Laikraksts Kurzemnieks

Vispirms ciemiņi no Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta un Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras nolasīja divas lekcijas un interesentus iesaistīja viktorīnā. Pēc tam valodnieki sadalījās grupās un pusotru stundu klausījās, kādus vārdus gaiķenieki devuši saviem ceļiem, mežiem, ūdeņiem, laukiem, purviem, dārziem, līkumiem, akmeņiem, mājām un pārējiem apkaimes objektiem. Svētki izskanēja ar izloksnēs ieinteresēta dziesminieka Kārļa Kazāka koncertu.

Paliek bez Dievenes

Rīdzinieki ieradās pie bagātīgi "klāta galda", jo septembrī Gaiķu pagasta novadpētniece Inese Gulbe-Rodionova un abas bibliotekāres Mārīte Dreimane un Liene Bartkus pabeidza vietvārdu apjomīgu apsekojumu. Sākotnēji viņas plānoja apsekot visas mājas un konstatēt, cik no tām ir apdzīvotas un cik zudušas. Nemanāmi viņu interešu loks paplašinājās līdz apvidvārdiem, atstāstītiem notikumiem un piedzīvojumiem, dzīvei muižās un kolhozā.

Gaiķenieces nofotografēja un ieguva ziņas par aptuveni 200 mājvietām (pirms Otrā pasaules kara šajā Kurzemes–Zemgales robežvietā bija par vismaz 30% vairāk māju). Tajās, kur raisījās sarunas, pierakstīti 218 īpašvārdi, tie būs jāsalīdzina ar nacionālajām datubāzēm un iepriekšējo vietvārdu ekspedīciju vākumu.

"Pirmās intervijas mūs satrauca, jo ar vietvārdiem nekā negāja, – neviens neko nevarēja pateikt," atceras M. Dreimane. L. Bartkus turpina kolēģes iesākto: "Cilvēki apjuka no termina "vietvārds". To izprata, līdzko sākām jautāt, kurā mežā sēņo, kā ģimenē dēvē pļavu aiz mājas, netālu ceļa līkumu un tamlīdzīgi." Un vietvārdi "sabira" cits pēc cita. Vēl viņas jautājušas, vai dzirdēts par valodnieku iepriekšējo ekspedīciju vākumu. Diemžēl nelaimējies sastapt kādu, kurš zinātu par Dievenes pļavu, Raganu kalnu un vēl vairākām vietām.

Runā bez aplinkiem

Abas bibliotekāres visu laiku dzīvojušas Gaiķos, savukārt I. Gulbe-Rodionova atgriezusies pirms pāris gadiem. Viņas saka: "Vasara bija piepildīta ar atklājumiem un nedzirdētu informāciju." Piemēram, neviena ikdienā neaizdomājās, ka vairums objektu nosaukumu iegūst pēc tuvākajām mājām (Briežu leja, Mērnieku liekna, Kannenieku līgums, Veču kapi) vai arī pēc to saimnieka vārda vai uzvārda (Ķepšņu pļava, Kirkuļu placis, Peņķa līcis, Andreja, Upīša, Gaiļa mežs). "Agrāk gaiķenieki gājuši peldēt uz Elvīras pludmali. Izrādās, tā nosaukta netālo māju saimnieces vārdā," M. Dreimane atklāj viņai interesantu faktu.

"Ciemojāmies mājās, kuru saimniekiem ir birzīte Palestīns. Citās mājās uzzinājām par pļavu Itālija. Tai vārds iedots nejauši. Pļavas saimniece gāja apraudzīt lopus. Pa ceļam sazvanījās ar meitu, kas tobrīd brauca ekskursijā uz Itāliju. Saimniece meitai jokojot teikusi, ka viņai pašai sava Itālija, un kopš tās reizes pļava citādi nav saukta," atstāsta L. Bartkus.

Gaiķenieces noskaidroja, ka cilvēki brīvi maina vietu nosaukumus vai arī vienlaikus lieto dažādus īpašvārdus. Turklāt izvēlas tādus, kas atklāj viņu racionālo prātu un tiešo valodu. Ezera ielā ir trīs mājas, kurās dzīvo cilvēks ar uzvārdu – Vārna, tātad iela vismaz sarunvalodā droši dēvējama par Vārnu ielu. Tā saucama arī Pudeļu un Vāverīšu iela. Kāpēc? – nav ne jausmas pat Ezera ielas iemītniecei L. Bartkus. Dīķim līkums kā desām? Tad jāsauc par Desu dīķi! Nedaudz tēlaināks nosaukums dots nesen bruģētajai taciņai, kas ved no Gaiķu pagasta pārvaldes ēkas cauri visai liepu alejai, – Pelēkā jūdze. Tāpēc, ka tās slaucītājam taka šķiet nebeidzami gara.

Pa retam vietējiem gadījušies izdomas ziņā nepārspējami darinājumi, piemēram, Dženatorkalns "Zābros". Novadpētniecēm no atmiņas pagaisis stāsts par īpatnā vārda rašanos, tāpēc viņas priecīgas par visu interviju ierakstīšanu. Brīvākā laikā sarunas atšifrēs, tajās noteikti būs iepriekš nesaklausītas nianses.

Pagasta teritorijā bijušo muižu nosaukumi nav mainīti, tāpēc tie uzskatāmi par vecākajiem vietvārdiem Gaiķu pagastā. Vietu nosaukumi saglabājoties, kamēr ir cilvēki, kas tos lieto, tomēr M. Dreimane izstāsta piemēru, kas pierāda pretējo, – Bičkās cilvēks nav rosījies vairākas desmitgades, taču gaiķenieki aizvien zina, kur ir Rozēnu grava, Suņu purvs un Sūbru rene.

 "Pierakstījām arī vecvārdus. Merģelis izklausās pēc meitenes lietuviešu valodā, taču tā sauca avotu kaļķa sajaukumu ar melnzemi, tas raksturīgs mūsu Imulas krastiem. Jēpele ir ūdens rats, ko zirgi grieza, esot ūdenī, bet gatuve — ceļš, pa kuru dzina govis," L. Bartkus ieskatās pierakstos.

Gaiķu pagasta novadpētniecības krātuves vadītāja I. Gulbe-Rodionova plāno drīzumā pabeigt vietvārdu uzskaiti un izveidot māju katalogu. Pēc tam – kaut vai otru apli pa pagastu, jo nepaguva gaiķeniekus iztaujāt par skolas gadiem un citām tēmām.

Nerāda kartes

Pirms Latvijas Vietvārdu dienas sazinājos ar tās rīkotāju LU Latviešu valodas institūta direktori Sandu Rapu, jo vēlējos noskaidrot, kādēļ toponīmikas 11 speciālistiem ir svarīgi būt Gaiķos.

Institūts pirmo Latvijas Vietvārdu dienu sarīkoja, lai sabiedrībā veidotos izpratne par īpašvārdu daudzveidību un vērtību. Savukārt valodnieki no katras šādas dienas iegūst ap 300 jaunu vārdu un "dzīvu" izloksni – iespēju dzirdēt vietējo runas īpatnības.

"Padomju gados iesakņojās priekšstats, ka izlokšņu vārdi nav cienījami un jārunā literāri pareizi. Vietvārdu skaistums – tajos saglabātas valodas senās formas, kādas raksturīgas konkrētam apvidum. Gaiķos vietvārdos krustojas tāmnieku un zemgaliskās izloksnes, piemēram, "Birznieku" mājas sākotnēji bija tāmnieku izloksnē – "Bierznieki". Latvijā ir aptuveni 200 "Birznieku", bet "Bierznieki" – tikai Gaiķos. Tur nav "Kurpnieki", bet "Korpnieki" – ar ļoti apaļu o. Gaiķeniekiem nevajadzētu kaunēties no šīm iezīmēm. Valodnieki vienmēr tiecas satikt visvecākos iedzīvotājus tāpēc, ka viņi vēl ir tie, kas runā apvidum raksturīgā valodā," skaidro valodas pētniece.

S. Rapu interesē, vai gaiķenieki joprojām darina pļavu nosaukumus ar zemgalisko izskaņu -ene – šādu īpatnību pagājušā gadsimta sākumā ievēroja valodnieks Juris Plāķis. Pēc viņa neviens nav interesējies par vietu nosaukumiem Gaiķos, tāpēc šogad Latvijas Vietvārdu diena sarīkota mūsdienu valodniekiem svešā pagastā.

"Mēs nojaušam, ka Gaiķos jābūt daudziem vietvārdiem, jo valodniece Vallija Dambe blakus esošajā Blīdenē, viņas dzimtajā pagastā, pierakstīja gandrīz 3000 vietvārdu. Tātad tās puses ļaudīm ir raksturīgi savā dzīves telpā visam dot vārdu. Pamatojoties uz vietvārdiem, V. Dambe secināja, kādi dzīvnieki un augi bija Blīdenes teritorijā un ar ko nodarbojās iedzīvotāji," S. Rapa skaidro vietvārdu vākšanas nozīmi.

Viņai patiktu biežāk doties vietvārdu vākšanas ekspedīcijās, taču "varēšana ir maza", tāpēc valsts simtgades gaidās Latviešu valodas institūts rīkoja vietvārdu talku. Ikviens interesents varēja papildināt vietu nosaukumu reģistru. Tas veidojās raiti, tomēr parādījās daudzi vārdi bez apvidum raksturīgām valodas iezīmēm, jo entuziasti iesūtīja literārajai formai pielāgotus nosaukumus.

"Manās ekspedīcijās bieži gadās, ka cilvēki jautā pēc kartes, lai varētu nosaukt vietas literārajā valodā. Es viņiem lūdzu iztikt bez kartes, jo vēlos sadzirdēt apvidus izrunu. Latgaliešiem ir raksturīgi nezināt kartēs nodrukātus nosaukumus," pētniece dalās pieredzē. Viņa ir gandarīta, ka pēc vietvārdu talkas vairāki pagasti sarosījās izdot savu īpašvārdu bukletus, nesen tādu izdeva suiti. "Arī mūsu institūtā ir plāns izdot vietvārdu sēriju, jo tie pazūd, līdzko tos nelieto. Mūsdienās strauji zūd āra objektu – pļavu, lauku, leju un citu vietu – nosaukumi. Tie vajadzīgi cilvēkiem, kas apstrādā zemi. Mūsdienās viņu palicis maz. Toties nezūd mežu nosaukumi, jo daudzi joprojām sēņo un ogo," skaidro valodniece.

 

Dzintara Irbes datorgrafika