskā bataljona kaprālis OSKARS ČODORS un Kuldīgas un Alsungas jaunsargu instruktors VIESTURS ZVIEDRIS.

Nauda vai pārliecība?

„Piecu gadu griezumā Zemessardzē izaugsme nešaubīgi ir notikusi, jo pirms tam izskatījās, ka tās pastāvēšana tiek apzināti izbeigta, bet notikumi Ukrainā un dzīve blakus agresīvajam kaimiņam lika saprast, ka jādomā par pašu zemes aizsardzību,” secina Oskars Čodors.

„Zemessardze ir tas formējums, kurā cilvēki, apvienojot to ar darbu un ģimenes lietām, pie reizes var apgūt specifiskas militāras zināšanas jomā. Viss attīstījās, un, kā var redzēt, tas notiek vēl joprojām: tehnikas iegāde, mācību intensitāte. Liels atbalsts zemessargiem ir arī nu jau noteiktais atalgojums par mācībās pavadītajām dienām, jo iepriekš tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēki negribēja tajās piedalīties. Naudas pelnīšana ģimenei bija pirmajā vietā. Tas ir stāsts par prioritātēm: vai tu to dari naudas vai pārliecības dēļ.”

Oskars Čodors: „Militārās mācības vajadzētu pielīdzināt futbola līgai. Bataljoni būtu komandas, kas sacenšas visā Latvijā, un tad notiek Grand Finale. Tā varētu iemācīties ne vien sist bumbu vārtos, bet arī apspēlēt pretinieku.”

Nav treniņu – nav rezultāta

„Protams, viss nav spīdoši – ir lietas, kas jāsakārto labāk,” atzīst O.Čodors. „Vispirms apmācības. Zemessardzi var viegli salīdzināt ar sportu. Bataljoni ir komandas. Jā, viena lieta ir sacensību gars, bet ir arī jātrenējas. Zemessardzē viss apstājas pie tā, ka visi visu apgūst teorētiski, piemēram, iemācās precīzi šaut – pieņemsim, ka tā ir bumbas sišana vārtos. Ļoti labi, bet, ja pie tās apstājas, nesāk apgūt manevrus un pretinieka apspēlēšanu, tad tā pietrūkst.

Jā, ir daudz kursu, dažādas teorijas mācības, bet zināšanas jānostiprina praksē. Es zinu, ka tie, kuri Zemessardzē ir jau ilgus gadus, sāk no pamatmācībām nogurt. Trūkst izaugsmes jeb trūkst savstarpējo futbola maču – uz to jātiecas, tas jāsasniedz. Jābūt kopīgiem mērķiem.

Iespējams, to ietekmē biežās Zemessardzes reformas: mainās bataljonu nosaukumi un mērķi, labākos mētā no vienas vietas uz otru. Skaidrs, ka Rīgas reģionā zemessargu ir daudz, bet citviet trūkst. Ja nav reālas kariņa spēlēšanas jeb vingrošanas, tad cilvēki iegūtās iemaņas bieži vien zaudē, un, kad jāpiedalās lielajās mācībās, uzdevumi tiek izpildīti slikti. Ja izpildījums slikts, tad rezultāts nevar būt labs.

Zemessardze sadalīta pa reģioniem – katram bataljonam sava teritorija, kas jāpārzina, un kaujas laukā tā ir priekšrocība. Jā, bataljoni cenšas, bet apmācības dažādu iemeslu dēļ nav kvalitatīvas. Tās ir savlaicīgi un labi jāizplāno, nedrīkst būt no sērijas: „Tagad mēs kaut ko darīsim tā. Nē, darīsim tā.” Jābūt ar reāliem manevriem, reālu pretinieku skaitu, nevis ar trim četriem, kuri kaut kur iesēdušies un gaida. Pie reizes izzinām reālos punktus, kuros pretiniekam varam nodarīt vislielāko kaitējumu. To visu vajag atstrādāt, jo tikai reālā darbībā var secināt, vai attiecīgie manevri dod vēlamo rezultātu, kāds ekipējums nepieciešams. Man ir sajūta, ka tas it kā tiek darīts, bet ne pietiekami labi.”

Kā aklas vistas

„Ar ekipējumu situācija ir tāda, ka diennakts tumšajā laikā zemessargs ir kaujas nespējīgs. Saule šobrīd riet ap 21.00, aust ap 7.00. Tātad šis laiks netiek izmantots, jo pietrūkst termālo kameru un karavīrs ir kā akla vista. Esmu papētījis cenas un varu teikt, ka tās nav kosmiskas, lai katru rotu nevarētu nodrošināt ar vienu šādu kameru. Kāds no tās labums? Ar to var laikus var pamanīt pretinieku. Ja šāda kamera būtu katrai vienībai, tas jau būtu reāls atspaids un cilvēki varētu strādāt arī piķa melnā tumsā. Nav runas par supertehniku – runa ir par vienkāršām iekārtām. Teju katram medniekam tāda ir, un viņi tumsā ir daudz mobilāki un spēcīgāki par zemessargiem. Tas neliekas loģiski. Kāpēc tā nav, nezinu.”

Hallo, vai Mēness?

„Nākamais, manuprāt, ir sakari. Es nezinu, kāpēc, bet arī šis jautājums tiek risināts lēni. Jā, sakaru līdzekļi ir, bet daudzums un kvalitāte nav apmierinoša. Ja starp vienībām nav sakaru, sākas problēmas, un bijuši gadījumi, kad pretinieks vēl nav atnācis, bet kļūdas dēļ vienības sāk karot viena pret otru. Ir skaidrs: ja sāktos karš, mobilie sakari tiktu vai nu traucēti, vai pilnībā slāpēti un zemessargi paliktu bez tiem.

Tās ir divas lietas. Trešā ir dzīvā spēka un tehnikas aizsardzība. Esmu mēģinājis pierādīt, un paldies tiem, kuri ieklausījušies, ka ir tāda tehnika, ar kuru ātri var izveidot teicamas aizsardzības pozīcijas, – tie ir bastioni. Mums jādomā arī par to, kā ātri sevi pasargāt.

Es esmu uzņēmējs un savā uzņēmumā vienmēr skatos, ko un kāpēc pērk. Nereti, redzot iepirkumus Zemessardzē, rodas neizpratne, kāpēc tiek pirktas tādas mantas, kurām īsti nav lietojuma vai arī kas nav prioritāte un tiks izmantotas ļoti reti,” spriež O.Čodors.


„Vēlamies aizstāvēt”

„Tie ir mani novērojumi 20 gados, kopš esmu zemessargs. Esmu bijis komandieris ne reizi vien. Skaidrs, ka Nacionālie bruņotie spēki (NBS) iepirkumus izplānojuši jau gadiem uz priekšu un mani maza cilvēka ieteikumi diez vai tiks uzklausīti, bet tā es redzu Zemessardzes attīstību.

Jāsaprot mūsu ģeopolitiskā vieta: augšā Igaunija, apakšā Lietuva, malā agresors. Mēs nekad nebūsim uzbrucēji, bet mums jābūt 100% gataviem aizstāvēties, jo pat atkāpties nav, kur, jo aiz muguras ir jūra. Jādomā par aizsardzības dziļumu un kvalitāti, un te, manuprāt, ļoti liela nozīme ir gan infrastruktūrai, gan katra zemessarga apgādei, gan komandējošā sastāva spējai savus padotos pasargāt. Es vēlos sevi, savu ģimeni, savu valsti, tās godu un valodu aizstāvēt, un mēs, zemessargi, to darīsim, neskatoties ne uz ko.”
______________________________________________________________________________________________

Laiki mainās – jāmeklē cita pieeja

Jaunsardzē attīstība ir jūtama, uzsver Viesturs Zviedris.

Ar materiāli tehniskajiem līdzekļiem, formas tērpiem un pārējo jaunsargi nu ir nodrošināti, tomēr pasaule mainoties, un tai līdzi arī paaudze.

Kā atzīst V.Zviedris, kādreiz jaunieši bijuši gatavi doties mežā idejas vārdā, tērpušies tajās drānās, kādas katram ir, bet nu viss mainījies. Fiziskā izturība vairs nav tik liela, toties augušas zināšanas datortehnikā un komunikācijā. To ļoti labi varot redzēt praktiskajās nodarbībās, piemēram, mezglu siešanā. Ja četrās stundās jaunieši iemācās siet divus mezglus, tas jau esot labi Instruktora novērojumi liecina: audzēkņiem galva jau pilna ar citām zināšanām. Vēl mainījušies drošības noteikumi, kuri piecos gados kļuvuši daudz striktāki. Tagad pirms pasākuma rīkošanas septiņas reizes tiekot nomērīts un tikai tad nogriezts. V.Zviedris atzīst, ka ilgās drošības instruktāžas, kas jānolasa, nereti liek jaunsargu kandidātiem garlaikoties un mazina vēlmi piedalīties nometnēs, jo daudzi nāk izmēģināt ko praktisku, nevis klausīties instrukcijas.

Viesturs Zviedris: „Jauniešiem cietais disks jeb smadzenes ir pārpildītas. Viņi ļoti labi orientējas virtuālajā vidē un sociālajos tīklos, bet praktiskās lietas iemācīties ir grūti.”

Vairāk prakses, mazāk teorijas

Ja runa ir par Jaunsardzes papildināšanos ar dalībniekiem, vērtējot iepriekšējos septiņus gadus, varot teikt, ka attīstība apstājusies.

Pēdējie trīs gadi esot ar negatīvu tendenci. Iespējams, pie vainas ir tas, ka daudzas ģimenes izbrauc no valsts. Ir tādi novadi, kuros jaunieši pasākumos piedalās naski, bet citur ir pamatīgs iztrūkums. Instruktors piekrīt, ka mācības reizi nedēļā pa 80 minūtēm jauniešiem ir par maz. Pat futbola treniņi notiek biežāk. Te nākas atgriezties pie tā, ka jaunākajiem (Jaunsardzē var iestāties no desmit gadiem) nepatīk sēdēt klasē un klausīties teoriju – viņiem zināšanas par uzturēšanos mežā, ekipējumu un nometņu ierīkošanu gribas apgūt praksē. Papildus vēlmi mācīties bērniem aizdzen nogurums pēc parasto stundu apmeklējuma.

Instruktoriem nākas domāt, kā viņus iesaistīt, un teorija nereti tiek aizstāta ar praktiskām nodarbībām. Piemērs: ja jauniešiem pateiksi, ka pārgājienā vai nometnē mežā tiks apgūta standarta ierindas mācība, atnāks labi ja puse no tiem, kuri pieteikušies. Ja padzirdēs, ka mežā būs nodarbības ar airsofta ieročiem, dažādi ugunskuru iekurināšanas veidi vai ūdens filtrēšana, viņi gatavi palēkdamies vicot uz mežu. Bērniem ļoti patīk vasaras nometnes, jo tajās ir daudz aktivitāšu. Bet, lai tās sarīkotu, jāaizpilda kaudze ar dokumentiem, tas aizņem ilgu laiku, bet atkāpes no plāna ir pieļaujamas tikai 10%, secina V.Zviedris.


Aizsardzības mācība un birokrātija

Sākot ar 2024. gadu, visos tehnikumos un vidusskolās tiks ieviesta obligātā valsts aizsardzības mācība (VAM), bet citviet kā izmēģinājums tā jau ieviesta. Starp tām ir arī V.Plūdoņa Kuldīgas vidusskola, kurā V.Zviedris ir instruktors. Jaunieši visu gadu apgūst dažādas zināšanas, nodarbības notiek reizi mēnesī. Kad gads beidzas, ir desmit dienu nometne Alūksnē. Mācības notiek 10. un 11. klasēm. Kā bijis redzams šīgada nometnē, tā skolēniem nāk par labu, jo nometni visi izturējuši. Tas instruktoriem un jauniešiem ir bijis liels gandarījums. Tomēr daudzi, kuriem jau ir 18, nometnes vietā izvēlējušies darbu un nav turp aizbraukuši.

Kā atzīst V.Zviedris, ļoti liels slogs ir dokumentu aizpildīšana – to kļuvis vairāk. Instruktoriem arī nepārtraukti nākas apmeklēt dažādus kvalifikācijas kursus. Rezumējot sarunu, viņš atzīst: „Jā, kopumā Jaunsardzes attīstība gājusi uz augšu, tomēr birokrātijas kļuvis par daudz.”

 

Šībrīža materiāli tehniskais nodrošinājums un bruņojums nav salīdzināms ar to, kāds Latvijas Zemessardzei bija pirms krīzes Ukrainā.


Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes 54. inženiertehniskā bataljona kaprālis Oskars Čodors uzskata: ir tādas jomas, kurās vēl jāaug. Kā piemērs tiek minēta vajadzība iegādāties bastionus – ar tiem ātrāk un efektīvāk var aizsargāt gan dzīvo spēku, gan tehniku.

______________________________________________________________________________________________




___________________________________________________________________________________________

Viedokļi

2014. gads. Krievija nelikumīgi iebrūk Ukrainā un okupē Krimu. Kopš tā laika valsts pārvaldes un sabiedrības runās aktīvāk piesaukta Zemessardze. Vai kopš Krimas aneksijas ir jūtams Zemessardzes uzplaukums?

 
Lai nepietrūkst naudas

Raimonds Bergmanis, bijušais aizsardzības ministrs:
– Attiecībā uz Zemessardzi noticis liels lēciens, kas saistīts ar notikumiem Ukrainā 2014. gadā. Daudz kas mainījies, piemēram, ir nomainījusies daļa to cilvēku, kuri ilgstoši bijuši Zemessardzē, rindas papildinājuši jaunāki cilvēki. Tas ir būtiski. Vēl ir izmaiņas, kas skar infrastruktūru, ieročus, ekipējumu, likumus. Ļoti daudz kas izdarīts. Mainījusies mācību sistēma, jo iepriekš Zemessardzē tas notika sadrumstaloti, šobrīd – kompakti. Jā, Zemessardze arī nedaudz cieš: ja pēkšņi tiek pieņemts lēmums par sabiedroto uzņemšanu un prasa papildu naudu, kas jāatrod Aizsardzības ministrijas budžetā, tad diemžēl nākas atlikt tieši Zemessardzes projektu izpildi.

Man savulaik bija ļoti grūti cilvēkiem teikt, ka jāpaciešas, jo zemessargi jau tā ilgi cietās un gaidīja pārmaiņas. Bet paldies viņiem par izpratni un izturību! Es ļoti ceru, ka nākamā gada budžetā visi plānotie līdzekļi tiks atrasti, lai attīstību varētu turpināt, un ka atkal nenāksies kaut ko atlikt. Prieks redzēt, ka daudzi zemessargi uzdevumu izpildē nebūt neatpaliek no profesionālā dienesta karavīriem. Tas rada gandarījumu. Zemessargi ir vislielākie patrioti, jo visi nespēj brīvdienās mācīties un pēc tam mierīgi doties uz darbu.


Jaunsardzei ielikti labi pamati

Guntars Skrējāns, bijušais Zemessardzes 45. Kuldīgas nodrošinājuma bataljona komandieris:
– Es atceros 90. gadus, kad nebija naudas, bet bija entuziasms. Tagad naudas ir daudz, un to var redzēt. Mans tagadējais darbs saistīts ar braukāšanu pa bataljoniem, un es redzu, kas kur notiek. Ir tādas vietas, kur materiāli tehniskajā ziņā viss attīstās strauji, bet ir arī tādas, kur tas notiek lēnāk. Atceros laiku, kad mums piešķīra teritoriju bataljona štāba mājvietas izveidei. Tolaik bija sapņi, par kuru realizāciju pat domāt neuzdrīkstējos, bet tagad, turp aizbraucot, var redzēt, ka viss attīstījies piecas reizes vairāk. Šajā ziņā viss kārtībā.

No mana viedokļa raugoties, gribētos saudzīgāku attieksmi pret tehniku. Mūsu laikā bija četras automašīnas, un katra jākopj, jāsargā tā, lai jebkurā brīdī darbotos. Tagad ir 35 vai 55 auto, un visus apčubināt nevar. Reizēm rodas priekšstats, ka paēdušai pelei milti rūgti un ka gribas ko vairāk. Bet tas ir pozitīvi, jo liecina par vēlmi pēc izaugsmes.

Zinu, ka vecākajiem zemessargiem sāpēja tas, ka pagājām nost no policejiskām funkcijām un kārtības uzturēšanas, jo savulaik Kuldīgā bija ja ne pirmais, tad viens no pirmajiem notiesājošajiem spriedumiem lietā par reketu. Reketierus noķēra zemessargi. Bet viss plūst un mainās – lapaspuses jāpāršķir.

Manas zināšanas par pēdējiem gadiem Jaunsardzē ir mazas. Savulaik tā darbojās pie Zemessardzes, un prieks, ka savulaik ielikts pamats tās attīstībā, jo tas entuziasms, kāds bija instruktoriem zemessargiem, tika nodots jauniešiem. Protams, tolaik noorganizēt dažādas nometnes bija vieglāk, jo šaubos, vai tagad kāds ļautu lauku virtuvē pabarot 120 bērnus. Visas drošības prasības... Tolaik nevienam instruktoram arī nebija pedagoģiskās izglītības, bet viņi tāpat mācēja ap sevi pulcēt daudz jauniešu.


Vajadzīgi jaunie komandieri

Raimonds Graube, bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris:
– Pēdējie pieci gadi bijuši pozitīvi gan Jaunsardzei, gan Zemessardzei. Sevišķi Zemessardzei, kas piedzīvojusi jaunu un labu kadru pieplūdumu. Tāpat arī finanšu un materiālais nodrošinājums ir audzis.

Mani uztrauc iemesls, kāpēc tā noticis. Tā bija reakcija uz apdraudējuma palielināšanos. Protams, ja rodas apdraudējums, ikviena valsts mobilizējas, bet šī bija reakcija uz Krievijas Federācijas rīcību Krimā. Tomēr tā bija arī pozitīva ziņa, jo Latvijas pilsoņi skeptiķiem atbildēja ar aktīvu rīcību. Ik pa brīdim varam lasīt: Latvija ir neizdevusies; kurš gan būs gatavs to aizstāvēt... Spēja mobilizēties bija pārsteigums, un varam lepoties ar bijušajiem vai tagadējiem zemessargiem. Tas par pozitīvo.

Redzot, kā Zemessardze attīstās, uzskatu, ka svarīgākais uzdevums ir sagatavot jaunākos komandierus. Jā, mēs varam zemessargus nodrošināt ar ieročiem, ekipējumu – ar dzelžiem, bet, ja nebūs mācīts jaunākais komandējošais sastāvs, kurā nav profesionālā dienesta karavīru, nebūs labi, jo Zemessardze būs tās vienības un viņu komandieri – tie cilvēki, kuri pieņems lēmumus par cilvēku dzīvību. Process notiek, bet cilvēku apmācībai jāpievērš vislielākā uzmanība.

__________________________________________________________________________________________

AKTUĀLAIS JAUTĀJUMS

Katru gadu finansējums Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS) palielinās. Vai jūtat, ka tas devis labu rezultātu – Jaunsardze un Zemessardze kļuvusi spēcīgāka?


Kristaps Zemītis, bijušais karavīrs: – Es ticu, ka jā. Es agrāk dienēju NBS, diemžēl pārtraucu kājas traumas dēļ. Tas, ka finansējums šai jomai tiek palielināts, ir ļoti labi. Man daudzi draugi bijuši Jaunsardzē un Zemessardzē. Viņi stāsta, ka agrāk mācības notikušas pa vienkāršo, bet tagad jūtams, ka ir labāks nodrošinājums. Mācības notiekot augstākā līmenī.


Pāvels Liakovičus, pašnodarbinātais: – Neko daudz par to nezinu. Redzu, ka mācības ik pa laikam notiek: nometnes, citas aktivitātes arī bērniem, jauniešiem. Mums vienīgajiem salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm nav obligātā dienesta, tādēļ jāstiprina zemessargi. Ja būs tāda vajadzība, viņi ir vienīgie, kuri varēs mūs sargāt.


Ritvars Jēkabsons, uzņēmējs: – Par Zemessardzi nezinu, bet armijai tik daudz atvēlēt nevajadzētu. Kam tas vajadzīgs? Tur apakšā slēpjas bizness – tas arī viss. Iepirkumos figurē neadekvāti cipari. Salīdzinot ar citām valstīm, tam tērējam neadekvāti lielu daļu naudas. Ar godīgu saimniekošanu varētu atrast lētāku un tikpat labu aprīkojumu. Tāpat kā tagad ar kovidu, arī par nepieciešamību tērēt aizsardzībai potē šo domu iekšā. Muļķības!


Guntis Jakubovskis, kalējs: – Pēc situācijas, kāda izveidojusies pasaulē, domāju, ka nauda, kāda tiek atvēlēta bruņotajiem spēkiem, tiem ir vajadzīga. Valstī izglītība, aizsardzība un medicīna ir galvenās sfēras. Jebkurā jomā jābūt kontrolei, kā tiek izlietota nauda, kas paredzēta iepirkumiem, vai viss atbilst noteiktajam un vajadzīgajam. Nupat ziņās dzirdēju, ka iepirktās stratēģiskās degvielas rezerves glabājas kaut kur, tikai ne Latvijā. Kur? Varbūt Krievijā? Visi ierēdņi jākontrolē. Kopumā Zemessardzes un Jaunsardzes attīstība ir notikusi, arī cilvēku apziņa mainījusies. Viss iet uz augšu.


Kristaps Pūpols, zemnieks: – Zemessardze kļuvusi stiprāka, jaunajiem ir lielāka atdeve un vēlme stāties zemessargos vai iet uz armiju vai Jaunsardzi. Tas, ka šajās jomās tiek tērēts, ir pareizs lēmums. Kurš cits mūs aizsargās? Pats neesmu zemessargs. Ja būtu vajadzīgs, arī es ietu un Latviju aizsargātu, bet ikdienā tas mani neuzrunā.


Pēteris Pabērzs, Kuldīgas novada muzeja pētnieks: – Cik kādreiz dzirdēts par Zemessardzi, tad ir bijis švaki, bet liekas, ka pēdējā laikā viss iet uz augšu. Iepriekš bijušas problēmas ar ekipējumu: tā trūka, cilvēkiem pašiem bija jāpērk. Es gan sen neesmu sekojis tam līdzi, tādēļ šībrīža situāciju nezinu. Jāskatās, kā naudu tērē. Tās var būt daudz, bet, ja nelietderīgi tērē, jēgas nebūs. Ja valstī noteikts, ka armijai jāsaņem 2% no iekšzemes kopprodukta, tad tā jābūt. Vieni paši mēs galā netiktu, bet tas parāda mūsu gatavību aizsargāties, rāda to, ka esam NATO un ka citiem jāpadomā, pirms tie lien pie mums.