Laikraksts Kurzemnieks

Mūzikā klātiene ir būtiskākā

Aprīlī Kuldīgā bija jāsākas 11. Starptautiskajam Kārļa Davidova čellistu konkursam, un tā organizēšanā jau bija daudz ieguldīts. Tradīcijas iedibinātāja, E.Vīgnera Kuldīgas mūzikas skolas pedagoģe STELLA PAVLOVIČA atzīst, ka zaudējumi ir ne tikai nozīmīgā konkursa pārcelšanas, bet arī skolas attālināto mācību dēļ.

Kādas bija pirmās izjūtas, kad sapratāt, ka lolotais konkurss Covid-19 dēļ nevarēs notikt?
Kā vienmēr martā notika ieskaņas koncerts. Tajā brīdī vēl dzīvojām mierā, kaut pasaulē par jauno vīrusu un tā draudiem jau bija zināms. Bija beigusies pieteikšanās, skaidrs, no kurām valstīm sabrauks dalībnieki, kuri iepriekš nopietni gatavojušies. Pēdējos gados bijis daudz čellistu no Ķīnas, Korejas un tām valstīm, kurās vīrusa izplatība izvērtās ātri. Tāpēc radās nemiers. Man kā cilvēkam, kurš vairāk nekā 45 gadus saistīts ar koncertiem, konkursiem un uzstāšanos, tas laiks likās briesmīgs. Davidova konkurss ir liela mēroga, saistīts ar lielām finansēm. Ir iesaistītas pasaules bankas, bet organizatori esam mēs šeit. Ko darīt, kā rīkoties?

Varbūt bija cerība, ka satraukums velts un konkurss varēs notikt?
Sākumā bija doma ar lēmumu nesasteigt, pagaidīt, kas būs. Konkursa mūziķi nav liela komanda – tas ir viens cilvēks ar instrumentu. Kad parādījās karantīnas noteikumi, kļuva skaidrs, ka konkurss nevarēs notikt. Pats sākums ar neziņu iedzina bailes, kas notiks tālāk. Un tās joprojām tiek izplatītas ar ziņām par tūkstošiem saslimušo kaut kur citur. Šeit neesmu satikusi un nezinu nevienu, kuram šis vīruss būtu. Tāpēc ir divējādas izjūtas: no vienas puses, visu laiku dod pa smadzenēm, cik viss briesmīgi un ka visi apmirs, no otras – dzīvē jau to neredz. Bailes un neziņa ir diezgan spēcīgi ieroči, ar kuriem var manipulēt.

Varbūt situācija par daudz sakāpināta?
Kā likumpaklausīgi pilsoņi pieņemam: kā teikts, tā jāstrādā. Ja likts, ka jāmācās attālināti, tad tā jādara. Taču esmu pārliecināta, ka mūziku attālināti nevar iemācīt. Arī vispārējās izglītības iestādēs ne vienmēr šādas mācības ir kvalitatīvas. Vai gan visiem ir atbilstošs tehnoloģiskais nodrošinājums? Mums mājās ir daudzbērnu ģimene – pieci bērni, un kopā ar vecākiem – visiem viens vien dators. Tāpat visiem skolotājiem nav tādas viedierīces. Turklāt mūziku tā mācīties ir sarežģītāk, jo jāapgūst instrumentu spēle. Tas nav teorētisks uzdevums. Tāpēc skumji, ka šīgada absolventiem skola bija jābeidz ar videoierakstu, kas atkarīgs no tehnikas, ar ko filmēts, un tā cilvēka prasmēm, kas ierakstu veidojis.

Tātad zaudētāji ir gan audzēkņi, kuru patiesās spējas nevarēja novērtēt, gan pedagogi, kuri šīs spējas zināja?
Te parādījās vecāku sapulcēs spriestais: vecāki no mūzikas neko nesaprot – lai māca skolotājs. Šajā situācijā vecāki mēģināja bērnam palīdzēt, bet visi to nevarēja. Arī tad, kad pulcēšanās ierobežojumus atcēla, individuālas konsultācijas joprojām bija liegtas. Cilvēki varēja satikties, bet skolotājs ar audzēkni – ne. Mums mūzikas skolā lielas telpas – varam ieiet zālē un distancēti mēģināt pie labi noskaņotām klavierēm. Ne visiem tādas ir mājās. Tādā ziņā biedējums varbūt bija neadekvāts. Saksofonistiem pavasarī daudz konkursu bija paredzēti gan Latvijā, gan ārvalstīs. Tie svarīgi izpildītājiem, lai viņi var savas spējas parādīt, muzicēt ar citu valstu mūziķiem. Tas nav salīdzināms telefonā.
Atcerēsimies, ka Latvijas valsts tika dibināta ar dziesmām, ar koriem! Neatkarību atjaunoja ar dziedošo revolūciju. Tagad tiekam biedēti, ka nedrīkst pulcēties, jo tā viens otru var aplipināt. Man šķiet, ka tā var iznīcināt latviešu dvēseli.

Vai nākotnes modelis mācībām nav skaidrs?
Šobrīd ne. Kāds gan vecākiem būs stimuls laist bērnu mūzikas skolā, īpaši pirmajās klasēs? Tas var profesionālas ievirzes mūzikas skolu nonivelēt līdz pulciņa līmenim. Vēlāk to atjaunot būtu ārkārtīgi grūti. Var notikt tas, ko savulaik pārmeta Raimondam Paulam, kad viņš bija kultūras ministrs un gribēja mūzikas skolas slēgt, jo Latvijai to esot par daudz.

Pasaulē jau bijuši koncerti un konkursi virtuālā vidē. Vai tehnoloģijas var traucēt latviešiem sasniegt labus rezultātus?
Ierakstīt var visu un ar labu kvalitāti. Aizsūtīt vienu, otru, trešo ierakstu. Bet mūzikā klātiene nav ne ar ko salīdzināma. Davidova konkursā vienmēr priecājos par latviešu čellistiem, ne ķīniešiem, kuriem ir labi un ļoti dārgi instrumenti. Mūsu bērniem tādu nav un nav arī daudz iespēju lielos konkursos piedalīties, bet ne tāpēc viņi ir mazāk talantīgi un spējīgi. Gluži pretēji. Atceros kuldīdznieku Juri Stūrmani – kā talantīgais puisis savulaik centās, lai tiktu līdz Berlīnei! Gan pedagogi, gan citi studenti tur smējās: „Tu tiešām uz šitās pagales taisies muzicēt?” Tad tā pagale bija viens no labākajiem instrumentiem, kāds pie mums pieejams. Juris pierādīja augstu prasmi.
Vēl citos konkursos ne reizi vien dzirdēts izbrīns, kā var tādas skaņas dabūt ar lētiem instrumentiem. Tas latviešiem ir viens traucēklis, otrs – izglītības sistēma, kas atšķiras no citām valstīm. Bet esam jau pieraduši izdzīvot visdažādākajos režīmos un to diktētos apstākļos.

Mēdz teikt, ka katram mākonim ir zelta, nu, vismaz sudraba maliņa. Kas, jūsuprāt, tā ir šajā situācijā?
Mūziķis ir kā lejkanna, ar ko aplaista puķes, – tas dod klausītājam veldzi. Un jebkurā līmenī. Nākamajā mēnesī eju pensijā un to savu aiziešanu gribu tādu muzikālu. Ceru, ka izdosies un nebūs jaunu aizliegumu. Koncertam Katrīnas baznīcā 15. augustā uzrunāju bijušos audzēkņus, pazīstamus mūziķus un arī citās nozarēs strādājošos. Visi saka: pēc kopā būšanas un muzicēšanas esot tik ļoti izslāpuši.

„Ierakstīt var visu, bet mūziku klātienē nevar salīdzināt ar videoierakstu.”

____________________________________________________________________________________________

Lielām pārmaiņām laiks par īsu

Ieguvumus saredzēt ir vieglāk, tā par šo laiku uzskata Skrundas luteriskās draudzes mācītājs, arhitekts, lauksaimnieks un biedrības Kurzemes vietējie produkti pārstāvis MARTINS SAMMS.

Kas mainījās jūsu dzīvē?
Savā ziņā bija pat vieglāk – daudzas lietas tika atceltas. Pierima steiga. Tomēr kopumā jau nekas nemainījās. Gan projektēšana būvniecībā turpinājās, gan darbi lauku saimniecībā. Mazāk bija klātienes tikšanos, kas, izrādās, nemaz nav bijušas tik svarīgas, jo var komunicēt elektroniski. Mūsu ģimenei ir neliels viesu nams. Kad ceļotājiem vairs nav iespēju aizbraukt uz ārzemēm, redzējām, ka viņiem patīk arī tepat pa Latviju pabraukāt. Tas ir pārdomu vērts. Kāpēc maksāt lielu naudu par tālu ceļojumu, ja tepat ir daudz interesanta, brīnišķīga, neizzināta?

Tomēr baznīca bija jāaizslēdz. Kā to uztvēra draudze?
Laukos ir daudz mazu draudžu, kur dievkalpojumi notiek reizi mēnesī. Diez vai viņi lielu atšķirību izjuta, un tagad dievkalpojumi jau atkal notiek. Varbūt bija cerība, ka mainīsies cilvēku domāšana, bet ārkārtējā situācija bija pārāk īslaicīga. Ja cilvēkam atkal dod iespēju skriet, viņš skrien. Te es atkal saredzu ieguvumu. 30 gadus kalpoju, bet kā mācītājam man visā šajā laikā tikai vienreiz bijis atvaļinājums. Mazās draudzes nevar atļauties samaksāt aizvietotājam.

Vai nemanījāt sabiedrībā bailes? Sākumā arī no garīdzniecības tika izplatīti paziņojumi par sērgu, bioloģisko ieroci cilvēces iznīcināšanai.
Bioloģiskais ierocis ir izgudrots sen – mēs taču visi uz šīs zemes esam mirstīgi. Nedomāju, ka tas būtu kas baiss. Arī baznīcai radās iespēja cilvēkus uzrunāt citādāk – darba vides maiņai ir pozitīvas tendences. Bet par Covid-19 kā bioloģisko ieroci neņemos spriest. Finansiāli ir zaudējumi gan tautsaimniecībā, gan kultūrā. Pagaidām tas ir īslaicīgi. Sākumā neko nezinājām, gatavojāmies uz ilgāku laiku, bet būtībā dīkstāve bija tikai pāris mēnešu. Ekonomikā tas nav nekas liels, salīdzinot ar krīzi pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad cilvēki palika bez ienākumiem un iespējas atmaksāt kredītus, kas ņemti mājokļa vai citu svarīgu lietu iegādei. Vēl esam neziņā.

Esat igaunis, bet ilgus gadus dzīvojat Latvijā. Kā vērtējat mūsu valdības rīcību šajā situācijā?
Visā pasaulē situācija līdzīga. Vienas valstis izvēlējās to uztvert nopietnāk, citas riskus ignorēja. Arī pie mums ne viss ir fiksēts un izmeklēts – vai tas klepus kādam cilvēkam tiešām bijis saistīts ar šo vīrusu? Domāju, ka valdība darīja to, ko ieteica mediķi. Saprotams, ka ne tā distance, ne maska neko daudz neatrisina, bet tā ir disciplīna. Un lielākā daļa iedzīvotāju to saprata.

Dažās draudzēs bija pārkāpumi.
Pieļauju, ka dievkalpojumi notika, bet ne jau visu konstatēja. Tā ir katras draudzes attieksme un atbildība. Mans uzskats: Skrundas draudzē svarīga ir cilvēku tikšanās, tāpēc videopārraides netaisījām. Mums arī nav tādu tehnisku iespēju. Manuprāt, tas nebija vajadzīgs. Kameras priekšā, šķiet, grūtāk būt patiesam nekā reālā saskarsmē. Vajadzīgas aktiera dotības, lai uzrunātu nedzīvā vidē. Bet virtuālajā vidē bija arī daudz interesantu sarunu, ko noklausījos. Arī tās uz pārdomām vedināja.

Vai varam par pandēmiju runāt pagātnes formā?
Viens cēliens beidzies, droši vien būs otrais, trešais, ceturtais un divsimt piecdesmitais arī varbūt. Šī situācija bija sitiens uz paļāvību, ka iedosim miljonus vai miljardus zinātniekiem un viņi mums uztaisīs zāles aizsardzībai. Bet izrādās, ka visu ar naudu nevar. Un tas ir biedējošākais. Kā tad tā: nauda ir, bet zāļu pret to vīrusu nav? Ko tad tie mediķi, ko zinātnieki – neko nemāk? Bet Dievs taču izgudroja šo pasauli, un Viņš ir gudrāks par tiem, kuri domā, ka izgudrojuši šausmīgu vīrusu. Dieva radītā pasaule nav cilvēkiem tik vienkārši aptverama. Šis laiks savā ziņā iesit cilvēkam, bet pasaule kopumā ievelk elpu. Lidmašīnas tik daudz nelido, uz ceļa mazāk mašīnu. Bez Dieva ziņas cilvēkam mats no galvas nenokritīs – arī vīrusi netiks radīti. Pārāk vienkārši tas šķiet.
Runāju ar igauņu paziņu. Pēc statistikas viņiem ik dienu nomirstot ap 45 cilvēku dažādā vecumā dažādu iemeslu dēļ. Trīs pandēmijas mēnešos vīrusa dēļ – 16, un tas tika ļoti uzsvērts. Kāpēc tik daudz nerunājam par tiem pārējiem, kuri mirst? Mērām materiālās attīstības mērauklās, bet pēc būtības cilvēks nav mainījies. Nebija pirms 100 gadiem datoru, taču baznīcu uzcelt mācēja. Ar prasmīgām rokām, labu materiālu un tādu apmetumu, kas gadiem nenokrīt.

„Šis laiks savā ziņā iesit cilvēkam, bet pasaule ievelk elpu.”

 ___________________________________________________________________________________________

Pēc pētījumu centra SKDS aptaujas maijā saslimšanas Covid-19 izplatību par bīstamu uzskata nedaudz vairāk par pusi Latvijas iedzīvotāju.









____________________________________________________________________________________

Uz kādām pārdomām vedinājis pandēmijas laiks?


Skaidrīte Jumiķe, pensionēta skolotāja:
– Mazbērni dzīvo Ādažos, un, kad tas sākās, teicu, ka ņemu viņus pie sevis, jo šķita, ka Kuldīga būs drošāka vieta. No tā mirkļa arī viss sākās. Liels paldies jāsaka visiem skolotājiem, kuri šo laiku izturēja, jo pati esmu bijusī skolotāja. Mācījāmies kopā ar mazmeitu un 2. klasi pabeidzām. Man pietrūka teātru un koncertu. Es apbrīnoju tos cilvēkus, kuri visus noteikumus ievēroja. Pateicoties valdības rīkojumiem un apzinīgajiem cilvēkiem, mums ar to saslimšanu ir tik laba situācija. Mana atziņa ir tāda: ja kādam aiz garlaicības nav, ko darīt, lai paņem kādu skolēnu, kurš mācās attālināti. Tad par garlaicību nesūdzēsieties nemaz (smejas)!


Ieva Zeltiņa, strādā restorānā Londonā:
– Martā ar pēdējo reisu atlidoju uz Latviju. Te jūtos daudz drošāk nekā tur. Jūtos priecīga, ka esmu šeit un varu apceļot Latviju. Kad viss sākās, Londonā šķita, ka sākusies katastrofa – jāsakrāmē čemodāni un jābēg. Divas dienas biju panikā. Atbraucu uz Latviju pie ģimenes un nomierinājos. Būt kustībā, skriet, ceļot, apmeklēt labākos restorānus, nopirkt dārgāko somiņu – tas patiesībā nav nemaz tik svarīgi. Tagad domāju, ka pats svarīgākais ir būt kopā ar ģimeni.


Ruslans Kolbiks, šoferis:
– Man sākumā likās, ka tas nav reāli, šķita, ka tas ir filmas sižets. Vienīgā doma bija: lai tas pēc iespējas ātrāk beigtos. Es esmu šoferis, un tajā laikā biju Norvēģijā, četrus mēnešus nevarēju Latvijā atgriezties. Tas mūsu ģimenē bija smags laiks. Bērnu mammai vienai jātiek galā ar bērniem, kuriem bija attālinātās mācības. Vēl aizvien nekas nav beidzies – ir sajūta, ka tas viss atkārtosies.


Ilze Klints, skolotāja:
– Man bail nebija, jo sēdēju mājās un ārā negāju. Protams, veikalā nebija omulīgi, jo visu laiku tika atgādināts, lai ilgi tajā neuzturas. Bet, sēžot mājās, pietika laika izdarīt daudzas lietas, kam ikdienā laika nepietiek, – laiku pavadīju produktīvi. Par skolotāju strādāju pirmo gadu, un šis bija pārbaudījums. Es ļoti ceru, ka pasaulē nesāksies vēl lielāka katastrofa, jo šis laiks pierādīja, ka cilvēkiem grūti ievērot elementārus noteikumus – piemēram, sēdēt mājās.


Kristīne Turka, angļu valodas skolotāja:
– Nedaudz baidīja tas, ka jāsēž mājās ar bērniem, nekur laukā īsti nevarējām iziet, jo visi rotaļu laukumi bija ciet. Bet no šī vīrusa nebaidījos, jo dzīvojam Kurzemē tādā vietā, kurā saslimt bija ļoti maza iespējamība. Mēs, protams, šo laiku izmantojām, lai pabūtu kopā ar ģimeni. Man šķiet, ka šis bija mazs tests, kā mēs rīkotos, ja būtu kaut kas trakāks. Tikām ievirzīti, kā šādā situācijā domāt un rīkoties. Mums vairs nebija ikdienas ekstru. Nevaru pateikt, vai Latvijā viss izdevies, jo tā bija pavisam jauna situācija, bet domāju, ka mums gājis tīri labi.


Aija Priede-Sietiņa, arhitekte:
– Mēs esam no Rīgas, bet Kuldīgas novadā mums ir lauku mājas. Gandrīz visu pandēmijas laiku dzīvojām Rīgā. Bija traki, jo abām meitām tiešsaistes mācības gan skolā, gan mūzikas skolā. No vīrusa nebaidījāmies – baidījāmies no neziņas par to, kas sekos, un bažas ir vēl aizvien. Es domāju, ka nekas vēl nav beidzies un ka ar globālo sasilšanu vīrusi tikai vairosies. Mums jāiemācās ar tiem sadzīvot. Nevaram visu aizliegt un izolēties.




#SIFMAF2020