Laikraksts Kurzemnieks

Kurzemnieka redakcijā iztaujājām D.Melbārdi, kāds darbs un līdzekļi šajā procesā jāiegulda un kāds ieguvums varētu būt gan no pieteikšanās, gan uzvaras gadījumā.

Eiropas kultūras galvaspilsētas programma. Ko tā nozīmē?

Tā ir viena no pirmajām Eiropas kultūras programmām, kurai ir sena vēsture. 1983. gadā toreiz ļoti spēcīga kultūras personība Eiropā – Grieķijas kultūras ministre Melina Merkuri – nāca ar ideju dažādām pilsētām piešķirt Eiropas kultūras pilsētas statusu, liekot akcentus uz tām, kurām ir ārkārtīgi spēcīga un daudzveidīga kultūras dzīve un atpazīstamība. Pamazām tas pārrauga Eiropas kultūras galvaspilsētas projektā. Kultūra var ne tikai būt vērtīga pati par sevi, bet arī ienest jaunu kvalitāti, jaunu saturu, dzīvību citās jomās. Kultūra ir kā pilsētas attīstību, izaugsmi virzošs spēks. Pamazām projekts kļuvis savā ziņā par pilsētu sacensību, bet vienlaikus par sadarbību Eiropas mērogā.

2014. gadā pirmo reizi Latvijai bija iespēja nominēt savu pilsētu, par to kļuva Rīga, bet gribēja arī citas, kas startēja un izmēģināja spēkus: Cēsis, Liepāja, Jūrmala, Sigulda. Rīga otrreiz pieteikties nevar, 2027. gadam Latvijai atkal ir iespēja virzīt vienu pilsētu, bet process notiek stipri agrāk. Pēc Eiropas kultūras galvaspilsētas nolikuma piecus sešus gadus pirms tam šī pilsēta jāuzsauc un jābūt vismaz piecu gadu gatavošanās periodam. Kultūras ministrija izziņojusi nolikumu, un nākamā gada laikā tām, kas vēlas kandidēt, jāizstrādā sava programma, jāsagatavo pieteikums, kam jābalstās ilgtermiņa kultūras stratēģijā. Nākamā gada vasarā žūrija sāks darbu.

Manuprāt, svarīgi, ka pilsētu pieteikumus vērtē starptautiska žūrija. Ir desmit starptautiskās žūrijas locekļu, plus divus var virzīt Latvija. Skatīšana notiek divās kārtās. Vērtīgi, ka žūrija ne tikai iedod vērtējumu, bet pirmajā kārtā uz pieteikumiem skatās pēc būtības, satiekas ar pilsētas pārstāvjiem, nāk ar priekšlikumiem, ko vajag kultūras stratēģijā pilnveidot. Tad viens gads paliek pilnveidei. Sadarbība ar žūrijas ekspertiem, arī pilsētu sadarbība – pozitīva konkurence, kurā viens no otra var mācīties.

Tātad pats process vien jau ir ieguvums.

Jā, man šķiet, ka tas ir brīnišķīgs laiks savu resursu apzināšanai. Un kultūra nav jāsaprot šauri – nav stāsts tikai par veiksmīgiem pasākumiem vai mākslas festivāliem. Svarīgi redzēt plašākā kontekstā, kā tā mijiedarbojas ar tūrismu, uzņēmējiem, kā maina, veido pilsētvidi, kā ietekmē cilvēku sadarbību, kā iesaista dažādas sabiedrības grupas.

Varbūt arī izglīto, piemēram, tos, kuri Kuldīgā bija sašutuši par mākslinieka Kristiāna Brektes provokāciju.

Jā. Iedod tādu kā telpu diskusijai par kultūras, mākslas robežām. (Man stāstīja par Anniņu un Brektes performanci.) Svarīgi, ka ir telpa arī inovācijām. Var diskutēt, kādas ir robežas, kas ir tie līdzekļi, ar kuriem var dažādus jautājumus sabiedrībā caur kultūru aktualizēt. Tā ir brīnišķīga iespēja mobilizēt iedzīvotājus, vietējās kultūras un izglītības institūcijas, uzņēmējus, veidot kopīgu kultūras vīziju.

Kuldīgā ir brīnišķīgi resursi. Kopš Kuldīga gatavojas UNESCO pasaules mantojuma statusam, paveikts nopietns pētnieciskais darbs, zinātniski akadēmiski pamatojot vēsturisko pilsētu Eiropas kultūras telpā. Un tas ir ļoti, ļoti labs, fundamentāls pamats. Svarīga ir mantojuma dimensija un aktuālās tēmas. Eiropas platākais ūdenskritums noteikti ir ar pievienoto vērtību.

„Esam redzējuši pozitīvo pieredzi, ko pilsētas gūst gatavojoties, arī tad, ja titulu neiegūst.”

Pēc visa jūsu teiktā izklausās, ka mums ir izredzes.

Jums ir ļoti labas iestrādes. No savas puses jūsu pilsētas mēra uzmanību pievērsu tam, ka ļoti laba iestrāde, ieguldījumi infrastruktūrā ir Eiropas fondu apguve – Jēkaba ceļa veidošana sadarbībā ar Pedvāli un Alsungu. Eiropas kultūras galvaspilsētas programma paredz to, ka pilsēta strādā ar kaimiņpilsētām, ar kurām ir kopīgs vēsturiskais stāsts vai arī nākotnes redzējums. Jēkaba ceļš kā projekts ir labs resurss. Kuldīga neapšaubāmi ir gan vēsturisks centrs, gan viens no Kurzemes kultūras centriem. Tāpēc mēru mudinājām, lai noteikti domā par nākamo soli. Kuldīgai pozitīvi tas, ka pilsētas mērs ir atvērts kultūrai, atbalstošs. Arī to vērtē: pilsētas vadības, pilsētnieku attieksmi. To, cik aktīvi kopiena pati darbojas. Jā, Kuldīgai ir ļoti labi priekšnoteikumi, lai startētu.

Un process ir vērtība pats par sevi. Tas iedod konkrētu mērķi kopienai, vietējām kultūras institūcijām, veido sadarbību, rada jaunas idejas, var plašāk paskatīties uz pilsētas resursiem, radīt nākotnes vīziju, parādot, kā tajā iekļaujas kultūra. Jābūt ilgtermiņa kultūras stratēģijai, kas parāda, kā kultūra kā spēks var mainīt pilsētu labā nozīmē.

Esam redzējuši pozitīvo pieredzi, ko pilsētas gūst gatavojoties, arī tad, ja titulu neiegūst. Tas ir kopīgs mērķis, lai vietējie saprastu, kas ir tās vērtības, ko gribam izcelt, kas ir stiprās puses, kā varam sadarboties, tāpēc gribētos, lai pilsētas Latvijā šo iespēju izmanto. No savas puses varam atbalstīt ar stāstiem, semināriem, kā labāk sagatavot pieteikumu, lai ieguvēji būtu jau procesā. Parādīt, kā Eiropas mērcīti uztaisīt, kādas ir metodes, pētījumi, kā veidot stratēģiju ar ilgtermiņa ietekmi.

Esmu ieinteresēta kā Eiropas Parlamenta deputāte, lai būtu vairāk pilsētu pieteikumu. Sadarbojos ar Culturelab, jo biedrībai ir laba pieredze. Tā savā laikā piedalījās Cēsu pieteikuma sagatavošanā, biedrībā ir cilvēki, kas piedalījās arī Liepājas pieteikuma sagatavošanā. Mūsu mērķis – Latvijas pilsētām, kurām ir kultūras resursi un vēstures stāsts, atgādināt, ka tā ir iespēja un jāsāk laikus gatavoties.

Pirmais seminārs būs 23. septembrī Rīgā, kur Baltijas pilsētu pārstāvji izstāstīs savu pieredzi. Tuvākās galvaspilsētas mūsu apkārtnē ir Kauņa 2022. gadā, kas konkursā jau ir uzvarējusi, un Tartu, kas paziņota kā uzvarētāja 2024. gadā.

„Nav stāsts tikai par veiksmīgiem pasākumiem vai mākslas festivāliem. Svarīgi redzēt, kā kultūra mijiedarbojas ar tūrismu, uzņēmējiem, kā maina pilsētvidi, iesaista dažādas sabiedrības grupas.”

Ja Kuldīgu nominē, ko mēs kā iedzīvotāji varam sagaidīt?

Ir vairāki ieguvumi. Gan materiāli, gan nemateriāli. Pētījums parāda arī to, ka finansiāli tas atmaksājas. Skatījos dažādu pilsētu pieredzi. Piemēram, Pilzenei 2015. gadā programmā pusi ielika pati pilsēta, otru pusi – Čehijas reģiona pašvaldība un tad vēl valsts. Ņemot vērā to, ka bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, tā veidoja starptautiskus projektus, saņemot finansējumu arī no Eiropas Savienības. Eiropas kultūras galvaspilsētai ir plašākas iespējas finansējuma piesaistē. Kad bija Rīga, tad pusi deva pilsēta, otru pusi – valsts. Latvijai ar to būs jārēķinās – jāieplāno valsts budžetā, lai varētu Eiropas kultūras galvaspilsētas godu nest. Vienalga, kur šī galvaspilsēta atradīsies, tā ir visas Latvijas sabiedrības lieta, un tai jābūt valsts attīstības sastāvdaļai. Caur Eiropas kultūras galvaspilsētu notiek arī valsts zīmolvedība.

Visām šīm pilsētām Eiropā uzlabojusies atpazīstamība, notikusi starptautiska profilēšanās – tās ieiet apritē, uz mūžu paliek kultūras galvaspilsētu tīklā, dabū partnerus, sadarbības iespējas, tātad papildu iespēju piesaistīt līdzekļus. Pieaug tūristu pieplūdums. Rīgai tūrisma pieaugums bija 80%. Mazākām pilsētām tas ir vēl lielāks. Projekts palīdzējis mainīt attīstības virzienu, piemēram, Glāzgovu 1999. gadā no industriālas pilsētas pārprofilēja par kultūras pilsētu, kurā tagad ir vibrējoša radošā dzīve.

Ir arī 1,5 miljonu eiro Melinas Merkuri balva no Eiropas Savienības, ja pilsēta izpilda to, ko solījusi.

„Jēkaba ceļš – svarīgi turpināt partnerības ideju. Kuldīgai, Pedvālei, Alsungai, Jūrkalnei – katrai ir savs īpašais stāsts.”

Saprotu, ka tas ir gads, kad Eiropas kultūras galvaspilsētā viss notiek: vizītes, apmaiņas pasākumi, simpoziji, festivāli, plenēri. Bet vai kaut ko arī uzceļ?

Tas parasti ir impulss infrastruktūras sakārtošanai. Parasti mēģina meklēt tam resursus. Minēju Pilzeni – lūk, viņiem programmas izdevumi bija nedaudz vairāk par 80 miljoniem eiro, bet 48,7 miljoni – investīcijas infrastruktūrā. Ieņēmumi no Eiropas kultūras galvaspilsētas pasākumu apmeklētājiem bija 22,4 miljoni eiro.

Apgāzīs mums to mazo Kuldīgu riņķī!

Tāpēc ir tik svarīgi sadarboties ar apkaimi. Jau minētais Jēkaba ceļš – svarīgi turpināt partnerības ideju. Pedvāle, Alsunga, Jūrkalne, kam arī ir savs īpašais stāsts. Kultūrvēsturiskais materiāls un arī daba.

 
Fakti

• Pirmā Eiropas kultūras galvaspilsēta 1985. gadā bija Atēnas.
• Kopš 2001. gada katru gadu tiek nominētas vismaz divas Eiropas kultūras pilsētas. Atsevišķos gadījumos tiek lemts, ka ir vēl kāda, kas nav Eiropas Savienības valsts, piemēram, 2024. gadā būs kāda no Norvēģijas.
• Šogad tās ir divas piekrastes pilsētas: Rijeka Horvātijā un Golveja Īrijā.
• Nākamgad būs Timišoara Rumānijā un Novi Sada Serbijā.
• 2022. gadā – Kauņa Lietuvā un Eša pie Alzetes Luksemburgā.
• 2027. gadā – pilsētas Latvijā un Portugālē.