Laikraksts Kurzemnieks

Zināmi spēles noteikumi ir jāievēro

Interneta kultūras žurnāla "Satori" galvenais redaktors Henriks Eliass Zēgners:

– Atzinumu, kas ir vai nav laba literatūra, sniedz grāmatas auditorija. Ja grāmatai atrodas auditorija, kas to atzīst par labu esam, tad, acīmredzami, tam ir kāds iemesls. Līdzās tam strādā arī literatūras vide, kas sevī ietver profesionāļus: kritiķus, literatūrzinātniekus un cilvēkus, kas šajā nozarē aktīvi darbojas. Par aktuālajiem literatūras izdevumiem reflektē. Es uzticos konkrētiem kritiķiem, kurus uzskatu par labiem sava amata pratējiem. Viņu vērtējums manās acīs ir viena no galvenajām mērauklām tam, vai konkrētais darbs ir tajā brīdī nozīmīgs. Bet, protams, ka visiem ir tiesības rakstīt un publicēt to, kā nu viņš vēlas. Rakstīšana daļai cilvēku ir gluži vienkārši kā pašterapijas līdzeklis. Tas ir normāli, bet vienlaikus aktuālās literatūras straume pieprasa zināmu spēles noteikumu ievērošanu. Katrā ziņā literatūrā pastāv savi kvalitātes kritēriji un tradīcijas. Kas ir laba literatūra, tas ir mūžīgi neatbildams jautājums. Viens pilnīgi drošs kritērijs – ko mēs darbā ieraugām ar zināmu laika atstarpi. Ir grāmatas, kuras ir izdotas pirms simts gadiem un kuras mēs joprojām lasām ar lielu prieku. Un ir tādas, kas ir izdotas pirms pieciem gadiem, bet mēs tās nelasām. Laiks atsijā vērtīgāko no tā, kas interesi nespēj uzturēt.

Par informācijas pārbagātību šobrīd var spekulēt, vai tiešām tā ir fundamentāli lielāka nekā vēsturiski bijusi citos laika periodos. Bet, protams, ka virtuālā vide un pieejamie interneta resursi mums piedāvā nepārtrauktu iespēju lasīt ļoti daudz. Tā iemesla dēļ ir svarīgi, ka pastāv atbildīgas un profesionālas kultūras institūcijas, tostarp, mēs kā žurnāls. Kur ir redakcija, kas ir kvalificēta, lai palīdzētu lasītājiem orientēties tajā, kas šobrīd notiek. Mūsu misija un mērķis ir atlasīt to, kas ir gana labs, pieejams, svarīgs un atbilstošs konkrētam brīdim.


„Kultūra dzīvo jebkuros apstākļos. Tās vērtība nav izmērāma naudā. Literatūra un kultūra nodrošina ideju apmaiņu, iespēju cilvēkiem savstarpēji komunicēt un bagātināt savu intelektuālo un garīgo dzīvi,” saka žurnāla Satori galvenais redaktors Henriks Eliass Zēgners.

 
Vērtību nosaka laiks

Anna Auziņa, dzejniece, literatūrzinātniece un gleznotāja:

– Prozā vairāk pārdošanas rādītāji apliecina, cik laba ir literatūra, bet par dzeju tā nevarētu teikt. Dzejas lasītājs vienmēr bijis mazākumā. Tā vienmēr ir bijusi elitāra māksla. Kaut gan Latvijā to lasa augsts iedzīvotāju procents, jo dzejas grāmatu tirāžas ir līdzīgas kā Kanādā un Polijā.

Man šķiet, ka laba literatūra ir tā, kas paliek aktuāla arī pēc gadiem. Tie, kas mēs uzskatām, ka zinām, kas ir laba literatūra, varam par kaut ko jūsmot. Bet vai tas būs noteicošais? Lielā daļā gadījumu tas arī sakrīt ar to, kas būs aktuāli pēc gadiem, bet ne vienmēr. Gadās arī tā, ka kāds autors savā laikā netiek novērtēts. Vēsturiski tā ir bijis. Viens tāds gadījums ir no vēlīnās renesanses laikiem. Angļu dzejnieks Džons Donns, kas savā laikā nenopublicēja nevienu dzejoli. Arī latviešu dzejniece Monta Kroma. Viņa publicējās, bet viņas modernismu viņas laikabiedri nenovērtēja. Vismaz ne uz reiz. Tā īsti viņu nesaprata līdz pat mūsdienām, bet nu jau ir atzīta tā kā laba literatūra. Tagad tādu situāciju grūtāk iedomāties, jo patiešām, katram ir iespēja sevi parādīt plašāk, kaut arī profesionāļi neizsakās atzinīgi.


„Dzeja vienmēr bijusi elitāra māksla, tādēļ pārdošanas rādītāji neraksturo tās kvalitāti,” uzskata dzejniece Anna Auziņa.

 
Pārbagātībai ir gan labais, gan ne tik labais aspekts

Nils Sakss Konstantinovs, rakstnieks, pusaudžu psihoterapeits:

– Laba literatūra ir tā, kurā ir kaut kas cilvēkam svarīgs un tādēļ viņu uzrunā. Literatūras primārais mērķis ir rakstītāja un lasītāja inteliģenta saruna, kurā var runāt par visu. Sākot ar bērnu audzināšanu un beidzot ar jebkādu citu zinātnisku tēmu. Tā ir rakstītāja uzsākta inteliģenta saruna, kas ieinteresē otru iesaistīties. Nozīmīgi ir arī, ja kaut kas tiek publicēts papīra formātā, kas mūsdienās ir jau tāda kā izzūdoša vērtība. Tas labas literatūras meklētājam palīdz orientēties. Jo, ja kaut kas ir nodrukāts, tad tam vajadzētu būt jau izturējušam kaut kādu sietu.

Bet kopumā ar literatūru ir tieši tāpat kā ar pilnīgi visu citu: kaut kas no tās var būt īpaši svarīgs tieši man, kaut arī citiem nemaz tāda vērtība nešķiet. Tādēļ dažādiem cilvēkiem ir atšķirīgs viedoklis par to, kas ir laba literatūra. Labas literatūras statusu kaut kādā mērā arī nosaka tās lasītājs, auditorijas plašums. Ja man nebūtu svarīgi, ko par to domā citi, tad kāpēc lai es vispār kaut ko publicētu.  Protams, ka jebkuras publikācijas mērķis ir, lai to lasītu.

Šī laika pozitīvais un vienlaikus arī negatīvais aspekts literatūrā ir tāds, ka publicēties var pilnīgi visi. Līdz ar to ir milzīga literatūras pārbagātība, kas nebūt nav slikti. Mēs dzirdam daudzas balsis un interesantus cilvēkus. Varam izlasīt reālas dzīves pieredzes par ikdienišķiem cilvēkiem, neikdienišķām lietām. Bet vienlaicīgi šajā milzīgajā literatūras klāstā ir diezgan daudz jāmeklē, lai atrastu katrs priekš sevis inteliģentus un labus tekstus. Kāds var arī atmest ar roku un nemaz nepūlēties lasīt daudz, visu ko, lai ik pa laikam atrastu pa pērlei sev.  

 
„Literatūras primārais mērķis ir rakstītāja un lasītāja inteliģenta saruna,” uzskata rakstnieks Nils Sakss Konstantinovs.


Lai paver apvāršņus un paplašina apziņas robežas

Svens Kuzmins, rakstnieks un teātra režisors:

– Viss publicētais noteikti nav literatūra, un vēl tāda, kas vērtējama par labu. Literatūra ir cilvēku apziņas un domāšanas joma, kas tā vai citādi balstās ap literatūru. Respektīvi, ne tikai tā māksla, bet arī domāšana par šo mākslu. Laba literatūra droši vien ir tas, kas šo domāšanu spēj izraisīt. Ar domāšanu par šo mākslas veidu es neuzskatu pārdomas par to, patika kāda grāmata vai nē. Tā ir savas privātās gaumes salikšana pa plauktiņiem. Ar domāšanu par mākslu varam saprast plašāku skatījumu. Jautājumus, kas ir neatbildēti vairāk par sevi, par dzīvi, par pasauli. Laba literatūra drīzāk ir kaut kas tāds, kas spēj pavērt kaut kādas dzīves jomas, kas pirms tam nebija pieejamas. Palīdzēt ieraudzīt gan rakstītājam, gan lasītājam ko tādu, kas viņam ir kā jaunatklājums. Literatūras sūtība ir paplašināt redzesloku, apziņas robežas, apvāršņus.  Pa retam, reizi pāris gados, cilvēks var atrast tādu grāmatu sev.

Man vajag lai literatūrā būtu dzīve, bet nepietiek, ja tajā ir tikai dzīve ar kādu pabeigtu autora domu. Autora moralizēšana ir štrunts. Svarīgi, lai viņa radītā literatūra rosinātu kaut kādā veidā lasītājam domāt tālāk saistībā ar literāro darbu. Ja pēc darba izlasīšanas tas turpina tev vilkties līdzi, tad tas ir labs literārais darbs. Tāds, kas cilvēku padara skatienvērīgāku.

Par tendencēm runājot, jāatzīst, ka salīdzinoši maz sekoju līdzi latviešu literatūras norisēm, bet tas, ko novēroju, ka ir ārkārtīgi liela interese pret vēsturisko literatūru. Tā ir pieprasīta un vienmēr atrodas pirktāko un populārāko grāmatu sarakstā. Latviešu literatūrā ir ļoti daudz brīvas vietas, kur eksperimentēt. Piemēram, angļu, itāļu valodā, lasītāju skaits ir daudz lielāks. Tur gandrīz visas brīvās nišas ir aizņemtas. Diezgan grūti ir uzrakstīt kaut ko jaunu. Sevišķi iesācējam autoram. Latvijā no tāda viedokļa ir salīdzinoši viegli. Literārajā telpā nav pārblīvētības.


“Māksla ir bezjēdzīga pēc definīcijas. Mēģinājumi kaut kādā veidā padarīt to lietderīgu, ir liekuļošana. Tas ir kā mēģinājums attaisnoties, kāpēc es tā izdarīju, kāpēc kaut ko uzrakstīju. Man tas nešķiet nepieciešams,” saka rakstnieks Svens Kuzmins.