Laikraksts Kurzemnieks

Festivāls bija “paskrējis” krietni tālāk par Kurzemi, smaidot saka saieta idejas autore un viena no organizētājām, Saldus kapelas “Strops” vadītāja Agrita Pileniece. Šogad par svētku centrālo notikumu dižkoncertu interesējās daudzi kolektīvi, taču festivāla desmitajā jubilejā vietas pietika tikai 22 (citos gados satikās aptuveni 12–15 kapelu). Uzstājās saldeniekiem mīļi ciemiņi: “Kāndla” no Tārgales, “Skani” no Liepājas, “Suitu muzikanti” no Alsungas, “Paurupīte” no Rucavas, “Kā ir, tā ir” no Snēpeles. Kopējā skanējumā allaž pamanīti Ventspils blūmīzeristi. “Saldie vārti” ir gada vienīgais notikums, kurā satiekas vairums vietējo kolektīvu: Saldus “Strops”, “Akords” un koklētāji, Brocēnu “Pēterpogas”, Nīgrandes “Spēlmaņi”, pirmo reizi arī Ezeres “Kaimiņi”. Raibajā kompānijā daudz jaunpienācēju, vistālākie – no Rēzeknes.

PA VIDU TIRGUS JEZGAI.
Pileniece stāsta, ka festivālam neie-rasti plašs mērogs tādēļ, ka organizēšanā iesaistījās Latvijas Nacionālais kultūras centrs. Šovasar tas piedalās tikai divu tautas muzikantu svētku rīkošanā – Saldū un Barkavā Madonas novadā. Šur tur notikuši arī mazāki saieti, taču “Saldo vārtu” dižkoncerts vismaz šaipus Daugavas noteikti paliks nepārspējama tautas muzikantu satikšanās.Kopš pirmā festivāla Saldū ierodas spēlmaņi no atšķirīgām kultūrtelpām, un vidusmēra klausītājam nudien jābrīnās par Latvijas dažādību. Saldenieki ļauj festivā-lam aizsprukt no galvenās norises vietas – “Saldie vārti” katru gadu pieskandina visu pilsētu un tās pievārtes, šogad ielu koncerti dažiem dalībniekiem bija pa ceļam uz Saldu – Lutriņos, Zirņos un Blīdenē. Dalībnieku lielā skaita dēļ dižkoncerts nenotika tirgus laukumā, kas atrodas Saldus centrālo ielu krustojumā, bet ietilpīgajā Kalnsētas parka estrādē, tāpēc šogad izpalika šarmantā jezga, kas rodas, saplūstot tirgus rutīnas skaņām un tautas mūzikai. Savulaik Agrita Pileniece, jautāta par iemesliem tirgus placī pulcināt muzikantus, “Saldus Zemei” atbildēja: “Tirgus ņudzeklis ir ļoti laba vieta, jo cilvēki iet garām, paklausās. Kā saka, kultūra jānoliek tā, lai aiz tās paklūp, lai nevar paiet garām.” “Saldo vārtu” otra organizētāja Zaiga Vēja, Saldus novadā atbildīgā speciāliste par amatiermākslas kolektīviem, pēc pirmā festivāla sacīja: “Mēs gribam iedzīvināt tautas muzikantu kustību arī Kurzemē, citādi ar baltu skaudību skatāmies uz Latgali. Šis festivāls tika plānots ar ilgām un cerību, ka tautas muzikanti aktivizēsies.”

VEČERINKA KURZEMĒ.
Pileniece tautas mūziku sāka popularizēt, tēlaini izsakoties, mežainē. Šai nemateriālā mantojuma jomai mūsu pusē nebija bijis pašapzinīgs, aizrautīgs un mērķtiecīgs darītājs. Saldeniece nojauta, ka apkaimē dzīvo pietiekami daudz tādu cilvēku, kas mēdz savā nodabā vai nelielam tuvinieku lokam spēlēt kādu instrumentu. Viņa izlēma, ka vienpatņiem vismaz reizi gadā jāsatiekas. Vairums amatieru spēlēja pēc dzirdes vai bija mācījušies, vērojot lietpratēju, viņi uzsvēra, ka nav speciālas Labs muzikants ir zelta vērtēizglītības, nebija augstās domās par sevi. Taču saietos daudzi pārvarēja biklumu, ieguva pašapziņu un iesaistījās amatiermākslā. Muzikante atceras, ka “Saldo vārtu” ideja uzšvirkstēja tautas muzikantu saietā “Večerinka Gaigalavā” Rēzeknes novadā: “Tolaik Saldus folkloras kopā “Medainis” bijām tikai divas muzikantes – es un Zinta Blanka. Abas aizbraucām uz Gaigalavu. Pa dienu bija, vairs precīzi neatceros, kas, bet vakarā – tāāāda večerinka!... Bija tik daudz muzikantu, katrs nāca pulka priekšā un spēlēja valceri, polku – ko nu prata. Pārējie dejoja. Nevienam nebija ambīciju par re-pertuāru vai apskaņošanu. Bija feins kopā būšanas un muzicēšanas vakars. Šādas izjūtas vēlējos arī mājās. Noorganizēju pirmo Kurzemes tautas muzikantu saietu Lutriņos. Bija žēl, ka tikšanās labākā daļa, kopīga un neiestudēta saspēlēšanās, interesēja gaužām maz cilvēku. Šķita, ka pilsētā būtu lielāka atsaucība, tāpēc gadu vēlāk vērām “Saldos vārtus”. Bija jāiztiek bez pašvaldības naudas, to saņēmām tad, kad festivāls pierādīja: ir labs un dzīvotspējīgs. Šogad starptautisko pasākumu atbalsta arī valsts.Vairākus gadus notika abi pasākumi, taču Kurzemes saiets, kas bija iecerēts individuālajiem muzikantiem, kļuva arvien līdzīgāks Saldus festivālam, kurā pulcinājām tautas mūzikas kolektīvus. Aprīlī Kurzemes saietam bija jāpārtop par koklētāju svētkiem, taču tos pārcēlām uz vēlāku laiku.”

“KLASIĶI” UN “MODERNISTI”
Saiets Lutriņos un festivāls Saldū bijuši kā neuzstājīgs, bet vienmēr klātesošs skolotājs, kurš palīdz izprast un sadzirdēt autentiskas mūzikas unikalitāti. Abi pasākumi atgādina, ka muzicēšana, kas apgūta tradicionālā veidā – kādu vērojot un atdarinot –, ir līdzvērtīga aušanai, maizes cepšanai, alus darīšanai un citai nemateriālajam mantojumam piederīgai amata prasmei.Interesanti, ka “Saldajos vārtos” precīzi atspoguļojas tautas mūzikas pielāgošanās jauniem laikiem. Strikts tradīciju zinātājs nošķirtu tautas muzikantus no folkloras kopām, jo vieniem jāspēlē instrumenti, bet otriem – tikai jādzied. “Mūsdienās abi žanri satikušies, lai izpildītājiem lustīgāk un klausītājiem interesantāk. Ikvienā folk­loras kopā tautas muzikants ir zelta vērtē, lai gan senāk tā nebūtu bijis. Mūsdienās katram kolektīvam jābūt daudzveidīgam, tāpēc muzikanti sākuši dziedāt, bet folkloristi – spēlēt instrumentus. Tautas mūzikā ienāk neraksturīgi instrumenti. Piemēram, “Stropam” ir arī basģitāra. Nav labi izmantot elektriskos instrumentus, bet ko lai dara, ja jāizlīdzas?” A. Pileniece pievēršas Saldus kapelas sadzīvei.Par repertuāru – ko spēlēt, bet kam labāk nepieķerties? Neviens nav spējis novilkt skaidras laika un žanra robežas, tāpēc tautas muzikanti paļaujas uz nojautu un gaumi. “Spēlējam visu, ko var atrast grāmatās, pierakstos un ierakstos – tradicionālas melodijas, tautasdziesmas, ziņģes. Manuprāt, neviena dziesma nav par jaunu, lai to neizvēlētos,” uzskata muzikante. Tautas mūzikā iederas viss, kas izpildīts ar akustiskiem un tradīcijas atzītiem instrumentiem, taču Agritas abos pasākumos starp ermoņikām, cītarām, vijolēm, dažādām stabulēm un citiem “klasiķiem” labi iederas arī blūmīzers, saksofons, mandolīna, akordeons, ģitāra un pārējie “modernisti”.

JAMPADRAČA SEKAS.
Pileniece apgalvo, ka tautas mūzika atgūst zaudēto atzinību un interesi. Pirms 20 gadiem bērnu folkloras kustībā “Pulkā eimu, pulkā teku” muzikantu tikpat kā nebija. “Tagad konkursos redzu, ka aug jaunā maiņa. Ir lielas bērnu kapelas, fantastiski individuālie muzikanti,” saldeniece priecājas, par spīti tam, ka tuvākajā apkārtnē krietni sarukusi gan bērnu, gan pieaugušo folkloristu saime. Piemēram, ir tikai viena bērnu folkloras kopa “Stari”, ko pati Agrita vada Saldus Bērnu un jaunatnes centrā. Kādreiz bērni muzicēja Jaunlutriņu, Lutriņu, Zirņu skolā un vēl šur tur.Spēlmaņu vidū ar prieku sagaidītu Saldus bērnu mūzikas skolas absolventus. “Ja vien viņi aizmirstu savas bērnu dienu “traumas” un atkal pieskartos instrumentam, ko mācījās spēlēt vairākus gadus, tad uzzinātu, ka muzicēšana var ļoti patikt un dot neizsmeļamu enerģiju. Tik daudzās mājās uz skapja put īsta “baterija”!” saldeniece atsaucas uz pašas pieredzi. Arī viņa instrumentiem meta lielu līkumu pēc tam, kad bija pabeigusi klavierspēles programmu bērnu mūzikas skolā.“Tēvam ļoti patika akordeons. Viņš to nopirka cerībā, ka es varbūt spēlēšu. Reiz studiju laikā bija ballīte, uz kuru puiši atstiepa pussabrukušu akordeonu. Spēlējām četratā, es – uz taustiņiem. Radās interese paspēlēt tēta akordeonu. 1998. gads bija izšķirošs – pārcēlos dzīvot uz Lutriņiem un sāku strādāt par kluba vadītāju. Reiz radās ideja, ka Jāņu jampadracim jāizveido fol-kloras kopa. Vēlāk no tās izveidojām bērnu kolektīvu. Tam vajadzēja piespēlēt danču mūziku, un atcerējos par akordeonu. Pēc tam mācījos visus instrumentus pēc kārtas – kokli, ģitāru, blokflautu, cītaru, arī ukuleli. Manuprāt, muzikants piedzimst ar pirkstiem, kas lunkanāki, nekā citiem. Un ar lielāku patikšanu muzicēt.”


Saldus senioru akordeonistu ansamblis “Akords” muzicē Saldus tirgū. “Saldie vārti” vērās arī pie autoostas, bankas, kafejnīcām un citviet Saldū.