Laikraksts Kurzemnieks

Vietējo atbalsts bija jūtams un ārkārtīgi svarīgs

Alsungas tējas namiņa "Sapņotava" īpašnieki Dace Oberšate-Veisa un Ronalds Veiss stāsta, ka Covid-19 laikā piedzīvojuši plašu emociju gammu: no šoka, izmisuma un pilnīgas neziņas par nākotni, jo vienīgais ienākumu avots ir pašu uzņēmums, kas marta vidū bijis dīkstāvē, līdz spējai pārkārtoties, grūto laiku izturēt un nu ar jaunu sparu un apņēmību turpināt pirms pusotra gada iesākto biznesu.
Grūtajam laikam bijuši arī ieguvumi: radīti jauni produkti – dzērienu spainīši un vrapi*, kas joprojām esot pieprasīti, un izjusts vietējo cilvēku atbalstošais plecs.

Vieta nesteidzīgām sarunām un kultūrai
Ģimene pirms vairākiem gadiem pārcēlās no Rīgas uz Alsungu, kur iestiepjas Ronalda dzimtas saknes. Viņš sākotnēji strādāja pašvaldībā, abi ar Daci sāka sava sapņa realizāciju un veidoja tējas namiņu. Rakstīts projekts, pirms tam pilnīgi tukšā vietā starp muzeju un skolu uzcelta balta, divstāvīga koka būve. Aptuveni gadu ģimenes uzņēmums ir abu vienīgais ienākumu avots, jo darba tajā ārkārtīgi daudz.

"Sapņotava" rīko koncertus, radošās darbnīcas un citus pasākumus. Tā pamazām kļuvusi par vietējo kultūras centru, kur bez mākslas var baudīt arī kādu gardumu, silto dzērienu vai kokteili. Paši saimnieki saka: ""Sapņotava" ir namiņš, kur satikties nesteidzīgām sarunām, izbaudīt dzīves un kultūras garšu. Šī vieta radīta, lai sajustu netveramo. Sapņus palīdzam noķert ar gardām zāļu tējiņām un pašceptām kūkām.”
 
Pasaule apgriezās kājām gaisā
Diezgan strauji "Sapņotava" kļuva par iecienītu pulcēšanās vietu ne tikai alsundzniekiem vien, un 21. jūnijā nosvinēta pusotra gada darbība. Plāni bijuši vērienīgi, bet situācija pasaulē tos sagrāvusi pāris dienās. „Esam iestājušies Kuldīgas biznesa inkubatorā. Marta sākumā sagatavojām atskaiti par gada laikā padarīto,” stāsta Dace. „Bijām noorganizējuši 60 dažādu pasākumu: koncertus, stāstu un kino vakarus, meistarklases. Diezgan ražīgs gads bijis, un komisijai teicu, ka šo solu vēl ražīgāku. Pagāja nedaudz vairāk nekā nedēļa, un pasaule apgriezās kājām gaisā… Visi plāni sabruka vienā mirklī un bez saprašanas, uz cik ilgu laiku.”
„Bijām iegādājušies apskaņošanas aparatūru, apgaismojumu, lai varētu rīkot karaokes vakarus, kad paziņoja, ka pasākumus rīkot nedrīkst,” stāstu papildina Ronalds. „Martā mums bija saplānoti 18 pasākumi. Atcēlām un domājām, ko tālāk darīt. Kā tējas namiņš aizvērāmies, otrajā stāvā iekārtojām ofisu, pirmajā – virtuvi jeb ražotni un sākām piedāvāt jaunu produktu – vrapu "Tūtiš".”  

Šim laikam bijuši arī ieguvumi: radīti jauni produkti – dzērienu spainīši un vrapi* un izjusts vietējo atbalsts.

"Tūtiš" izglāba
Veisi feisbukā reklamējuši piecu veidu vrapus, izsludinājuši konkursu nosaukumam. Ronalds stāsta, ka ārkārtīgi svarīgs bijis iedzīvotāju atbalsts: „Mēs uzrunājām un jutām viņu atsaucību. Visu Covid-19 laiku pasūtījumi bija – gatavojām ēdienu un piegādājām uz mājām. Arī tagad Tūtiš ir pieprasīts, tikai apjoms krities. Man ir pārliecība, ka vietējie mūs apzināti atbalstīja. Otrs jaunievedums – dzērienu spainīši. Ideju pasvieda draugi – tādus piedāvājot Taizemē. Sataisa kokteili, piemēram, Margaritu vai Pina Colada, un piegādā. Arī šo piedāvājumu esam saglabājuši.” Vēl viens guvums bijis tas, ka daudz labāk iepazīts novads un vietējie cilvēki, kad pasūtījumi piegādāti dzīvesvietā.
Ronalds atzīst: pandēmijas laiks mudinājis uz pārdomām, ka bez šī biznesa viņam jāmeklē vēl kādi ienākumu veidi. Dace piekrīt: „Protams. Jo tas, kas notika, nebija paredzams. Mums kā jaunam uzņēmumam bija pirmā bargā ziema, kas tika pārdzīvota. Un nāca pavasaris ar kaut ko tādu. Tas izsita pamatus no kājapakšas un radīja tādu kā šoku.”
Bažas radījusi ne tik daudz pati situācija, cik neziņa, cik ilgi tā turpināsies. Varējuši tikai izdzīvot – apmierināt četru cilvēku ģimenes minimālās vajadzības, jo Veisiem ir divas meitas. Bet ilgstoši šādā ienākumu līmenī dzīvot neesot iespējams.

„Sākumā atbalstu nesaņēmām, jo neatbildām kritērijiem – abi esam uzņēmuma valdē. Vēlāk to atcēla, bet nevarējām izpildīt nosacījumu, ka darbība jāpārtrauc pilnībā. Citi dusmojas, ka valsts neatbalsta, bet es uz to skatos mierīgi. Nepaļaujos, ka grūtos laikos kāds atbalstīs.”

Kritērijiem neatbilda, atbalstu nesaņēma
Dace stāsta, ka valsts atbalstu uzņēmējiem nav saņēmuši: „Mēs saņēmēju grupā neietilpām. Sākumā neatbildām kritērijiem tāpēc, ka abi esam uzņēmuma valdē. Pēc tam to atcēla, bet nevarējām izpildīt nosacījumu – darbību pilnībā pārtraukt. Negribējām atteikt tos pasūtījumus, kas bija. Zinu, ka citi dikti baras un dusmojas, ka valsts neatbalsta, bet es uz to skatos tā mierīgi. Nepaļaujos, ka grūtos laikos kāds atbalstīs. Arī mūsu darbiniekam, kam nebija pilna slodze un tie bija vienīgie ienākumi, no valsts nekas nepienācās. Tāpat neatbilda kritērijiem. Kaut gan, pēc visa spriežot, mēs bijām pirmajā frontes līnijā.”

Brīvības izjūtas vēl nav
Lai arī pasākumu rīkošana atsākusies un "Sapņotavā" cilvēki pamazām atsāk pulcēties, sajūta, ka pandēmija beigusies, vēl neesot. „Tāds iekšējs satraukums joprojām ir. Nav drošības par to, kā būs un vai vispār būs,” atzīst Dace. „Negribas domāt par slikto, bet nav arī tāda brīvība kā pagājušajā pavasarī. Lai arī nedēļas nogalēs vakaru koncerti ir atsākti, cilvēku atsaucība ir mazāka.” Arī veselības speciālistu prognozētais Covid-19 otrais vilnis drošību nevairojot. Tomēr šādam gadījumam uzņēmēji jau būšot psiholoģiski vairāk gatavi.
Dace un Ronalds vienmēr domājot pozitīvi, tādēļ arī šoreiz cerot uz labāko scenāriju. "Sapņotavā" pasākumus atsākuši rīkot tad, kad kļuvis siltāk un varēts galdiņus izlikt ārpus telpām. Lai arī citviet kafejnīcas atvērtas agrāk, Veisu ģimene uz notiekošo raudzījusies ļoti piesardzīgi. Nav gribējusi riskēt ar to, ka "Sapņotava" kļūst par vietu, kur cilvēki apmainās ne tikai ar pozitīvām emocijām, bet arī ar vīrusu. Šī iemesla dēļ ieviests vēl viens jaunums – grilbārs ārpusē. Ja vien laika apstākļi ļauj, cenšoties vairāk uzturēties laukā.
Nedēļas nogalēs sākta koncertsērija "Suits un viesis". Tajā ikreiz uzstājas viens vietējais un viens tālāku ceļu mērojis mūziķis.  

* Tīstoklis (no angļu val. wrap – ietīt)


"Sapņotavā" piedāvājuma klāsts audzis. Sākotnēji varēja mieloties ar Daces ceptajām kūkām, bet nu ir arī aukstā zupa, vrapi, salāti un citi ēdieni.

 

Agrāk "Sapņotavas" bāra plauktā vietējās zāļu tējas ieņēma galveno vietu. Nu tās pārvietotas tālāk, atbrīvojot vietu pandēmijas laikā tapušajiem produktiem.

 

Sapņotavu kā pieturvietu iecienījuši daudzi.

 
__________________________________________________________________________________________________

APTAUJA. Kādi pandēmijas ieviestie ieradumi jūsu ikdienā ir saglabājušies? Vai mazo uzņēmējdarbību tie atbalsta vairāk nekā ārkārtējās situācijas laikā?

 

Inta Bērziņa, Kuldīgas novada bērnu un jauniešu centra organizatore:
– Arī pirms pandēmijas lielveikalu katru dienu neapmeklēju, bet tagad vēl biežāk cenšos iepirkties mazajos veikalos. Lielveikalā iepirkumus plānoju retākus un uz ilgāku periodu. Kā katru vasaru vairāk pērkam vietējos augļus un dārzeņus. Tajā nekas nav mainījies. Tā kā izbraukumi ārpus savas pilsētas ir retāki, apģērba un sporta preču iegādei vairāk izmantoju internetveikalus.

 
Ernests Komisārs, kuldīdznieks:
– Produktus pērkam tos pašus ierastos, vairāk izvēlamies no vietējā tirgus. Īpašu jaunievedumu ikdienā nav. Nav sajūtas, ka esam no kaut kurienes izlauzušies. Mūsu ģimenē nekad nav bijis ierasts ilgi uzturēties lielveikalā, arī tagad to nedarām. Kā iepriekš ievērojām higiēnu, tā turpinām. Es strādāju valsts sektorā auto sfērā. Sadarbības partneri ir uzņēmēji. Pandēmijas laikā bija izjūtams, ka kādas rezerves daļas nav pieejamas. Bet tas bija ļoti īsu brīdi, tādēļ kā uzņēmējdarbībai ļoti traucējošu to nevarēja just. Bet kopumā mazajiem uzņēmējiem vieglāk jau nepalika – tas skaidrs.

 
Anete Puriņa, kuldīdzniece:
– Ieradumi ir mainījušies. Agrāk lielveikalu apmeklēju katru dienu, tagad retāk – kādas divas reizes nedēļā. Tas ir saglabājies. Biežāk iepērkos veikaliņos ārpus centra. Pērkam vairāk vietējo produkciju, arī Kuldīgas labumos. Agrāk bieži izmantojām dažādas iespējas telpās, piemēram, bērnu izklaides vietas. Tagad vairāk esam dabā. Aizbraucām uz Cīravas un citām tuvējām dabas takām. Iepriekš tāda izklaide pat prātā neienāca.


Imants Abarons, jēkabpilietis:
– Varbūt kaut kas ir pamainījies. Ar cilvēkiem satiekamies mazāk. Veikalos jau automātiski ieturu distanci. Uz veikalu eju retāk, vienā reizē ir lielāki pirkumi. Cenšos izvēlēties Latvijā ražoto. Pandēmijas laikā daudzas tirdzniecības vietas bija aizvērtas, bet nu visas darbu atsākušas. Neesmu ievērojis, ka kāds uzņēmums būtu darbību vispār pārtraucis. Bet interesējies par to īpaši neesmu.

 
Remute Zīverte, liepājniece:
– Paradums bieži mazgāt rokas ir saglabājies stabils. Agrāk tik bieži to nedarīju, bet nu ik pēc laiciņa. Pārtikas iepirkšanas paradumi nav mainījušies. Ārkārtējās situācijas sākumā sagādāju nelielus uzkrājumus, bet nu jau esmu iztērējusi. Pērku tikai tik, cik varu īsā laikā patērēt, un mazliet uzkrājumā turu saldētos produktus.
Citas preces vairāk cenšos iegādāties internetveikalos. Liepājā centrā mazie uzņēmumi darbu atsākuši. Neesmu ievērojusi, ka kāds būtu likvidējies. Bet pieļauju, ka apgrozījums krities, jo cilvēku uz ielām un veikalos ir mazāk nekā citus gadus. Es strādāju valsts iestādē, un pandēmijas laikā ieviestā attālinātā strādāšana man bija pārsteigums, ka tā var. Esam mainījušies, un, ja būtu atkal tāda nepieciešamība, tad jau bez lielām problēmām spētu darbību pārkārtot, lai izolētos no sabiedrības.


Mārcis Kajaks, ventspilnieks:
– Attālinātais darbs bija lielākās izmaiņas, ko esam iemācījušies pandēmijas laikā un ko tagad spējam darīt nepieciešamības gadījumā. Jau pirms krīzes daudz atpūtāmies pie dabas, bet tagad vēl biežāk. Šajā laikā sākām kopt senču mantojumu, un ar maziem ieguldījumiem izdevās daudz izdarīt. To tagad turpinām. Iepirkumos nekas īsti nav mainījies. Jau iepriekš to darījām reizi nedēļā – katru dienu pēc piena negājām. Mums patīk vietējos produktus iegādāties tirgū, un tur arī pandēmijas laikā nekas nemainījās. Smejos, ka tirgus vispār nav Covid-19 piedzīvojis.

__________________________________________________________________________________________________

Biznesā ar risku jārēķinās

Ārkārtējās situācijās laikā Kuldīgā aizvērtas kafejnīcas "Šarlote", "Puķītes", un "Tilts". Vairākas citas vairākus mēnešus bija slēgtas, bet nu darbību atsākušas. Arī uz daudzu mazo veikaliņu durvīm Liepājas ielā pandēmijas laikā uzraksti vēstīja, ka tie pircējus gaidīs pēc nenoteikta laika, kad situācija valstī stabilizēsies.

Par tā brīža izjūtām stāsta audumu veikala "Tīne" nu jau bijusī īpašniece Velga Pigevica un kafejnīcas "Tilts" īpašniece Iveta Ozolniece.


Grūtais laiks izturēts, bizness pārdots
Kuldīdzniece Velga Pigevica jau labu laiku meklējusi audumu biznesa turpinātāju, nu maijā veikals pārdots. Jaunā "Tīnes" īpašniece ir snēpelniece Santa Reimane, bet Velga dažas dienas mēnesī tur vēl strādā. Viņa atklāj, ka ārkārtējo situāciju izturēt bijis gan emocionāli, gan finansiāli grūti. 
Uzņēmumam izdevies noturēties, jo izdevumi samazināti līdz minimumam. Ar abām pārdevējām darba attiecības pārtrauktas – Velga veikalā saimniekojusi viena. „Cilvēki nenāca, bija jūtams saspringums. Skatījāmies, klausījāmies, kas notiek citās valstīs, un bija skaidrs, ka ātri nekas nebeigsies. Tā kā izdevumi tika nomazināti, kaut kā galus varēja savilkt, bet vienkārši nebija. Mums jau nav pirmās nepieciešamības preču, tomēr aprīļa beigās pircēju plūsma pamazām atjaunojās. Bet ar tādu enerģiju kā pirms pandēmijas veikals joprojām nestrādā. Viss ir rimtāk, bet darbība notiek,” stāsta V.Pigevica.
„Viena no agrākajām pārdevējām jau bija atradusi darbu pārtikas veikalā, otra nu atgriezusies "Tīnē". Es veikalā esmu tikai tad, kad viņai ir brīvdienas, bet visu pārējo laiku priecājos par savu pelnīto atpūtu.”


Ne izraisīja, bet paātrināja
Kafejnīcas "Tilts" īpašniece Iveta Ozolniece saka: ne tikai Covid-19 vien izraisījis to, ka ēstuve slēgta. Saslēgušies vairāki faktori, tostarp neziņa, cik ilgi tāda situācija turpināsies.
Savā feisbuka lapā kolektīvs atvadījās ar vārdiem:  „Mūsu piecu gadu aplis ir noslēdzies. Esam milzīgi pateicīgi par kopābūšanu. Esam pateicīgi visskaistākajai pilsētai, par kuras daļu mēs kļuvām. Mēs priecājamies, ka iepazīstinājām jūs ar tiešām labu kafiju, piedāvājām gardu ēdienu un omulīgu, draudzīgu pasēdēšanu brīnišķīgajos vasaras vakaros mūsu ziedošajā terasē.”
I.Ozolniece skaidro: izlemjot kafejnīcu slēgt, būtiskākais bijis tas, ka neviens nav varējis paredzēt, cik ilgi situācija ar saslimšanu turpināsies: „Divas darbinieces gāja dekrēta atvaļinājumā. Var saprast, ka arī pārējie bija neziņā, cik bīstami ir strādāt šādā vietā. Sabiedrībā bija jūtama panika. Grūta ziema bija aizvadīta, Restorānu nedēļa, kam visi ļoti gatavojās, nenotika. Neviens nevarēja pateikt, vai vasarā darbu vispār varēs atsākt, vai būs ceļotāji. Uz dīkstāves pabalstu nepretendējām. Tik daudz nezināmā bija, ka prātīgākais šķita vērt ciet.
Mēs darbību neatsāksim. Žēl, protams, par to vietu – bijām iekārtojuši, iekopuši. Redzu, ka nu telpas stāv tukšas. Bet tāds ir bizness – tajā pastāv risks. ”

 



______________________________________________________________________________________________




#SIFMAF2020