Laikraksts Kurzemnieks

Tā rodas arī jaunas autortehnikas, par kurām gandarījums gan pašai māksliniecei, gan tiem, kas bauda viņas veikumu.Kolkas Lībiešu saieta namā nupat bija apskatāma Imas Mauriņas-Mīlgrāves piektā personālizstāde – veltījums ar no-saukumu “No saknēm uz saknēm”. Izstādes gleznas un arī izlasāmo dzeju caurvij ziedu motīvs, bet jaunākajos darbos, kas tapuši īpašā autortehnikā, ieskauj smalks jutekliskas sievišķības pavediens. Jā, māksliniece raksta arī dzeju un prozas darbus, arī tādā veidā izpaužot sevi un savu skatījumu uz brīnišķīgo pasauli. “Radošā darbība ir manas dzīves sastāvdaļa – ja negleznoju, tad rakstu, ja nerakstu, tad vadu seminārus Laiks tam, kas interesē, atrodasmākslas skolotājiem, ja nevadu, tad radu tērpus,” par sevi saka māksliniece Ima, pieminot arī to, ka par puķēm ir īpašs stāsts, jo viņa nezinot neko sajūtās piesātinātāku par ziedošu kātiņu. Bet izstādē Kolkā goda vietā tiek celtas arī zivis – “tik alkšņaini brūnas, pēc alkšņu malkas smaržojošas” reņģes. Pati māksliniece atklāj, ka viņā “ir no visa kā pa drusciņai. Košās krāsas no līvu dzīves, neprātīga ilgošanās no kāpu smilgām – Ilgām. No priežu asarām – dzintara brīnums. Stāvu un brīnos par visu. Tāpēc laikam pasakas tā viegli nāk, jo ceļš nav ceļš, bet laiks, kurš kilometrus skaita. Un saskaitījis gana daudz.”

Daba – vislieliskākais mākslinieks
Aplūkojot mākslinieces darbus personālizstādē Kolkas Lībiešu saieta namā, nevar nepamanīt dabas un tās elementu nozīmīgumu viņas daiļradē, un Ima Mauriņa-Mīlgrāve teic, ka viņas dzīves ceļš vienmēr ir gājis pa jūras krastu, tādēļ to tik labi var redzēt darbos, jo daba ir pamatvērtība.Viņas dzimtā puse ir Ziemeļkurzeme, Kolka, kur, kā saka pati gleznotāja, jūra ar debesīm pasauli dala un pureņu košums sakuļas dzeltenumā. Privātpraksē mācot bērnus, Ima arī viņiem stāsta, ka daba ir lielākais mākslinieks – tik harmoniska, ka tur neko nevajag izdomāt, tikai jābūt vērīgiem. Patiesi, arī pedagoģiskā puse Imai nav sveša, un darba stāžs izglītības sistēmā jau skaitāms 35 gadu garumā. Imai ir mākslas pedagoģijas maģistra grāds un bijusi lieliska iespēja pētīt bērnu iztēli, tādēļ viņa uzsver tās nozīmi jebkurā nozarē, sakot, ka mākslu arī izglītības sistēmā vajadzētu akcentēt daudz plašāk.

Iesākumam vajag cilvēka gribu
Jautāta, kā visam pietiek laika, māksliniece teic: “Ja tu dari to, kas tevi interesē, tad laiks atrodas. Cilvēks bieži tērējas kādās liekās darīšanās. Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka cilvēks tikai attaisnojas ar to, ka nav laika, bet tad, kad studēju maģistrantūrā, arī lieliskais profesors un psihologs Viesturs Reņģe sacīja: “Neticiet, ja kāds saka, ka nav laika!” Cilvēkam, kas saka, ka nekad nav laika, vienkārši ir citas prioritātes, un tas man ļoti aizķēries un palicis prātā no studiju laikiem. Ar to aizbildinājumu, ka nav laika, var manipulēt visu dzīvi. Tā pateikt ir visvieglāk, jo otrs cilvēks jau nevar izkontrolēt, vai tiešām tā ir. Bet var atrast laiku, ja kaut kas šķiet svarīgs.” Ima Mauriņa-Mīlgrāve neslēpj, ka viņai vienmēr bijusi svarīga satikša-nās ar cilvēkiem, un tie mākslas mīļotāji, kas meklē savu īpašo otas meistaru, arī vēlas satikšanos vaigu vaigā. Tāpat Ima labprāt vada meistarklases pedagogiem un dalās ar to, ko prot un var, un netur neko noslēpumā. “Ja man kas ir dots radošā ziņā, es ar to labprāt dalos. Kad es sāku ko darīt, vēlos visu izdarīt līdz pilnībai – no iesākuma līdz galam. Tas dzīvais nervs, kas ir, tas ir iekšā it visā,” pastāsta radošā un daudzpusīgā māksliniece, kurai aktīva dalība Vispārējos dziesmu un deju svētkos arī nav sveša.

Attīstība ir pašsaprotama lieta
Imu vienmēr ir interesējis ne tik daudz rezultāts, kā tieši pats darbošanās process. Izstādē “No saknēm uz saknēm” aplūkojamie autortehnikas darbi ir radīti šajā gadā, un tapšana bijusi aizraujoša, jo izmantotas mākslinieces fotogrāfijas, kas apvienotas ar dažādām idejām. Piemēram, darbā “Dzintara berete”, kur pamatfonā izmantota mākslinieces fotogrāfija ar jūru īpašā nokrāsā, pievienoti dabas materiāli un radīts siluets. Un katram veikumam ir sava tehnika, kas vērīgam aplūkotājam liek pievērst īpašu uzmanību smalkajiem akcentiem, piemēram, mazītiņajiem, zaļajiem, jūras nogludinātajiem stikliņiem darbā “Modiste” redzamajā cepurē. “Odeta, veltījums”, kurā redzami cēli taureņu spār-ni palielinājumā un pievienotas pērlītes, ir mākslinieces Imas mīļdarbs. Runājot par gleznām, viņa pastāsta, ka attīstība māksliniekam ir pašsaprotama lieta. Tas ir tāpat kā ar apģērbu. Sākumā patīk tādas krāsas, bet paiet laiks un saproti, ka vajag citas. “Pieredze un skatījums. Tas ir līdzsvars, ko cilvēks sevī meklē,” bilst Ima, atklājot, ka Mākslas akadēmijā mācījusies, ka ārkārtīgi svarīgs ir noformējums. “Es pat saku, ka tā ir puse no gleznas. Katrs darbs man ir arī ārkārtēja atbildības izjūta, kas var ļoti palīdzēt, bet var arī traucēt. Un arī fona izvēle ir ļoti svarīga. Būtībā jau gleznā nav nekā nesvarīga... Viss vienkāršais jau arī ir tas ģeniālais. Tiklīdz pieliec kaut ko vairāk, tas var traucēt. Ir brīži, kad riskē un tas attaisnojas. Ir jāpārdomā, kas ir svarīgi un ko tu īsti gribi pateikt. Atteikties no visa liekā ir ļoti grūti, jo cilvēkam raksturīgi ir pārcensties. Viņam vienmēr gribas labāk un labāk, bet tad darbs var būt samocīts. Ir jāprot apstāties. Fona izvēle ir tā iekšējā sajūta, ko nevar nemaz īsti iemācīties,” pieredzē dalās Ima Mauriņa-Mīlgrāve.

Pārsteidz cilvēku jūtīgums
Daudzpusīgā māksliniece neslēpj prieku par to, ka cilvēki ļoti labi spēj uztvert mākslas darbus, ir vērīgi un sajūt to, ko darba autors gribējis pateikt. Viņai pašai ir savi favorītdarbi, kurus necenšas akcentēt, bet sanāk tā, ka tie arī īpaši ir citu cilvēku vērtējumā. Uz Kolkas Lībiešu saieta nama izstādi atnākusi kāda kundze, ko Ima pazīst jau kopš bērnības. Kundze ļoti gaidījusi tikšanos, un viņa izrādījusi interesi par to, kā māksliniece pielīmētajam gliemezītim pēc tam izveidojusi kompozīciju. “Mani tas pārsteidza. Cilvēks no tā visa it kā ir ļoti tālu, bet viņu interesē tādas nianses. Viņš aplūko darbu ar profesionālu pieeju,” priekā un atklājumā dalās māksliniece, kuras saknes, dzintara un gliemežvāku mīlestības pavediens nāk no Kolkas.


“Mulsums” ir viens no sievišķības caurstrāvotajiem mākslinieces Imas Mauriņas-Mīlgrāves šā gada veikumiem.


Vienmēr radošajai Imai šajā gadā tuva tematika ir “Rotāties”, kuru atklāj vairāki darbi, kas izstrādāti pašas mākslinieces autortehnikā.