Aizvērt

Joprojām ar balto rozi pie cepures

2020. gada 7. decembrī, 18:20
Raksta autors: Linda Kilevica
Joprojām ar balto rozi pie cepures
Komponistes Gundegas Šmites kamermistērija "Es, karā aiziedams…" balstīta dainās. "Arhaiskās folkloras izpildīšanas veids ar teicēju un atbildētājiem neapzināti jau ir mūsu identitātē," karavīru dziesmu aktualitāti skaidro NBS orķestru galvenais diriģents Andis Karelis.
Foto: Publicitātes foto
Komponistes Gundegas Šmites un režisora Aleksandra Okonova videokoncerta jeb dainu kamermistērijas "Es, karā aiziedams…" izrādīšanu Latvijas koncertzālēs pārtrauca kovida otrais vilnis. Muzikālo stāstu par vīrieša un sievietes pārdzīvojumiem, saskaroties ar kara skaudro realitāti, Lāčplēša dienā demonstrēja Latvijas televīzija. Kara dainas ietiecas vistālākajā caur folkloru sasniedzamajā senatnē, taču arī mūsdienu armijā karavīrs un dziesma ir nešķirami.
Vīra gods

"Veidojot savu dainu izlasi šai kompozīcijai, secināju, ka ārkārtīgi daudz tautasdziesmu vēsta ne tikai par varonību vai drosmi, bet tajās ietvertas arī tīri cilvēciskas emocijas – bailes, šaubas. Karavīram blakus allaž bijusi sieviete – māte, māsa, līgava. Viņas skaudri reaģējušas uz karavīra aiziešanu," saka G. Šmite. "Mana kamermistērija nedod skaidru atbildi, vai ir vērts atdot dzīvību kara mašinērijā, tā drīzāk caur dainām, caur mūziku sniedz cilvēciski siltu un neapšaubāmi pacifistiskas ievirzes vēstījumu."

Pirms dainu kamermistērijas, kuru ieskaņojis ansamblis "Arcandela", mūzikas žurnālists Orests Silabriedis sarunājas ar dainu pētnieci Vairu Vīķi-Freibergu par kara vēstījumiem latviešu tautasdziesmās. V. Vīķe-Freiberga atzīmē, ka mūsu folklora nāk no dažādiem vēstures posmiem: "Ir liela starpība starp kara dainām, kas sacerētas, kad ciltis bija neatkarīgas, un vēsta, ka būt karavīram ir augstākais gods. Vīra gods bija cīnīties par savu tēvuzemi. Vēlāk, kad bijām apspiesta tauta, sevišķi zem cara sistēmas, kad loterijā izvēlējās zināmu skaitu jauniešu, kuriem bija jādien 25 gadus, viss mūžs jāziedo cara tētiņam, tajā brīdī daudzi saprata, ka tā ir absolūta traģēdija. Pa vidu bija dažādi posmi. Ļaudis pieņēma kā normālu lietu, ka jācīnās pret uzbrucējiem."

Dainās vēsti par karā iešanu nes zīle, div' dūjiņas skrien gaisā. Putni mitoloģijā ir vēstneši starp debesīm un zemi, skaidro V. Vīķe-Freiberga. Ja atlido putns un tad seko kāds zīmīgs notikums, tātad putns bijis augstāku spēku vēstnesis. Ļoti praktiski dziesmās ienācis jaunā mēness tēls, kas palīdz karavīriem. "Kāda bija nakts apstākļos pirms elektrības visus tos gadu simteņus? Mūsu senči gāja sirojumos pilnmēness naktīs," viņa norāda.

Tīra ieročus, atceras strēlniekus

Uz jautājumu, vai mūsu civilizācija ir iedomājam bez kara, V. Vīķe-Freiberga atbild – nē. "Pārmaiņas tik ātri nevar notikt. Protams, kultūra spēlē ļoti lielu lomu, un zinātnieki saka, ka ģenētiskais mantojumus nav tik liela nolemtība. Tomēr līdz tam brīdim, kad pasaulē pacifisti būs pietiekamā vairumā, lai pilnīgi būtu droši, ka nekur nekas nebūs, vēl ilgs ceļš ejams. Jebkurā brīdī mēs esam uz naža asmens. Taču svarīgs ir katrs solis, ko varam iet pretējā virzienā," saka pētniece.

V. Vīķe-Freiberga domā, ka cilvēkiem, kas pašlaik dien bruņotajos spēkos, ir tā pati karavīra mentalitāte, kas nāk no aizvēsturiskiem laikiem. Nacionālo bruņoto spēku orķestru galvenais diriģents un orķestra priekšnieks kapteinis Andis Karelis atzīmē, ka mūsdienās idejiski savu vērtību saglabājušas tās dziesmas, kuras mūsu senči dziedājuši pirms simt gadiem un senāk. "Tautasdziesmas un strēlnieku dziesmas ir tikpat populāras. Par to, ka tās nezaudē aktualitāti un skan, paldies jāsaka vīru kopai "Vilki". Alūksnes kājnieku skolā pat tādās rutīnas nodarbēs kā ieroču tīrīšana dzied strēlnieku dziesmas. "Balta roze" tur ir gandrīz kā otra himna," viņš atklāj.

Aizsardzības akadēmijai savulaik dziesma, kuru atskaņojuši tikpat kā himnu svinīgos pasākumos, bija "Aiviekstes ozoli". Taču nu jau gadus desmit ir oficiāli apstiprināta Aizsardzības akadēmijas himna, speciāli no jauna sacerēta. Mūzikas autors ir štāba orķestra komponists un pianists Sergejs Austris Universs, bet vārdus sarakstījis Zemessardzes seržants Jānis Vēbersts. Zemessardzes 25 gadu jubilejai par godu tapusi himna, kurai mūziku sacerējis A. Karelis, vārdus – J. Vēbersts. "Neviens nav apkopojis, taču visiem Zemessardzes bataljoniem ir savas tituldziesmas," stāsta diriģents.

Trenē kopības sajūtu

Latvijas armijā uzmundrinājumam un sparam aktuāla ir arī rokmūzika no atmodas perioda. Tās gan ir līdzi dziedamās dziesmas, jo uzbūves ziņā komplicētākas nekā tautasdziesmas, saka A. Karelis. Šogad plašā apritē aizgājis Zemessardzes orķestra un Militārās policijas seržanta Artūra Strēlnieka un Ingas Meijeres sarakstītais hiphopa skaņdarbs "Mūsu zeme". "Rindas no šīs pirms gada pirmatskaņotās dziesmas ik pa laikam kāds jau citē, taču tas ir specifiski. Norepot jeb, kā latviski būtu pareizi teikt, – norečitēt ne kurš katrs var," atzīst kapteinis.

Ko kareivim dod kopīgā dziedāšana, soļojot ierindas solī uz apmācību?  "Dziesma ir kopības sajūtas trenēšana. Ja iedziļinās mūsu tautasdziesmās un strēlnieku dziesmās, no kurienes tās nāk un kādos mirkļos cilvēki, kas cīnījušies par mūsu brīvību un valsti, ir tās dziedājuši, dziesmas turpina padziļināt patriotismu.  Dziesma iedod papildu spēku un enerģiju," saka A. Karelis.

Viņš skaidro, ka tautasdziesma, arī strēlnieku dziesma nāk no nosacīti noslēgtas kopienas, kur cilvēki dzied par to, kas ir noticis un pieredzēts. "Teksts ir literarizēts, bet nav izrauts no konteksta. Ja cilvēki 2015. gadā skatījās koncertus par godu strēlnieku simtgadei, tad redzēja balto krizantēmu, kas bija viņiem pie cepures vai mundiera. Tā liek saprast, ka dziesmā par balto rozi tiek ilustrēti reāli notikumi," saka kapteinis.

Kā senos laikos

Arī mūsdienās armijas vidē rodas dziesmas. "Aizsardzības akadēmijas kadeti nogurumā radījuši dziesmu latviešu folkloras iespaidā, tā ir saucēju un atbildētāju tipa dziesma. Lai arī dzirdētas diskusijas par amerikāņu ietekmi šai dziesmā, tas tomēr ir viens no senākajiem folkloras paveidiem," atzīst A. Karelis.

Arī muzikālie ansambļi, kas nav oficiālas militārās vienības, ir iemesls, kāpēc ik pa laikam rodas kāds jaundarbs. Jūras spēku simtgadei tapa dziesma "Mūs vieno Latvijas svētais vārds", kuru izpilda Jūras spēku orķestra grupa "Vairogs".

Par to, kuru dziesmu dziedāt ierindā un kad sākt, ir atbildīgs instruktors. Tā var būt pašu karavīru ierosme, reglamenti un nolikumi to nenosaka, ļaujot izpausties cilvēku personībai. Puiši taču bieži mēdz atgaiņāties, ka neprot dziedāt, bet armijā dzied visi. "Domāju, ka tā ir kopība," saka A. Karelis. "Ja katru pieceltu un palūgtu kaut ko nodziedāt, droši vien teiktu, ka nemāk. Jebkurā kompānijā būs cilvēki, kas mācījušies mūziku un var nodziedāt. Pārējie pavelkas. Tās tomēr ir visiem zināmas dziesmas un melodijas. Pat tad, ja šķiet, ka it neko nevari nodziedāt, ir kāds emocionāls mirklis, kopība vai nogurums, kad sevi pieķer – bet es taču dziedu līdzi!"

Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Vai esat gatavs atbilstoši šī brīža apstākļiem taupīt:
pilnībā gatavs un jau dzīvoju taupīgāk, ierobežojot ikdienas tēriņus,
vēl nezinu, kur un kā ietaupīt,
nepieņemu situāciju un to, ka tagad ikdienā no kaut kā jāatsakās,
taupīt negrasos,
neesmu domājis par šo jautājumu.