Laikraksts Kurzemnieks

Jukās radies kolektīvs

Katru reizi viņai līdzi atbrauc pieci tautas muzikanti. Lietuviešiem vēl nesen bija sava kapela "Tēvzeme", taču tā pajuka. Pārmaiņas notika arī Ezeres amatiermākslas kolektīvos, to sarakstā radās tukšums. Ezeres kultūras nama vadītāja un kapelas dziedātāja Liene Šteinberga stāsta: sieviešu vokālais ansamblis pēc 25. jubilejas skaisti atvadījās no pašdarbnieku saimes, un  kultūras nama budžetā "atbrīvojās" nauda cita kolektīva vadītāja atalgojumam.

"Es bieži noklausījos, kā centra katlumājas kurinātājs Ādams Ramons un viņa brālis Pranis muzicē savam priekam. Brāļu grupa pajukusi, taču abiem ļoti gribas spēlēt. Ādamam ierunājos: "Klau, varbūt jādibina ansamblis?" Vietējais akordeonists mums atteica, tāpēc sākām domāt, kurus vēl aicināt. Zinājām, ka ar diviem ģitāristiem un vienu bundzinieku – par maz. Iedomājos par [bijušo Leckavas kultūras nama vadītāju] Regīnu, jo viņas vadītajā kapelā spēlēja daudz akordeonistu un pūšaminstrumentu spēlētāju, – varbūt varam kādu aizņemties…" L. Šteinberga lielās līnijās izstāsta "Kaimiņu" priekšvēsturi.

R. Stonkuviene precizē: visa pamatā ir patiesa draudzība starp viņu un Ezeres kultūras nama vadītāju. Vismaz 20 gadu abas veda savus pašdarbniekus pāri robežai un kuplināja draudzenes gadatirgus, koncertus un cita rakstura sarīkojumus.

 

Tradīciju saliktenis

R. Stonkuviene "Kaimiņus" uzskata par daudzsološu apvienību: "Tāpēc ka mums visiem ir interesanti izmēģināt citas tautas folkloru. Neesam ne kapela, ne folkloras kopa, drīzāk neprātīgs sajaukums. Laiks rādīs, vai patiksim cilvēkiem. Sākumā gribējām tikai pamēģināt, taču tagad jūtam, ka sanāk kaut kas interesants. Koronavīruss uz trijiem mēnešiem apturēja tikko iesāktu darbu, taču domāju, ka mēs ātri atgūsim nokavēto. Pagaidām repertuārā ir deviņas dziesmas. Ar tām 18. jūlijā piedalīsimies Lietuvas ielu mūzikas festivālā Mažeiķos. Tajā dienā visi Lietuvas muzikanti spēlē uz ielām, ceļiem – būs skaisti!" sola Regīna.

Par interesantu un neprognozējamu iznākumu stāsta arī dziedātāja Mirdza Ramona. Viņa dzīvo pierobežā, Rubas pagastā, taču strādā Saldū, tāpēc darba dienās uzskatāma par saldenieci. Katru trešdienu mēro 30 kilometru uz savu māju pusi, līdz Ezerei, lai piedalītos kopīgā mēģinājumā.

"Dziedu 34 gadus, taču šādā žanrā – pirmo reizi. Mācos neizcelties, jo kapelai jāskan vienoti. Esmu pieradusi dziedāt solo, duetos, grupā, ansamblī – pavisam ne tā kā kapelā. Protu visas latviešu dziesmas, kuras izpildām, jo tās bieži dziedātas kolektīvos, ģimenes svētkos. Lietuviešu mācos pirmoreiz, jo vīra ģimenē (visi ir lietuvieši) dzied citas," stāsta M. Ramona.

Latvijas lietuviešiem Ramoniem jautāju, kas viņus vilina pārrobežu sadarbībā. Ērtāk būtu atjaunot savu grupu un spēlēt, ko vēlas un kā. Pranis un Ādams smaida: "Kaimiņos" visi muzikanti piekrituši avantūrai – vēl nevienam nav skaidrs, kas galu galā sanāks; toties visiem ir interese to noskaidrot. Ramoni visu mūžu esot spēlējuši "pa bišķim" (padomju laikos ballīšu grupā "Četri brāļi un divi latvieši", samērā nesen Ādams bija vietējā estrādes trio). Taču tagad viņi divi no 11! Abiem patīk mēģinājumi, jo dažās stundās cits ar citu izrunājas puslatviski, puslietuviski, turklāt uz priekšu tiek arī radošajā darbā (katram jaunam skaņdarbam vispirms esot jāsalāgo latviešu tieksme katru melodiju pietuvināt vācu šlāgerim un lietuviešu vajadzība izpausties "poliskā" tempā).


Iesācēja "krampis"

"Kaimiņu" bundzinieks Agris Beltiņš ir liels jokotājs un stāstnieks, tāpēc sanāk gandrīz vai eseja par to, kā viņš, mūzikā absolūts nemākulis, tika nosēdināts pie bungām. Turklāt ne pie šādām tādām. Katram "Kaimiņu" muzikantam ir privāts instruments, taču Agrim – pagasta relikvija. Tā vairākus gadu desmitus piederēja apkaimē slavenu muzikantu Narkevicu ģimenei.

"Man šķiet, ka kapelai drīzāk traucēju nekā palīdzu, taču pie bungām nesēdētu, ja nepatiktu," Agris smaida, "es gribētu mēģināt katru dienu, lai panāktu pārējos. Man pietrūkst ticības sev. Cenšos, patiešām cenšos," jokdaris kļūst nopietns. "Mūsu repertuāru pasūta lietuvieši, jo viņiem latviešu dziesmas ir kas nedzirdēts. Lietuvā kapela ir katrā pagastā, visas spēlē līdzīgu repertuāru, un paliek garlaicīgi pašiem no sevis (mums tā ir ar folkloras kopām). Mūsu dziesmas palīdz lietuviešiem atšķirties."

 
Pirmie leišu muzikanti

Lai vai kādus radošus ceļus ies "Kaimiņi", tie izcelsies starp sava žanra kolektīviem. Lietuvā kapelu uzskatīs par latvisku arī tad, ja vētīs lietuviešu tautas mūzikas pūru. Savukārt Latvijā muzikanti vienmēr būs leiši, jo mūsu ziņģes spēlēs par "sekundi" ātrāk, to pavadījumu veidos latviešu muzicēšanas tradīcijai svešāki instrumenti, piemēram, mežrags. "Kaimiņi" mani interesē arī tāpēc, ka mūsu pusē pirmo reizi ir kolektīvs, kurā meklēt lietuvisko. Citādi vai žēl – lietuvieši jau paaudzēm bijuši Latvijas pierobežā lielākā etniskā minoritāte, kuru pa īstam neesam iepazinuši, vien atkārtojam vispārinātus pieņēmumus.

Saldus novadā 7% iedzīvotāju norāda, ka ir lietuvieši. Neviens nav saskaitījis bērnus un mazbērnus, kuros sajauktas abu tautu asinis. Viņiem oficiāli norādīta piederība latviešiem, lai gan uztur saikni ar lietuviešu radiem. Un kurš gan zina, cik Saldus novadā tādu lietuviešu, kas pilnībā asimilējušies brāļu tautā!

 

Bilingvālie dziesmu pieraksti nav nekas neparasts "Kaimiņu" mēģinājumā.