Laikraksts Kurzemnieks

Nozīmīgs atskaites punkts

Ar pirmajiem impulsiem, kas radīja pastiprinātu interesi par fotogrāfiju, Georgs sastapās jau agrā bērnībā. Caur ģimenes arhīvu iepazīstot tēvu, kurš devās aizsaulē, kad Georgam bija vien seši mēneši, fotomāksla viņu ieintriģēja. "Es sevi vēl neapzinājos kā fotogrāfu, bet jau tolaik mani uzrunāja Andreja Granta fotogrāfijas un vizuālā estētika. Kad pabeidzu Rojas vidusskolu, iestājos Starptautiskajā praktiskās psiholoģijas augstskolā Grafiskā dizaina fakultātē, kur apguvu ievada kursu fotogrāfijā. 2004. gadā sāku fotografēt, bet no 2004. līdz 2008. gadam darbojos eksperimentāli un apguvu tehniskās nianses. 2008. gadā guvu pirmo izpratni par fotogrāfiju kā vizuālo valodu un filozofiju. Likumsakarīgi iestājos arī vienā no spēcīgākajām fotogrāfijas skolām Latvijā pie Andreja Granta. Sāku izprast, kāda ir fotogrāfijas nozīme subjektīvajā reālismā, dokumentālajā un konceptuālajā izpratnē. Attīstot foto filmas un pašrocīgi tās kopējot, iemācījos rūpīgi izvēlēties katru kadru. Neskaitot darbu laboratorijā, mani aizrauj ideja un konceptuālā uzbūve, izmantojot fotogrāfiju kā komunikācijas valodu, ar ko iespējams radīt sajūtas un asociācijas. Šodienas kontekstā man ir svarīgi veidot vizuālu stāstu, kas spēj uzrunāt ne tikai fotogrāfijā esošos cilvēkus, bet arī tos, kuriem fotogrāfija nav primārais medijs. Fotogrāfija manā skatījumā ir kļuvusi par multidisciplināru praksi, kurai nereti pievienojas kustīgais attēls, tekstuālais saturs, konstrukcijas un objekti. Pievēršu lielu uzmanību arī katra projekta vizuālajai identitātei, dizainam un tajā izmantotajiem materiāliem izstādē, grāmatā un virtuālajā vidē. Daudz domāju arī par to, kā šos elementus iespējami veiksmīgāk savienot un kā tas rezonē kā kopdarbs."

"Jūras tuvums man ir būtisks"

2016. gadā Georgs absolvēja Braitonas universitāti un ieguva mākslas maģistra grādu fotogrāfijā. "Ideja par papildu izglītību man bija jau 2010. gadā, bet vēl biju meklējumos un nebiju tam gatavs. Viens ir izglītība, bet otrs – tas, ko tu šajā visā procesā vēlies panākt. Jābūt skaidrai vīzijai un idejai par to, ko tu izglītības kontekstā vēlies realizēt. Kad Latvijā valdīja ekonomiskā nestabilitāte, nolēmu izprast fotogrāfiju komerciālā kontekstā un apgūt tehniskās nianses ārpus Latvijas. No 2010. līdz 2014. gadam strādāju par fotogrāfu uz kruīza kuģa ASV, fotografēju kāzas, darbojos foto studijā un pievērsos privātajām fotosesijām. Tas bija lielisks veids, kā iepazīt dažādas kultūras un apgūt daudzpusīgu pieeju. Brīvajā laikā strādāju pie eksperimentāliem autorprojektiem. Uzkrāju līdzekļus ar domu doties uz Lielbritāniju un paralēli iestāties maģistra programmā. Braitonas universitāti izvēlējos pedagogu dēļ. Pluss bija arī tas, ka Braitona atradās ļoti tuvu Londonai un netālu bija jūra – dzīves laikā esmu sapratis, ka jūras tuvums man ir būtisks."

Pietuvoties caur personisko pieredzi

Vairāk vai mazāk strādāju pie identitātes jautājumiem – esmu ieinteresēts pētīt dažādas identitātes un tai pašā laikā brucināt robežas starp tām. Fotogrāfija ir kā atskaites punkts, kā atslēga, lai piekļūtu tuvāk stāstiem, ko caur cilvēcisko faktoru glabā ainavas un atmiņas. Viens no lielākajiem projektiem, pie kura strādāju, ir triloģija, kurā pētu mātes zemi, tēvzemi un dzimteni no dažādiem aspektiem. Gadumijā no 2019. uz 2020. gadu pabiju Sibīrijas ziemeļos 163 kilometrus aiz polārā loka vietā, kur piedzimusi mana māte un 14 gadus izsūtījumā pavadījusi vecāmāte. Trešajā triloģijas daļā pievēršos armēņu diasporai Latvijā un Gruzijā, Armēnijai, Armēnijas vēsturei, Gruzijai un Karsai – pilsētai bijušajā Armēnijas teritorijā, kas bija mana vecvectēva dzimtene. Mans tēvs un tēva senči bija armēņi. Katrā no triloģijas daļām izmantoju arī arhīva materiālus. Fotogrāfijās dokumentalitāte mijiedarbojas ar poētisko un atsedz priekškaru uz nostalģiju, vēsturi, sapņiem, ideāliem par nākotni, kā arī atskatu pagātnes norisēs. Man ir svarīgi katru tēmu pētīt padziļināti un izzināt to vēl pirms projekta uzsākšanas. Tas ir dziļš un pētniecisks process, kas palīdz veidot struktūru un vīziju. Uzsākot darbu pie projektiem, praktiski fotografējot, dodoties ceļā un meklējot metaforas un simbolus, daži no tiem atklājas caur pētniecību, bet daži uzrodas laika gaitā. Lai iepriekšējās zināšanas mani neapgrūtinātu, cenšos būt atvērts jaunai informācijai. Savācot materiālu, daudz kas izkristalizējas – veidojas kopsakarības un pavērsieni, kas dod jaunu skatījumu, bet ideja un veids, kā strādāju, paliek nemainīgi. Uzmanība jāpievērš arī tehniskajai pusei – cenšos izmantot atšķirīgu tehniku, lai man pašam būtu interesanti.

Pieturos pie tradicionālās vērtības, ka fotogrāfija ir kā medijs, kur jāiejaucas pēc iespējas mazāk. Ir autori, kuri strādā ar kolāžām vai foto manipulācijām, bet tas ir cits virziens. Man patīk pieturēties pie autentiskas un neskartas fotogrāfijas. Cenšos fotografēt tā, lai krāsu korekcija būtu jāveic pēc iespējas mazāk. Vēlos, lai cilvēki uzticas manam attēlam, zinot, ka fotogrāfija ir tapusi konkrētajā vietā un laikā."

Koks ar diviem galiem

Šobrīd Georgs pastiprināti pievērsies savu sakņu izzināšanai. Stāstus par dzimto vietu Rojas novadā – Kalteni, kas nes Latvijas garākā ciema titulu, viņš apkopojis fotogrāmatā, kas ir daļa no triloģijas. "Kaltene man asociējas ar dzimteni, tā ir vieta, kur esmu uzaudzis. Lai nonāktu līdz mājas sajūtai un izpratnei par to, kas ir dzimtene, acīmredzot bija jāpadzīvo ārpus Latvijas. Caur projektu nonācu pie jautājuma – kas ir tas, kas mūs formē? Aizdomājos par tādu kā moderno identitāti un par to, ka modernajam un kosmopolītiskajam cilvēkam mājas ir viņa ķermenis. No vienas puses, sapratu, ka nav nepieciešams pieķerties apkārtējām lietām, bet, no otras puses, mūs šī vide spēcīgi ietekmē. Piemērs ir jūras tuvums vai mežs, kas rada līdzības un asociācijas. Ja tu satiec vai ieraugi kaut ko, kas atgādina dzimteni, ap sirdi kļūst siltāk, bet, ja mēs gribam progresēt, ieskatīties nākotnē un virzīties uz priekšu, pārlieku liela atgriešanās atmiņās un nostalģija mūs kavē. Rodas pašpietiekamība un labsajūta – cilvēkiem, kuri ir pieraduši pie savas vides, var būt grūti izlauzties. Tas ir koks ar diviem galiem. Iepazīstot ārpasauli un citas zemes, sapratu, cik maz mēs patiesībā zinām paši par savu zemi, par savu vietu un saviem cilvēkiem. Mūsu zeme un vēsture ir ļoti bagāta – mūsu uzdevums ir iepazīstināt ārpasauli ar to, kas notiek Latvijā."


Savā sociālās mākslas projektā un pētījumā ar antropoloģisku ievirzi Georgs pievērsies Ziemeļkurzemes zvejniekciemiem starp Ventspili un Ģipku. Attēlā — Kolkas lībiete Aina Bernāne.


«Man bija svarīgi satikt cilvēkus, kuri apzinās sevi kā lībiešus jeb līvus vai lībiešu pēctečus. Šī teritorija vēl joprojām ir apvīta ar teikām, nostāstiem un dziesmām, kas izdziedamas lībiešu jeb līvu valodā,» atklāj fotogrāfs. Attēlā — rakstniece Karīna Račko.

Abas fotogrāfijas — no virtuālās fotoizstādes «Atstatuvums», kurā piedalījās seši autori.