Laikraksts Kurzemnieks

NE JAU NAUDĀ ESOT LAIME

Kuldīdznieku Ievas Milleres un Edgara Štobja ģimenē aug četri bērni. Lai gan viens ir aizbildnībā, Edgars uzsver: „Visi mūsējie!”

Jūnija sākumā viņi vēl nebija saņēmuši lielāku aizbildņu pabalstu, bet Edgars par saviem spēkiem ir pārliecināts: summa neesot svarīga. Tomēr pašlaik viņš ir vienīgais pelnītājs.

Vēl nav saņemts

Ģimene gadu īrē pusi privātmājas, pie tās ir liels, apstādīts un tīri izravēts dārzs, pagalmā valda kārtība. Vienīgā bēda, ka aka drīz būs sausa. Bet Edgars jau meklē veidus, kā sakrāt lietusūdeni, lai var laistīt dārzu un arī vasaras dušu uztaisīt.

Jautāts par valsts solīto piemaksu pie aizbildņa pabalsta, viņš met ar roku: „Līdz šim man valsts maksāja 129 eiro mēnesī. No 12. marta līdz 9. jūnijam piesolīja, ka būs 195 eiro. Zvanīju maija beigās, man teica: uz Valsts ieņēmumu dienestu nākot tik daudz papīru, ka visam grūti izsekot, bet piešķirts mums esot. Līdz 30. jūnijam izmaksāšot. Būtībā mums nevajag – esam iztikuši, es labi nopelnu. Palīdzību lūgt ejam ļoti reti. Ja man nebūtu darba, domātu, ko darīt.”

Aizbildņiem naudu izmaksā Uzturlīdzekļu garantiju fonds. „Bērna bioloģiskā māte fondam kaut ko maksā, tomēr parāds valstij viņai ir liels. Ir iespēja, ka bērns tur atgriežas, bet – vai viņa mainīsies? Vēl viens bērniņš atrodas audžuģimenē. Sākumā gribēja man uzbraukt, bet es noliku pie vietas – pateicu, ka nevajag savus bērnus pa pasauli sēt. Tagad mums attiecības labas: māte atbrauc ciemos, bērns arī pie viņas brauc.”

Edgars: „Savos 35 gados esmu sasniedzis visu. Ir tāda dziesma: „Es vēlos sievu, četrus bērnus un mājiņu, kur mīļi sadzīvot.” Man trūkst tikai paša mājiņas, bet, kur mīļi sadzīvot, man ir.”

Jāvirza pa izglītības ceļu

Cienājot ar kafiju un Ievas ceptiem kēksiņiem, ģimene stāsta vispirms par bērniem un jauno attālinātās mācīšanās pieredzi. 11 gadus vecā Ligita ir Ievas māsasmeita. Viņa un astoņgadīgā Rozālija mācās Kuldīgas 2. vidusskolā, bet 12 gadus vecais Madars – Viduskurzemes pamatskolā-attīstības centrā Pelčos. Mājās nav tikai trīsgadīgās Elzas, kura tieši intervijas dienā atsākusi iet bērnudārzā. Tēvs smejas, ka mazajai vienīgajai jāiet vasaras darbos.

Ligita izlēmusi mācīties par frizieri. Madars atbild, ka būs laucinieks – sapņo par lauku māju. Kad mamma ar tēti būšot veci, viņš par abiem rūpēšoties. Būšot arī galdnieks, jo par to viņš Pelčos var mācīties. Rozālija pagaidām rausta plecus.

Ieva piebilst: „Viss ir bērnu izvēlē, bet profesiju vajag, lai dzīvē kaut kur tiktu.” Edgars piekrīt, ka galvenokārt jāvirza pa izglītības ceļu: „Tālāk skatīsimies pēc spējām. Zinu, ka Rozālija spēj, ceru, ka pat augstskolā ies. Madars varētu izmācīties amatu, iet tehnikumā. Cerams, ka Ligita arī spēs mācīties kādā arodskolā. Mācās viņa dūšīgi, un varbūt viss mainās.”

Edgars: „Tas labi, ka valdība skolas aizslēdza un rīkojās citādi. Cik maz mums nomiruši, salīdzinot ar pasauli! No gripas mirst vairāk.”

Mācījās arī vecāki

„Iepriekš dzīvojām Mucenieku ielā divistabu dzīvoklī. Tā kā Ligita man ir aizbildnībā, bāriņtiesa teica, ka telpas vajag plašākas. Radās laba izdevība šeit,” Edgars kā allaž priecīgs paziņo.

Jautāts par krīzes laika ieguvumiem, viņš atkārto, ka ne jau nauda ir tā svarīgākā. Ļoti priecējis tas, ka pašvaldība devusi bērniem pusdienas, – par to Edgars labprāt „uzsistu domes priekšsēdei Ingai Bērziņai uz pleca”. Ieva palepojas, ka brīvpusdienas palīdzējusi gatavot arī viņas māsa, kura strādā Kuldīgas Centra vidusskolas virtuvē. Edgars saka: „Nezinu, kāpēc, bet Madars vēl saņēma divas pārtikas pakas no savas skolas. Tas bija ļoti labi, ka dienā mammai nav jādomā, kā visus pabarot un vienlaikus ar viņiem mācīties.

Ui! Pēc 12. marta visvairāk mācījāmies mēs, vecāki. Tagad varam uzelpot. Man ir maiņu darbs. Kad biju mājās, Ievai bija vieglāk, bet vienalga: „Es nesaprotu to, es nemāku šito! Es gribu padzerties, es – ēst.” Bet kopumā gāja jautri. Pirmajā nedēļā īsti nesapratām, kā būs. Tomēr noteicu, ka no rīta jāceļas, jāpaēd brokastis un jāmācās. Ātrāk izmācīsies – būs brīvais laiks. Kad strādāju naktsmaiņā, atbraucu, līdz 10.00 pamācījāmies, tad gāju gulēt.”

Edgars lielu paldies par sadarbību saka savu bērnu skolotājām: Laurai Čaklei un Anitai Ozoliņai no 2. vidusskolas, arī Laurai Bernānei-Beļakai un Ingai Zelcerei no Pelčiem. „Nesaprotu, kā skolotājs spēj tos bērnus noturēt. Laukā uzspīd saulīte – viņi gatavi skriet!”

 
Tēva roka

Sarunas gaitā Edgars jautā, vai negribam zināt, kā ar Ievu sagājuši kopā. Tā dzīvojot 13 gadus, bet sešus gadus precēti. „Viens otru pazinām no 1. klases. Bet lielāko lomu nospēlēja Ievas mamma Sarmīte. Šad tad aizgāju pie Ievas brāļa ciemos, beigās mamma teica, lai klājot gultu – Edgars palikšot pa nakti. Sākumā neko neiedomājos – viena nakts, otra, un tā vēl aizvien ar Ievu guļam kopā.”  

Edgars: „Mana dzimtā puse ir Snēpele. Bērnība bija smaga. Tēvs nomira, kad mamma ar mani bija gaidībās. Ģimenē bijām seši, viens jau kapiņos – aizgāja bojā trīs gados.” Arī Ieva nākusi no daudzbērnu ģimenes, tādēļ pašiem ģimene kupla. Edgars turpina: „Es jau bērnībā zināju, ka gribēšu daudz bērnu. Ligita bija aizbildnībā sievas mammai. Oma negaidot nomira – naktī desmit minūtēs. Mēs nevarējām bērnu atstāt. Rakstīju bāriņtiesai iesniegumu, un nu jau otro gadu esam kopā. Šīgada sākumā mums piedāvāja vēl puisīti – arī radu bērnu. Ļoti gribējām, jo mums vajag brāli. Mūsu ģimenes drošības dēļ aizbildnību piešķīra citiem, jo puikas tēvs mīl iedzert, mēdz būt agresīvs.”

Redzams, ka ģimenes noteicējs ir Edgars: gan mīlošs, gan prasīgs tēvs. „Darba ir daudz. Ir divi dārzi. Ziemassvētkos Katrīnas baznīcā koncertā mūsu ģimenei saziedoja naudu, un par to nopirkām siltumnīcu. Mums ir trusene, kurai būs mazuļi. Bērniem visā jāpalīdz – nekas cits neatliek. Bet pēc katra labi padarīta darba ir arī alga. Vasarā Madars lasīja ogas, nopelnīja sev divriteni. Pats gandrīz divus simtus nopelnīja. Ligitai gāja grūtāk, jo pirmais gads. Rozāliju uz mežu neņēmām – viņai vasarā bija jābūt par aukli radu bērnam. Madars ir mans asistents visos darbos. Meitenēm gan laikam viegli neiet, jo es esmu prasīgs un stingrs,” atzīst Edgars. „Dzīvoklī mums bija maza virtuvīte – ēdām pa stūriem. Šeit ir liela virtuve ar kārtīgu galdu. Ēdam tikai pie lielā. Ieraugu kādu ar maizes šķēli istabā un sarājos: „Kurš istabā!” Mazā Elziņa uzreiz saka: „Es nē.””

Ieva smejas, ka vīrs ir tas stingrais, bet viņa atļaujot vairāk. Bērni paši viens otram sakot: „Tētis būs mājās, tad tev būs ņu, ņu!”” Meitenes papildina, ka ņu, ņu esot nē. „Ja neklausām, tad tētis parājas, pabļaustās,” Madars nopietni skaidro.

Edgars Štobis: „Jā, mēs smaidām. Mums nav, par ko raudāt: esam pārtikuši. Man bija iekrājumi, arī darbs ir visu laiku. Kam kļūst vieglāk, ja sūdzas?”

Savā pasaulītē

Edgars atzīst, ka no jaunā vīrusa ir bail. Mazāk par sevi, vairāk par pārējiem: „Strādāju Stigā RM, un no turienes produkcija iet pa visu Eiropu. Lai arī mazāk, fūres brauca visu laiku. Arī tālbraucējiem noteikumi bija stingri, bet – mazums! Divi darbabiedri bija izolācijā, jo radi atbrauca no ārzemēm. Mūsu ģimene apkārt nestaigā. Divreiz nedēļā aizejam uz veikalu – vai nu es, vai sieva, ciemiņus neuzņemam. Dzīvojam savā pasaulītē.

Pirms tam gan mēdzām kaut kur aizbraukt. Pirms krīzes bijām Ventspilī pie tantes uz jubileju. Bija šovasar doma paņemt telti un aizbraukt pie radiem. Tagad domāju – vai to vairs gribu. Kaut kur jau tas vīruss klejo, un rudenī būšot vēl smagāk. Baida, ka aizliegumus atlaidīs, bet cilvēki nocietušies. Mūsējie jau tagad brauc uz veikaliem Lietuvā, lietuvieši – pie mums. Bet viņiem diennaktī 15 saslimušie, mums – viens. Varēja jau nedaudz nogaidīt.” Ieva: „Arī pašā sākumā cilvēki neuzmanījās. Veikalā gāja ar zīdainīšiem. Ja ir vīruss, tad jāsēž mājās! Mēs bērnus līdzi neņēmām.”

Bet tūlīt jau Edgars stāsta, ka, brīvdienās uzcepot pagalmā gaļu, pa meža taciņām ejot pastaigāties. Ieva papildina, ka iestājušies daudzbērnu ģimeņu biedrībā Šūpulītis – no turienes bieži piedāvāts kaut kur aizbraukt. Bijuši Lietuvā, uz hokeja spēlēm arēnā Rīga. „Mašīna mums ir, bet visi nevaram sakrāmēties. Gadās, ka izlemjam, kurš brauks, kurš paliks mājās,” teic Edgars.

Lai arī pagaidām esot piesardzīgi, ļoti cerot, ka novembrī, kad teju pusei ģimenes ir dzimšana diena un tētim apritēs 35, rīkošot grandiozu balli.

 


Ieva Millere: „Kad mamma bija dzīva, vasarās bērnus vedu pie viņas. Pati strādāju simtlatniekos. Tagad jāsēž mājās – ir Covid vai nav.”


Edgars: „Nebaidos ne no viena darba. Ravēju siltumnīcu, kopju dārzu, darbojos ar bērniem. Govi arī māku slaukt. Ko es mājās nedaru? Nevelku svārkus. Nē, kad karnevāls, tad arī to esmu darījis.”


____________________________________________________________________________________________________


SPECIĀLISTU VIEDOKĻI. Vai ārkārtējās situācijas mēnešos ģimenēm ar bērniem bija vajadzīga lielāka palīdzība? Kāda?

Situācija nebija kritiska

Kristīne Ivanovska, Kuldīgas novada sociālajā dienestā strādā ar ģimenēm un bērniem:

– Man šķiet, ka atbalsts bija jūtams. Dažādi ziedotāji gan ar pārtikas pakām, gan apģērbu meklēja mūs, bet mēs savukārt atradām klientus, kam to vajadzēja.

Nācies dzirdēt, ka citur, īpaši Rīgā, ģimenēs pastiprinājusies vardarbība, bērnu pamešana novārtā. Kuldīgas novadā, manuprāt, kritiskas situācijas nebija. Mūsu darbs neapstājās – pakalpojumus turpinājām sniegt tāpat kā pirms krīzes. Mūsu redzeslokā esošajiem varējām pievērst vairāk uzmanības nekā ikdienā. Lai arī bija risks, gājām uz mājām, apskatījām, lai saprastu, kas notiek ar bērniem. Palīdzējām mācībās. Arī skolas palīdzēja, nodrošinot ar mācību līdzekļiem, citas deva pārtikas pakas – arī tas bija liels atspaids. Mēs iesaistījām kustību Paēdušai Latvijai.

Protams, bija tādas ģimenes, kurās dīkstāves vai darba zaudējuma dēļ ienākumi strauji kritās. Novadā ir izmaksāti krīzes pabalsti, ģimenēs ar bērniem esam izvērtējuši atsevišķas situācijas, lai piešķirtu pabalstus. Vienīgi daļa mūsu klientu visu laiku ir bez darba un regulāriem ienākumiem.

Kas būs tālāk? Visvairāk ceru, ka rudenī bērni varēs normāli iet uz skolu. Ja turpināsies attālināta mācīšanās, tad gan būs traki, jo vecāki ir ļoti pārguruši. Spriedzi radīja arī tas, ka parasti, kamēr bērni skolā, vecāki varēja izdarīt savus darbus. Tagad viss uz vecāku pleciem. Ļoti liels atspaids ir atvērtie bērnudārzi, nometnes.


Aizbildņi nav novērtēti

Antra Eisaka, Skrundas novada bāriņtiesas priekšsēde:

– Mūsu darbā neparādījās neviens gadījums ar vardarbību ģimenē, ko varētu identificēt kā tieši ārkārtējās situācijas izraisītu. Ar vardarbību bija jāstrādā tikpat, cik iepriekš.

Pašvaldības atbalsts tika trūcīgām un maznodrošinātām ģimenēm, pilnīgi visām daudzbērnu ģimenēm, arī tām, kurām nav statusa. Bērniem bija pārtikas pakas, pilnīgi visiem – katru darbdienu viena eiro ēdināšanas kupons.

Runājot par palielinājumu valsts pabalstam aizbildņiem trim mēnešiem, jāatzīst, ka Latvijā viņi vienalga ir sarežģītā situācijā. Uzskatu, ka aizbildņi nav novērtēti. Vismaz salīdzinot ar audžuģimenēm, aizbildņu finansiālā situācija ir daudz bēdīgāka. Mūsu pašvaldība tiem nekādu atbalstu nesniedza, un nav arī plānots, ka kaut kas mainīsies valsts līmenī.


Konsultē attālināti

Inga Kozlova, Kurzemes ārpusģimenes atbalsta centra AIRI vecākiem vadītāja:

– Sākumā šķita, ka darba būs mazāk, bet beigās izrādījās, ka vairāk. Visi pārgājām uz attālināto režīmu. Tas bija kaut kas jauns gan darbiniekiem, gan ģimenēm. Paši reizi nedēļā tās apzvanījām, apjautājāmies, kā klājas, kā bērni tiek galā ar mācībām. Kad izveidojām saziņu, vecāki zvanīja arī mums. Iesaistījām speciālistus: vieni strādāja attālināti, citi turpināja pieņemt klātienē.

Visvairāk jautājumu bija par psihoemocionālo stāvokli. Bērni burzījās pa mājām, daudzi attālinātās mācības sākumā uztvēra kā brīvdienas, bet tad saprata, ka sava diena tomēr jāorganizē. Ne katrs to prot un spēj – vecākiem jāiesaistās. Bērniem pietrūka tikšanās ar vienaudžiem. Tā arī spriedze veidojās. Tagad visi priecīgi, ka skola beigusies, drīkst pulcēties, saspringums pierimies. Gan jau būs labi!

Mūsu centrā tikko sākušās mācības jaunai potenciālo adoptētāju un audžuvecāku grupai. Mācības notiks attālināti tāpat kā trīs iepriekšējos mēnešus. Arī atbalsta grupas tikās attālināti, saslēdzot dalībniekus no dažādām vietām Kurzemē. Sapratām, ka šajā ziņā attālums nav šķērslis, tādēļ turpinām atbalsta grupas organizēt šādi. Cilvēki attālinātās mācības pieņēmuši, un tas devis jaunu pavērsienu, pierādot, ka uz braukšanas rēķina var ietaupīt laiku un naudu.

_________________________________________________________________________________________________


APTAUJA. Kuras sabiedrības grupas Latvijā, jūsuprāt, visvairāk cietušas no jaunā koronavīrusa izraisītās pandēmijas? Kāds atbalsts tām būtu nepieciešams?

 

Ināra Kalniņa, sociālā darbiniece no Inčukalna novada:

– Visvairāk tika skarti mazo uzņēmumu pārstāvji, it īpaši tūrismā. Tur darbība pilnībā apstājās un daudzi zaudēja darbu. Domāju, ka labākais veids, kā varam atbalstīt, ir ceļot pa Latviju un nakšņot to piedāvātajās viesnīcās. Nav obligāti jāceļo tikai uz ārzemēm, jo tepat Latvijā ir daudz skaistu vietu. Arī es atbraucu uz Kuldīgu, lai, iespējams, kādu šajā laikā atbalstītu.


Ruslana Šipinova, 2. grupas invalīde no Padures:

– Domāju, ka tie, kuri šīs situācijas dēļ zaudējuši darbu. Jādomā, kā šiem cilvēkiem valsts varētu palīdzēt. Daudzi bija spiesti atgriezties no ārzemēm, arī manai meitai gandrīz tā notika, taču pēdējā brīdī viņa tomēr atrada darbu kādā viesnīcā. Teica, ka atalgojumā dabūs tikai pusi no pilnās mēneša summas.


Madara Kovaļova, bezdarbniece:

– Cietēji noteikti ir bērni, jo viņi šajā laikā nevarēja satikties, iet uz skolu un vielu apgūt klātienē. Protams, vēl tie, kuriem tagad grūti atrast darbu, jo pandēmijas dēļ viņi to ir zaudējuši. Uzskatu, ka valsts šiem cilvēkiem varētu piešķirt kādu pabalstu, īpaši vientuļajiem vecākiem. Pati nesen pārvācos no Rīgas uz Kuldīgu, lai bērns varētu iet Pelču bērnudārzā, kas domāts bērniem ar īpašām vajadzībām. Vīrusa izraisītā situācija mums daudziem ir pārbaudījums.


Dagnija Jankovska, brīvmāksliniece:

– Uzņēmēji. Tiem, kam piederēja kafejnīcas, darbs tika apstādināts uz ilgu laiku. Neuzskatu, ka valstij vajadzētu piešķirt kādu atbalstu. Lai paši sāk strādāt, jo nu cilvēki jau ir atdzīvojušies un sāks atkal šī vietas apmeklēt. Skatos, ka Rātslaukums tagad katru dienu pilns ar cilvēkiem. Kāds tur atbalsts vajadzīgs? Tad jau vajadzētu arī pārējiem, kuri sēdēja mājās tik ilgi. Ja nevar tādu piešķirt visiem, tad nevajag nevienam. Lai visiem vienādas starta pozīcijas.


Armands Frīdbergs, bezdarbnieks:

– Es uzskatu, ka visvairāk cieta vecie cilvēki un saslimušie. Dzirdēju, ka tiem, kas vecāki par 50, jauno koronavīrusu noķert bija visvieglāk, tāpēc nācās īpaši uzmanīties. Manā apkārtnē ir kokapstrāde, un tur viss darbību turpināja. Netika dzirdēts, ka kāds no paziņām būtu zaudējis darbu. Taču man gan nācās, tāpēc daļēji cietušais esmu es pats.


Indra Liniņa, strādā veselības aprūpē:

– Noteikti cietušie ir mediķi, kā arī jebkuras sabiedrības grupas, kuriem ir bērni skolas vecumā. Šī vīrusa izraisītā pandēmija ļoti būtiski ietekmēja daudzu cilvēku ikdienu. Vairums ir cietuši ne tikai finansiāli, bet arī emocionāli. Domāju, ka vajadzētu turpināt valsts sistēmas organizēt un sakārtot tā, lai mēs varētu ātrāk pielāgoties un šo krīzi pārvarēt.

Lāsmas Reimanes foto
_______________________________________________________________________________________________




__________________________________________________________________________________________________
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par materiāla saturu atbild laikraksts "Kurzemnieks".
#SIF MAF 2020