Laikraksts Kurzemnieks

"Gāču" saimniece ir suitu kultūras kopēja un etnogrāfiskā ansambļa "Gudenieku suiti" vadītāja Lidija Jansone. Viņas senču saknes "Gāčās" iestiepjas sestajā paaudzē, tradīcijas šajās mājās ir koptas un godā celtas vienmēr.

 
Mājvieta kā svētvieta

2015. gada vasarā dzīvojamā ēka un daudzi vēsturiski un saimniecei mīļi priekšmeti aizgāja bojā ugunsnelaimē. Par to, ka mājas jāatjauno, šaubu neesot bijis. L. Jansone saka: "Tā nav tikai mana mājvieta – tā ir mana svētvieta. Mani šeit sargā gan akmens pagalmā, gan liepa pievārtē." Un kā gan ne! Lidija saviem vecākiem bija viena no astoņiem bērniem. Katrs no viņiem šeit atstājis kādu savu nospiedumu. Vienu no liepām pie iebrauktuves pagalmā stādījis viņas vecākais brālis, pirms karā iesaukts. Pēc nepilniem trim mēnešiem brāļa dzīvība karalaukā dzisusi, bet viņa liepa pagalmā joprojām kuplo. Iepretim sētmalē stāvošais akmens ir tas, ko kā savu kapakmeni, kad jau zinājis, ka slimību pievarēt vairs nebūs pa spēkam, nolūkojis viņas brālis Zigfrīds Kalniņš. Vīrs, kurš Rīgā kā no laukiem nācis puika teātrī sācis strādāt par skatuves strādnieku, līdz drīzā laikā karjerā aizvirzījies līdz Nacionālā teātra jeb tā laika Andreja Upīša Valsts akadēmiskā drāmas teātra direktora vietnieka amatam.


Vietēja mēroga kultūras centrs

Lidija stāsta, ka pēc ugunsgrēka ideju par mājas atjaunošanu un izstāžu zāles iekārtošanu īstenojusi ciešā sadarbībā ar muzikālās izglītības attīstības fondu "Spanga". To dibinājusi viņas meita Skaidrīte ar savu vīru Jāni Dauguli, kuri rakstījuši projektu, strādājuši pie tā, lai izstāde būtu moderna, tajā tiktu izmantotas tehnoloģiju piedāvātās iespējas. Skaidrīte un Jānis ir rīdzinieki, bet pēdējos pāris gadus ļoti daudz laika un spēka esot veltījuši "Gāču" atjaunošanai. "Izstādes pamatideja ir suitu kultūras vērtību saglabāšana un popularizēšana, izmantojot modernās tehnoloģijas," stāsta J. Daugulis. "Pastāvīgajā ekspozīcijā var noskatīties videostāstus par "Gāčās" bijušajām personībām un notikumiem. Var redzēt šeit uzņemtās filmas."

Te tapusi filma "Dzimtene sauc jeb Kāzas Alsungā" (rež. Aleksandrs Rusteiķis), "Cerību lauki" (Andris Slapiņš) un "Kāzas" (Viesturs Kairišs). S. Daugule stāsta, ka V. Kairišs savu filmu esot uzņēmis pēc tam, kad noskatījies viņas un Jāņa kāzas. Tās svinētas īstenā suitu garā, un viņai, šo filmu skatoties, esot īpašas izjūtas.

Dauguļu ģimene stāsta, ka "Gāčas" to īpašās kultūrvēsturiskās vides dēļ vienmēr bijušas kā suitu tradīciju krātuve. Šeit bieži notikuši "Gudenieku suitu" mēģinājumi. Arī tagad līdz ar izstāžu zāles atvēršanu tās varētu kalpot kā vietēja mēroga kultūras centrs. Tajā esot iecerēts rīkot nometnes, seminārus un citus pasākumus.


Visam ir savs stāsts

Arī par veco klētiņu un citiem lauku sētā redzamajiem objektiem Lidijai ir savs stāstāms stāsts. Par ciniskā veidā nopostīto lūgšanu vietu, kad māju saimnieki izdzīvoja Sibīrijas sūrumu un "Gāčas" izmantotas tā laika varas nepieciešamībām. Līdz ar lūgšanu vietu bojā gājušas arī ikonas, ko kāda no saimniecēm pārnesusi mājās, kad atgriezusies no svētceļojuma. To viņa veikusi pateicībā Dievam par ilgi gaidītā bērniņa dāvāšanu. Attālāk no mājām kalna galā redzams stabs, kur Līgo svētku svinētāji ik gadu aizdedz uguni. Lidija stāsta, ka tāds tur vienmēr bijis. Kāda no svinēšanas reizēm viņai kā īpaši bēdīga iespiedusies atmiņā, jo paziņots, ka sācies karš.

"Gāču" saimniece rāda, ka jaunuzceltās ēkas galā atstāta vieta, kur iecerēts būvēt maizes krāsni. Maizītes cepšana varētu būt viens no piedāvājumiem, ko atbraukušie bez izstāžu zāles apskatīšanas vēl varētu darīt.


Izstāžu zāles "Gāčas" saimniece Lidija Jansone rāda suitu kāzu tērpu.


Ikvienam pūra lādē ieliktajam priekšmetam ir savs stāsts, kā tas kādam no "Gāčās" reiz dzīvojošajiem kalpojis.