Laikraksts Kurzemnieks

Kultūra vai sports?

Megija savus startus dejošanas konkursos jau kādu laiku nevar vairs saskaitīt, jo jau kopš agras bērnības ik gadu ir bijušas daudzas sacensības gan sporta līnijdejās, gan mūsdienu dejās. Dažkārt pat bijuši mēneši, kad katru nedēļu jābrauc uz kādu konkursu. Aptuvenos skaitļus varētu aplēst, izpētot biezo mapi, kurā ir pilnīgi visi diplomi no sacensībām un konkursiem, taču jāņem vērā arī tas, ka ne visos konkursos diplomu saņem pats dejotājs, jo dažus no tiem iedod tikai pedagogam. Bet tam visam pa vidu ir arī daudzās sacensības vieglatlētikā, kurās piedalījusies pamatskolā un nedaudz arī vidusskolas gados.

Jautāta, kam dejošana vairāk pieskaitāma – kultūras lauciņam vai sportam, Megija teic, ka, viņasprāt, dejošana ir māksliniecisks sporta veids, jo horeogrāfija un tās izpildījums vienmēr ir mākslas darbs, taču, lai radītu kvalitatīvu dejas mākslas darbu, ir jābūt pietiekami attīstītai muskulatūrai, tāpat kā tas nepieciešams sportā. "Bet es uzskatu, ka dejošana ir kaut kas vēl sarežģītāks par jebkuru atsevišķu sporta nozari, jo dejotājam ir jāprot pārvaldīt visu savu ķermeni. Sporta veidos lielākoties nav jāattīsta pilnīgi visas muskuļu grupas un lokanība, bet dejās tas ir vienkārši nepieciešams. Jauniete atzīst, ka atsevišķi deju stili Latvijā tiek pietiekami novērtēti, piemēram, klasiskā deja un latviešu deja, bet daudzi citi deju stili mūsu zemē nav aktuāli un izplatīti. "Par laimi, šobrīd Latvijā arvien vairāk sāk dejot sporta līnijdejas — individuālo dejas mākslu, par ko man ir ļoti liels prieks!" atzīst Megija Upesjozupa.

Tērpu dizainu izdomā pati

"Tērpi man ir ļoti īpaša tēma, jo to dizainu izdomāju kopā ar mammu. Tad abas dodamies pie manas šuvējas, un viss top. Tērpi vienmēr ir pārdomāti no A līdz Z, jo katrai detaļai ir nozīme. Man vismīļākās ir melnas krāsas kleitas, jo es arī ikdienā pārsvarā valkāju šīs krāsas apģērbu. Tā es jūtos vislabāk. Melnais kopā ar hameleonu "Svarowski" spīdumiem, manuprāt, ir visskaistākā kombinācija. Protams, man ir arī citu krāsu tērpi, par kuriem tāpat esmu sajūsmā, bet starp visiem tiem viens ir īpašs, proti, tērps Latvijas karoga krāsās – mans karsējmeitenes kostīms," atklāj Megija un piebilst, ka nezina īsti iemeslu, kāpēc tas tapa tieši tādās krāsās. Bet tas bijis tērps, kuru vilkusi uz apbalvošanas ceremoniju pasaules čempionātā 2018. gadā, kad skanēja Latvijas himna. Tad izjūtas bijušas ļoti patriotiskas.

Pasaules čempionātā skan Latvijas himna

Sporta līnijdejās Megija Upesjozupa startē individuāli, pārsvarā visos čempionātos uzstājas kā atsevišķa dejotāja, neakcentējot valsti, pilsētu vai deju studiju, no kuras ieradusies. Izņēmums bijis jau pieminētais pasaules čempionāts. "Tur mūs katru uzrunā vārdā un uzvārdā un klāt piemin arī valsti, no kuras nākam, un tas daudz ko maina. Uzreiz rodas lielāka atbildības sajūta, jo manam vārdam klāt ir piesaukta arī Latvija. Pasaules čempionāts vispār ir kaut kas maģisks un man ļoti nozīmīgs, īpaši tad, kad divus gadus pēc kārtas izcīnīju zelta medaļas un "Risingstar" un "Megastar" titulus, jo tieši tad tiek atskaņota Latvijas valsts himna un man uz pleciem ir Latvijas valsts karogs, – tajā brīdī manī atkal rodas patriotiskas izjūtas.

Uz jautājumu, vai piekrīt apgalvojumam, ka latvieši ir stīvi un nav no izveicīgajiem dejotājiem, Megija abild, ka pavisam noteikti latvieši nav stīvi dejotāji. "Latvieši ir dejotāju tauta, ko pierāda arī dejotāju skaits Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos. Latvijā sastopami dažādi deju stili. Turklāt katrā no tiem ir pietiekami daudz profesionāļu. Dažkārt pirmajos treniņos var novērot mūsu tautai raksturīgo kautrīgumu, nepārliecinātību par sevi, bet, ja pedagogam izdodas latvieti "atvērt", tad var sagaidīt vispārsteidzošākās kustības. Raugoties atsevišķi uz nācijām, var pamanīt, ka katram ir savs temperaments, kas atspoguļojas arī dejā, bet esmu novērojusi, ka arī karstasinīgajiem spāņiem un itāļiem ir iespējams iemācīt mierīgo valsi, savukārt kūtrajam latvietim – čarlstonu, ča-ča-ča un džaivu," savās domās un pieredzē dalās dejotāja.

Izrādās, ka Megija kopā ar Baibu Apenu bija tās rosīgās meitenes, kas otrās Latvijā sarīkoja dejas "Jerusaleme" aktivitātes. Pēc tam diezgan strauji vēlme izdejot šo deju izplatījās arī citās pilsētās.  "Mēs piesaistījām sporta līnijdejotājas no Jūrmalas, Talsiem, Rīgas un Inčukalna, lai kopā vienotos skaistā dejā pie Baltijas jūras. Mūsu noteiktais outfits bija balta krāsa. Video, manuprāt, izdevās izcils, tāpēc tas arī iedvesmoja citus dejot gribētājus," atklāj Megija.

Mērķis, ko sasniegt par katru cenu

2020. gada aprīlī "Covid-19" pandēmijas dēļ tika atcelts Spānijas čempionāts, kurā Megijai Upesjozupai otro reizi dzīvē būtu iespēja dejot "Megastar" līmenī, un viņa bija gatava pirmo reizi atrādīt žūrijas komisijai savu "Medley" – šova deju, kas ir 4,5 minūšu gara un ar viņas pašas horeogrāfiju, kurā ir seši dažādu stilu deju virknējumi. "Tad nu es ļoti, ļoti ceru, ka drīz atkal varēs notikt kāds lielais čempionāts, kurā varēšu dejot visu "Megastar" programmu. Neraugoties uz to, ka es šo "Medley" jau nodejoju iestājeksāmenos Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, dalība liela mēroga čempionātā ar pašas sameklētu dziesmu miksu un pašas veidotu horeogrāfiju būs kaut kas neaprakstāms!" sajūsmu neslēpj jauniete, kuras sirdī ir sapnis par neatkarīgas deju studijas izveidošanu. Uz to viņa tiecas jau daudzus gadus, nešauboties, ka viss tiks īstenots. "Galvenais ir neatlaidīgi iet uz iecerēto un ticēt saviem spēkiem. Ticība sev, manuprāt, ir stiprāka par jebkuru citu cilvēku negatīvajiem centieniem otru ietekmēt," pārliecību neslēpj apņēmības un enerģijas pilnā dejotāja no Talsu novada.