Laikraksts Kurzemnieks

Kristīne augusi Pelčos, skolo- jusies toreizējā V.Plūdoņa Kuldīgas ģimnāzijā un E.Vīgnera Kuldīgas mūzikas skolā. Vēlāk studējusi politoloģiju un kultūras menedžmentu un pēdējos 20 gadus dzīvojusi Rīgā. Strādājusi Saeimā, Kultūras ministrijā par sabiedrisko attiecību speciālisti un ministres preses sekretāri. Gandrīz desmit gadus bijusi kora ''Kamēr…'' menedžere. Kultūras akadēmijas laikā studentu apmaiņā mācījusies Vācijā, Berlīnē. Strādājusi Brīvdabas muzejā, Nacionālajā kino centrā. Divus gadus par latviešu valodas skolotāju un kultūras procesu vadītāju strādājusi Sibīrijā – Krasnojarskā un Omskā. Pirms atgriešanās dzimtajā pusē bijusi producente Latvijas Nacionālajā operā.

„To, ka man šo projektu uzticēja, uztveru kā ārkārtīgi lielu uzticēšanos. Savā karjerā to uzskatu par nozīmīgu posmu. ”

„Ka tev ir sava balss”

Kā veidojās jūsu karjera pēc vidusskolas?
Kad mācījos ģimnāzijā, skolā bija ap tūkstoš bērnu. Bijām pie- cas paralēlklases! Mums bija ļoti forša, intelektuāla, izaicinoša kla- se ar eksakto novirzienu – fizika, matemātika, ķīmija un bioloģija bija mūsu profils. Mācījos vienā klasē ar ex finanšu ministri (Danu Reiznieci-Ozolu – aut.). Mēs, daži vidusskolēni, iesaistījāmies ārpusstundu pasākumā Debates. Skolotāja Inga Pūce šo pulciņu vadīja. Tas bija kā malks svaiga gaisa, iespēja sevi realizēt. Izjust sevi tādā ampluā, ka neesi vien- kārši skolēns, kurš tikai sēž un klausās, bet ka tev ir sava balss. Mācījāmies uzklausīt viedokļus, argumentēt savu.
Tam bija izšķiroša nozīme manas studiju programmas izvēlē – studēju politologos. Šķita, ka tieši tas man vajadzīgs un tādā vidē iederos. Tomēr ātri sapratu, ka tās studijas nav manam mākslas un radošuma garam piemērotas, jo tā bija sausa teorētisku un akadēmisku zināšanu ieguve. Pabeidzu, vairākus gadus strādāju Saeimā un ieguvu labu pieredzi. Parlamentā bija interesanti. Es uzskatu, ka visiem cilvēkiem noderētu tāda iespēja, lai saprastu, kas tur notiek.

Kas tur notiek?
Jau agrā jaunībā manī bija dziļa pārliecība, ka Saeima ir diezgan precīzs sabiedrības atspoguļojums. Lai kā mums liktos, ka tur visi ir viņi un kaut kas tāds, kas uz mums neattiecas, patiesībā viņi ļoti precīzi atspoguļo mūs. Tie simt cilvēki ir laba mikropārstāvniecība sabiedrības modelim, kas parāda, kādi Latvijā esam.
Es kopš studiju laikiem nelietoju tādu terminoloģiju, kas norāda, ka kāds par kaut ko ir vainīgs, ka kāds tur augšā lemj un mēs, tie citi, neko nevaram ietekmēt. Man šķiet, ka katram vienmēr ir visas iespējas iesaistīties, darīt savā un sabiedrības labā. Tas varbūt izklausās naivi, bet neesmu zaudējusi ticību, ka tā patiešām ir. Daudzos piemēros var redzēt darba augļus tam, ka tu pats par kaut ko uzņemies atbildību. Ceļamies kājās, ejam un darām! Neiznāks vienu reizi, iznāks citu.

Kādi pienākumi jums bija Saeimā?
2004. gadā, kad iestājāmies Eiropas Savienībā, strādāju informācijas centrā, kur cilvēki uzdeva visdažādākos jautājumus par Eiropas Savienību. Viss bija jauns – daudzi nesaprata, kas notiks, kādas izmaiņas būs. Daudzi sāka emigrēt, arī tādēļ radās jautājumi. Gatavojot atbildes, izglītojos. Zvanīju uz ministrijām, skaidroju, ko lai atbild.
Sen vairs nenodarbojos ar politoloģiju, bet ar draudzenēm no studiju laikiem spriedām, ka sabiedrība nenovērtē un ir aizmirsusi to, kādus bonusus mums dod būšana Eiropas Savienībā. Tas nenozīmē, ka nav mīnusu. Ir, bet arī plusi ir: brīva ceļošana, plašāks darba un ekonomiskais tirgus. Latvijai kā mazai valstij nav jācīnās par savu vietu tajā, situācija vairs nav kā starpkaru periodā Eiropā. Politika un bizness ir lielo milžu cīņas. Ja neesi piederīgs lielākai apvienībai, izredzes nav lielas. Ik pa laikam vajag savu uzskatu burbuli atšķaidīt, parunājot ar tiem, kuriem ir citas perspektīvas. Lai saprastu, ka kopumā mums iet diezgan labi. Un, ja grib kaut ko mainīt, tad pašiem tas jādara.
Uz līdzīgas nots nonācu Kuldīgā. Pagājušajā gadā, kad izziņoja ārkārtējo situāciju, paņēmu bērnu un braucām uz Pelčiem pie mammas – biju bērna kopšanas atvaļinājumā. Rīgā ir daudz, ko darīt, bet tajā laikā visas iespējas pazuda. Pavasari un vasaru nodzīvojot te, sapratu, ka ir tik pareizi būt šeit. Lai bērns tiktu pie dabas, nav jābrauc ar auto. Nav jāaizved kā uz ganībām, bet var atvērt mājas durvis un izlaist ārā. Ieraudzīju daudz pozitīvu aspektu, ko piedāvā dzīve šeit. Iepriekš nebiju pat apsvērusi iespēju atgriezties. Ne tāpēc, ka tas būtu slikti. Vienkārši šāda doma nebija prātu šķērsojusi. Mana specializācija ir kultūras menedžments – varu un protu organizēt noteikta līmeņa pasākumus. Meklēju, kā sevi realizēt šeit, un līdz ar Kultūras ministrijas konkursu par Eiropas kultūras galvaspilsētu tāda tiešām radās.

„Ideālā vīzija ir tāda, ka 2027. gadā mums ir nevis pieci organizatori, bet 10 000 cilvēku, kuri iesaistās. Katrs Kuldīgas iedzīvotājs kā līdzdalībnieks.”

„Šī pilsēta ir arī mana asinslīnija”

Atgriežoties dzimtajā vietā, esat uzņēmusies atbildīgu darbu.
Jā. Es nerunāju par savu kandidatūru šim darbam, bet man nevienu brīdi nebija šaubas, ka Kuldīga nebūtu Eiropas kultūras galvaspilsētas statusam piemērota. Uzzinot par konkursu, pirmā doma un sajūta bija: tas ir loģisks Kuldīgas attīstības virziens. Tā ir tik daudz strādājusi un ieguldījusi mantojuma saglabāšanā, lai pilsēta tiktu identificēta kā kultūras vieta, kurā ir patīkami uzturēties un dzīvot.
To, ka man šo projektu uzticēja, uztveru kā ārkārtīgi lielu uzticē- šanos – savā karjerā to uzskatu par nozīmīgu posmu. Kā kuldīdzniecei man tas ir arī emocionāli nozīmīgi. Neesmu te dzīvojusi pēdējos divdesmit gadus, bet šī pilsēta ir arī mana asinslīnija. Tāpēc atbildība ir milzīga – liekas, ka nedrīkst kļūdīties, lai nepieviltu savējos. Strādājot kādam klientam, izdaru darbu kvalitatīvi. Man tas viss patīk un interesē, bet nav nekādas asins stīdziņas klāt, ar dziļām siržu rētiņām savagotas.
Tas reizē ir pluss un arī mīnuss, jo visu par Kuldīgu nevar citiem nodot tekstuāli. Daudz kas ir izjūtu līmenī – tas, ko zinu, kā šeit ir, kāda te ir aura. Viens ir tas, ka atbrauc tūristi, bet cits – ka zinu ne tikai to pusi vien, ko redz atbraucējs.
Apbrīnoju domes vadību, ka tā lēma šajā projektā iesaistīties. Te ļoti daudz jārunā par to, pie kā vēl jāstrādā. Šis projekts liek domāt par sabiedrību – par to, kā cilvēkam sevi identificēt un ie- kļaut konkrētajā vietā. Apzināties, ka esam nevis vietas patērētāji, bet līdzatbildīgie, līdzīpašnieki, ka Kuldīgas novada saglabāšanā un veidošanā jākļūst par līdzdalībniekiem. Cilvēki ļoti daudz ko lieto kā patērētāji: kultūru, vecpilsētas mantojumu un citas novada priekšrocības. Šajā projektā ir ļoti daudz diskusiju un fokusgrupu. Šī perioda specifika ir tā, ka nevaram tikties dzīvajā. Tas ir nopietns apgrūtinošs aspekts – ļoti daudz laika esam pavadījuši un pavadīsim zūmā (platformā "Zoom'' – aut.).

Cik ilgi jau gatavojat pietei- kumu Eiropas kultūras galvaspilsētas konkursam?
Ministrija to izsludināja augusta beigās. Es domē ar daļēju slodzi sāku strādāt oktobrī, jo bija jāpabeidz darbs Rīgā. No decembra esmu uz pilnu slodzi, bet pārējā komanda pievienojusies dažādi: cits kopš decembra, kāds janvārī, cits pavisam nesen. Tas ir normāli, jo arī pieteikuma gatavošanai ir dažādi posmi un vajadzības. Gan domes vadība, gan struktūrvienības ir pretimnākošas un iesaistās kopš sākuma. Tas ir milzīgs tehnisks un intelektuāls atbalsts.

Kādā stadijā pieteikums ir?
Janvārī un februārī bija dažādas plašas diskusijas. Galveno ietvaru esam ieguvuši, un turpina strādāt mazā darba grupa – tiešā komanda.
Pieteikumam jāatbilst sešiem kritērijiem. Vispirms – kā kultūra ir iekļauta pilsētas ilgtermiņa stratēģijā. Jābūt izstrādātai Eiropas dimensijai, kurā Eiropas lielos izaicinājumus parādām Kuldīgas kontekstā. Jāizstrādā kultūras un mākslas saturs, sabiedriskā iesaistīšanās, organizatoriskās struktūras, budžeta un izpildes iespējas. Pieteikums ir kā grāmata. Dokumentā katram kritērijam jāatbild uz 38 jautājumiem.
Esam nolēmuši nopietni pretendēt un nopietni tam ķērušies klāt – organizējam aptaujas, pasūtām pētījumus, darba grupās ar dažādiem cilvēkiem runājam par to, kādas pilsētas attīstības iespējas viņi saredz.
Saistībā ar projektu valda arī diezgan liela neskaidrība. Līdzīgi kā daudziem procesiem pasaulē ir tā sauktie trendi. Iepriekš Eiropas kultūras galvaspilsēta vairāk bija kultūras pasākumu apkopojums, kas parāda māksliniekus, procesus. Lēnām virziens ir mainījies – pilsētas šo statusu izmanto kā instrumentu sociālekonomiskās dzīves uzlabošanai. Viens no kritērijiem ir Eiropas dimensija – jāsaprot, ka tas ir Eiropas Komisijas projekts. Līdz ar to kritērijs ir ļoti būtisks. Ir jāspēj atrast, ko eiropeisku savā vietā varam atrisināt.

„Kuldīga ir Eiropas mikromodelis. Eiropas identitātei ir ļoti svarīga mazo pilsētu pastāvēšana. Un kultūra ir viens no galvenajiem resursiem.”

Pašiem jāatver uztveres lauks

Ko mēs te tādu varam risināt?
Esam secinājuši, ka varam daudz. Kuldīga ir Eiropas mikro- modelis. Interesenti reflektē par tēmām, kas aktuālas Eiropā. Maza vienība precīzi parāda lielās vienības tendences. Mūsu piedāvājums ir sākt ar mazo vienību, iesaistīt to Eiropas dzīvē. Jāapzinās, ka, sa- kot Kuldīga, runājam par Eiropas mazpilsētu. Arī citas mazpilsētas ir līdzīgā situācijā attiecībā uz iedzīvotāju skaita sarukšanu, sociālo noslāņošanos, pakalpojumu, tostarp kultūras, pieejamību. Ja mums nav lielas koncertzāles, vai mums no zemes virsas jāpazūd? Sekojot ekonomiskajai loģikai, tā būtu – visiem būtu jāpārceļas tuvāk dzelzceļam vai vietām, kur ekonomiski izdevīgāk. Bet Eiropas identitātei mazo pilsētu pastāvēšana ir ļoti svarīga. Kultūra ir viens no galvenajiem pastāvēšanas resursiem. Kultūru un tūrismu jau sen neatdala – tās iet roku rokā. Viss, kas saistās ar viesmīlību, ēdināšanu un pasākumiem, iet zem vārda kultūra. Ja būs labs kultūras piedāvājums, būs daudz pilsētas viesu. Ja padomāsim, ko piedāvāt nesezonā, varēs plūsmu izlīdzināt. Uzņēmēji interesējas, kā mēs to plānojam darīt. Tas ir viens no jautājumiem mūsu dienas kārtībā.
Tūrisms ir Eiropas kultūras gal- vaspilsētas daļa, bet nav vienīgais virziens. Akcents ir uz iedzīvotāju iesaisti. Ideālā vīzija ir tāda, ka 2027. gadā mums ir nevis pieci organizatori, bet 10 000 cilvēku, kuri iesaistās. Katrs Kuldīgas iedzīvotājs ir kā līdzdalībnieks: iesaistījies kopienu iniciatīvā, pasākumā kā dziedātājs, dejo- tājs, amatierteātra aktieris. Ar to apliecinām savu lielo kultūras potenciālu. Radošumam nav jāaprobežojas tikai ar gleznošanu, dziedāšanu un citām tradicionā- lām izpratnēm. Radošums slēpjas arī dārzā. Mūsu mērķauditorija iekļaušanas kontekstā ir kuldīdznieks. Protams, plānojam liela mēroga pasākumus. Tajā brīdī mērķauditorija būs Eiropa un pasaule. Gribētu, lai cilvēki, kuriem ir vieta, gaume, savs skatījums, šajā projektā iekļautos. Tas var būt rallijs. Jaunieši ar BMW Pilsētas laukumā griež virpuļus, un tas ir nelegāli. Varbūt savu patikšanu tā braukt var pārveidot radošā projektā? Agrāk uzskatījām, ka grafiti uz māju sienām ir šausmas, tagad saprotam, ka tas var būt arī brīnišķīgs izpausmes veids. Nesankcionētas darbības var pārveidot par sankcionētām. Tas nenozīmē, ka jādzīvo anarhijā – nē! Pašiem jāatver uztveres lauks. Iespējas ir bezgalīgas.

Platforma, kurā visiem piedalīties

Kas strādā pamata darba grupā?
Es esmu darba grupas vadītāja – kā kuģa stūrmanis. Radošais direktors ir Kaspars Rolšteins, mākslinieks, pieredzējis stratēģis. Bērnību pavadījis Rendā, uzaudzis Sabilē. Man patīk Kaspara netradicionālā pieeja kultūras procesu būvniecībai. Tas ir svarīgi: ja tradicionālā domāšana komandā vēl kādam piemīt, tas labi var izlīdzināties. Ja visi domās vienādi, darbs nebūs tik produktīvs. Kaspars strādāja ar radošiem cilvēkiem, kuri kopā meklēja Kuldīgas identitāti, kultūras ideju, vīziju. Viņš vadīja radošo grupu, kurā bija tādi cilvēki, kuri te strādā kultūrā, un arī cilvēki no mākslas vides, kuri ar Kuldīgu saistīti radnieciskām vai emocionālām saiknēm.
Jonass Bīhels ir urbānists, nodarbojas ar pilsētas plānošanu. Ne arhitektoniskā, bet ilgtermiņa izpratnē – kā pilsētai vislabāk attīstīties, kāds ir tāds potenciāls, kāda ir tās niša reģionā. Mums nav jānovienādojas ar citām pilsētām. Veidot un stiprināt komunikāciju par Kuldīgas dalību projektā, informēt iedzīvotājus par procesiem un ieguvumiem ir svarīgi jau tagad, tāpēc pie ārējās komunikācijas strādājam no paša sākuma. Šajā laukā strādā kuldīdznieces Aija Freija un Laura Leimane – abas dzīvo Rīgā un ir ar ilggadēju pieredzi kultūras komunikācijā.
Viesturs Celmiņš ir pilsētplānotājs, antropologs, kurš nāk palīgā formulēt lielos jautājumus. Viņa loma komandā ir uzdot jautājumus, lai mēs nenoietu no ceļa. Ilgi diskutējot, tik ļoti var saaugt ar savām idejām, ka pazaudē perspektīvu. Viņa uzdevums ir mūs konfrontēt, vai virzāmies tur, kur jāvirzās, vai mums ir skaidra Eiropas vīzija, skaidrs piedāvā- jums. Ne vienmēr tas ir patīkami, bet tas ir veselīgs pienesums, lai neieslīgtu pašapmierinātībā, ka tik forši izdomājām. Turklāt Viesturs ir pētījis Eiropas kultūras galvaspilsētu pieredzi.
Vita Timermane-Moora ir dzimusi kuldīdzniece ar spēcīgu emocionālu saiti. Kuldīgā viņu pazīst kā kamerkora Rāte dibinātāju un pirmo diriģenti. Viņa ilgi strādā diplomātiskajā dienestā, viņai ir liela pieredze starptautiskos publiskās diplomātijas projektos. Mūsu projektā viņa palīdz attīstīt Eiropas dimensiju un partnerību.
Šie cilvēki ir mūsu kodols, un projektam palīdz un to konsultē pašvaldības kultūras nodaļa Daces Reinkopas vadībā un citi nozarē strādājošie. Ar šo projektu gribam radīt tādu platformu, kurā iedzīvotājiem savas pilsētas dzīvē piedalīties.

Pēc labākās sapratnes un ar cieņu

Kas notiks, ja nākamajā vasarā par konkursa uzvarētāju Latvijā tiks nosaukta Kuldīga?
Šis ir sākumposms. Esam tādā perēšanas stadijā. Ja tiekam uz nākamo kārtu, tad galvenokārt strādāsim pie sabiedriskajām aktivitātēm. Būs cilvēki jāiesais- ta tālākā plānošanā, iniciatīvu sākšanā. Nebūs tā, ka 2027. gada 1. janvārī pamodīsimies un tad tik sāksies. Lai tā būtu, pamatīgi jāsagatavojas. Mums jau ir ilgtermiņa iecere.
Viens no projekta galvenajiem kritērijiem ir ilgtspēja. Tas nav noorganizēt 200 koncertu, kaut gan arī tas ir labi. Mirkļa mākslai ir jābūt – tā cilvēkos atstāj foršus nospiedumus. Bet mēs domājam par to, kas paliks pēc šī gada.
Svarīgi ir procesā saglabāt spēju pasmaidīt. Piešķirt visam nelielu devu ne gluži nenopietnības, bet viegluma – neaiziet smagnējībā. Laiks pats par sevi spiež pie zemes. Ir jau smagi, ja cilvēkiem jāsaskaras ar grūtībām, bet es piedāvāju dancot un dziedāt. Plānoju milzīgu festivālu pēc sešiem gadiem, bet realitātē esam citā situācijā. Sociālajam jautājumam jāpievērš ļoti liela nozīme, un to arī plānojam darīt. Lai tiktu līdz kultūras baudīšanai, jābūt pilnam vēderam. Tas ir saprotams.

„Mums ir tas muskulis, lai parādītu, ka mazpilsētā var notikt brīnišķīgas kultūras norises.”

Kāda ir konkurence?
Kurzemē gatavojas Liepāja un Kuldīga. Arī Jūrmala paņēmusi daļu Kurzemes, jo startē kopā ar Talsiem un Tukumu. Zemgalē – Ogre un Jelgava. Vidzemē – Cēsis, Valmiera, Sēlijā – Jēkabpils, vēl Daugavpils, kas startē kopā ar visu Latgali. Visa Latvija intensīvi strādā, lai kultūras dzīvi uzliktu uz labām sliedēm. Process ar mērķi atrast jaunas iniciatīvas.
Startējam ar nopietniem nolūkiem, bet tas ir konkurss. Vienmēr pastāvēs cilvēcīgais, subjektīvais faktors. Mēs uz konkurenci skatāmies tā: viens pret deviņi. Cenšamies darīt pēc labākās sapratnes un ar milzīgu respektu pret Kuldīgu un iedzīvotājiem ar mērķi – iedot vīziju. Mums ir tas muskulis, lai parādītu, ka mazpilsētā var notikt brīnišķīgas kultūras norises.
Kad uzzināsim, kuras pilsētas tikušas nākamajā kārtā?
Ministrija teikusi, ka prezentācijas būs jūlijā. Tā ir vēl viena iespēja žūriju pārsteigt, uzliekot savus akcentus, pārdot savu pieteikumu vēlreiz. Nākamajā kārtā notiek detalizēta pieteikuma iz- strāde. To, kura pilsēta iegūs Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu, uzzināsim 2022. gada vasarā. Tad varbūt būs lielāka skaidrība par finansējumu. Šobrīd valsts pateikusi, ka ir plāns atbalstīt ar 50%, bet ne vairāk kā desmit miljonus.

Kas maksā otru pusi?
Būs pašvaldības un piesaistītie līdzekļi.


2008. gadā. Kristīne savā pirmajā starptautiskajā projektā ''Pasaules saules dziesmas''. Kopā ar komponistiem Raimondu Paulu un Giju Kančeli, kuri pēc diriģenta Māra Sirmā uzaicinājuma jauniešu korim ''Kamēr…'' rakstīja skaņdarbus par sauli.


Latvijas Nacionālās operas producente Kristīne Zvirbule (vidū) kopā ar operas "Fausts" radošo komandu, saņemot Lielo mūzikas balvu par 2016. gada labāko iestudējumu.