Laikraksts Kurzemnieks

Kā jūs raksturotu situāciju Ukrainā?
Tas ir Krievijas gala sākums. Tā, ko Krievija pašlaik realizē, nav daļēja mobilizācija – tā ir pilna mobilizācija. Nav runas par 300 000, bet par daudz vairāk cilvēkiem. Acīmredzot ir mēģinājums kaut kā mobilizēt arī tautsaimniecību. Bet es neredzu, ka sistēma, kurai jau bija grūti savus spēkus apgādāt un pārvaldīt, varēs vēl pastiprināties no šāda milzīga papildu apjoma. Pat tad, ja Krievija spēs militāras vienības radīt, tās būs slikti apmācītas vai ekipētas un bez kaujas morāles. Neapšaubāmi, ka šī visa dēļ būs ļoti fundamentāli iekšēji procesi pašā Krievijā, bet līdz tam vēl jānonāk. Vēl jau kaujas nav beigušās, un krieviem Ukrainā joprojām ir pietiekami daudz karavīru un tehnikas. Bet psiholoģiskais faktors mainās.

Kādi būtu scenāriji?
Scenārijs joprojām ir tāds, ka Ukraina šo karu uzvarēs. To teicu jau no pirmajām dienām. Tad šajā viedoklī droši vien biju ļoti vientuļš. Tagad šķiet, ka tā saka lielākā daļa, un es turpinu teikt to pašu. Bet no Latvijas perspektīvām tās nebūs mūsu problēmu beigas. Tik liela mobilizācija Krievijā nav bijusi kopš Otrā pasaules kara. Gala beigās Krievijā būs tautsaimniecības sabrukums un daudz cilvēku ar ieročiem.
Vēl viena acīmredzama lieta – Krievijā ir vairāki varas centri ar militāriem spēkiem. Armija kā centrālais spēks ir degradējies. Pašas spēcīgākās militārās daļas tiek plosītas Hersonas apgabalā, kur tiks iznīcinātas vai padosies. Bet ir Rosgvardija un Kadirova spēki. Vāgneriešu grupa arvien vairāk pozicionējas kā neatkarīgs, individuāli lojāls spēks. Vēl interesanti, ka gubernatoriem uzdots veidot savus militāros spēkus. Normālā valstī vardarbības monopols ir centralizēts un ir spēja to realizēt, bet Krievijā tas ir sadrumstalojies un lojāls savai vadībai, nevis valstij. Tā ir sprādzienbīstama situācija, ja varas centrālais elements Putins un cilvēki ap viņu kļūst vāji. Tas var kļūt par daļu no varas dinamikas un pārņemšanas, kas Krievijā var novest pie pilsoņu kara. Nedomāju, ka tas ir 100%, bet tāds scenārijs varētu būt. Latvijai tas nenozīmē drošību pie mūsu robežām.

Kā skatāties uz viedokli, ka Krievijā tauta iziet ielās, lai protestētu ne pret karu Ukrainā, bet pret mobilizāciju?
Es jau nesēžu Maskavā vai citur Krievijā, lai pateiktu to precīzi. Noteikti ir tādi, kuri protestē pret karu un tā šausmām. Bet lielākā daļa neapmierināto tādi ir tāpēc, ka viņus var padarīt par daļu no šī kara. Un tas tiešām ir kardināli cits sentiments. Vai nu tiem vienalga, vai viņi tajās kara šausmās neiedziļinājās. Bet tagad, kad to piedāvā pieredzēt tieši viņiem, tas ir protesta potenciāls. Pilnīgi piekrītu, ka šo nevajag uztvert kā pretkara kustību. Tā ir kustība pret mobilizāciju, vēlme palikt vērotājiem. Un tāpēc nevajadzētu teikt, ka pret visiem, kuri bēg, jāizturas kā pret cīnītājiem pret karu. Neliela daļa arī tādi cilvēki. Diemžēl Krievijā tādu joprojām ir ļoti maz. Protestu vadmotīvi visiem nav vieni un tie paši.

Pieņemsim, ka Ukraina karu uzvar. Kādai jābūt citu valstu rīcībai pret Krieviju, karam beidzoties?
Ja Krievija skaidri un gaiši karu zaudēs, tas iesāks iekšējos procesus, kurus nevaram paredzēt. No vienas puses, tas var novest pie vēl centralizētākas un diktatoriskākas varas, kas ilgtermiņā pie kara atgriezīsies, ja vien ekonomiski spēs. Otrais galējais scenārijs būtu Krievijas kā valsts dezintegrācija. Kur un kā tas būs, neviens nevar pateikt.
Mums jārēķinās, ka līdz ar kara beigām nestabilitāte nebeigsies. Ne tikai Latvijai, bet arī Rietumiem jāinvestē militārajās spējās. Manuprāt, ir tikai pāris scenāriju. Pēkšņi Krievijā notiek demokratizācija – viņi tiešām iesāk īpašas liberālas reformas un kļūst par liberālu demokrātiju. Diemžēl tas ir vēl mazāk ticams scenārijs nekā Krievijas sadalīšanās. Daudzos scenārijos mūsu militārā spēja ir svarīga. Turklāt pie satricinājuma Krievijā jāņem vērā, ka tā ir kodolvalsts. Kara kontekstā kodolretorika tiek izmantota kodolšantāžā. Iekšējos nemieros vai cīņā par varu kodolelements joprojām ir faktors – citāds, bet joprojām bīstams. Kara sākumā mums likās: ja ukraiņi varētu noturēties un uzvarēt, tad mums tā problēma beigtos. Diemžēl tagad redzams: tas, cik tālu Putins karu ir vilcis, visdrīzāk nozīmē to, ka līdz ar tā beigām Ukrainā droši vien nekas vēl nebeigsies.

Kā notiek kiberkarš starp Ukrainu un Krieviju?
Tas bija ļoti intensīvs pirmajos mēnešos: bija gan Krievijas, gan ukraiņu aktīvistu uzbrukumi. Tas jāatceras, ka Ukrainas IT nozare ir diezgan spēcīga. Pēdējā laikā kiberkomponente vairs nav tik intensīva. Samazinājies tas, cik liels uzsvars uz to likts.

Vai novēroti arī Krievijas kiberuzbrukumi Latvijai?
Tagad tas nedaudz gājis uz leju, bet kādus divus mēnešus bija lielākais uzbrukums, kādu Latvija vispār piedzīvojusi. Tas bija daudz, intensīvi, bet maz efektīvi. Zem spiediena bija ne tikai valsts infrastruktūra, bet arī jebkura publiskā. Cilvēkiem gāja grūti, bija daudz jāstrādā un visu laiku jācīnās, bet, kā redzam, – nostāvējām.

Tuvojas Saeimas vēlēšanas. Daudzi uzskata, ka tās nav īpaši apdraudētas, jo nenotiek e-vidē. Vai varētu būt mēģinājumi tās ietekmēt no malas?
Vienmēr esmu turējies pie domas, ka vēlēšanas ir pārāk būtiska demokrātijas sastāvdaļa, lai atļautos tās pārlikt e-vidē kaut ar 1% risku. It īpaši šajos apstākļos. Tāpēc labi vien ir, ka neesam to izdarījuši. Demokrātijai tas ir pats centrs un kodols. Ja ir kaut 1% riska, tas ir pārāk liels. Svarīgi, lai vēlēšanu rezultātam mēs visi uzticētos. Pat tad, ja tas nebūtu mainīts, bet cilvēki neuzticētos tam, kas notiek internetā, tas jau būtu slikti. Tad būtu daudz vienkāršāk apvārdot, ka tur izdarīts kaut kas slikts. Tāpēc labi, ka to nedarām.
Runājot par tā saukto ietekmes operāciju, tam Krievijai acīmredzami vairs nav spēka, jo tas sakoncentrēts Krievijas iekšienē un Ukrainā, varbūt vēl kādās lielākās Eiropas valstīs. Kā nodemonstrēja tas pats nojauktais piemineklis Pārdaugavā, Krievijai vairs nav pret mums spēka. Bet tas nenozīmē, ka vēlēšanas ir mazsvarīgas, jo nestabilitāte un riski nepazudīs.
Nākamos četrus gadus noteikti dzīvosim ļoti nemierīgā pasaulē, nemierīgā reģionā ar daudziem riskiem. Tāpēc spēja pārvaldīt valsti jēdzīgi un efektīvi ir svarīga – katram no mums tas būs ārkārtīgi būtiski. Bieži tiek teikts, ka šīs vēlēšanas ir izšķirošas. Tas būs ārkārtīgi svarīgi, cik efektīvi un gudri tie cilvēki spēs pārvaldīt valsti. Un tas nebūs stāsts par to, cik jums makā naudas, bet par to, kā un cik droši mēs vispār jūtamies.

„Krievijā noteikti ir tādi, kuri protestē pret kara šausmām. Bet lielākā daļa ir neapmierināta tāpēc, ka viņus var padarīt par daļu no šī kara. Un tas tiešām ir kardināli cits sentiments.”

Vai arī Latvijā ir kibernoziedznieki?
Jā, ir un darbojas ar dažādām metodēm. Tā kā internets ir bez robežām, arī kibernoziedznieku grupas bieži nav ģeogrāfiskas. Pārsvarā tās ir izkliedētas, bet darbojas koordinēti kā grupa. Bet viņi visi nesēž Latvijā konkrētā vietā.

Kas rūpējas par mūsu drošību?
Tas ir policijas darbalauks. Cik saprotu, policijā ir atsevišķa vienība, jo noziegumi ir tās atbildība. Tikai gala beigās ir saprotams, kas aiz tā stāv: noziedznieks vai prasts hakeris, vai arī ļauni domājoša valsts. Tāpēc vēl ir CERT.lv – vienība, kas rūpējas par kiberdrošību valstī un droši vien ir lielākie eksperti. Vēl mums ir militārais CERT un Kiberzemessardze. Kad saprasts, ka tas bija noziegums, tālāk ir policijas darbs. Bet parasti starp institūcijām ir koordinācija, jo resursu maz un tādas spējas darba tirgū ir augsti pieprasītas. Un kā likums valstij ar savu atlīdzības sistēmu ir ļoti grūti tajā cīnīties. Tāpēc spējas vienmēr trūkst.

„Nākamos gadus noteikti dzīvosim ļoti nemierīgā pasaulē ar dažādiem riskiem.”

Internetā bieži tiek nozagti cilvēku dati. Kā sevi no tā pasargāt?
Sāksim ar pamatpremisi: datus nozog. Principā mūsu privātums šīsdienas pasaulē ir zudis. Lielākoties paši esam vainīgi, jo lietotnes viedtālruņos gandrīz jau pēc būtības to vien dara, kā ņem mūsu datus un nodod kaut kur tālāk. Mēs taču vienmēr izmantojam lietotnes, kas ir par brīvu, vai ne? Ja vien kaut kas īpaši nespiež. Un kur tad tām ir biznesa modelis? Tas balstās datos, kas tiek pārdoti. Jāsaprot: paši veicinām to, ka visi dati par mums, kas vien iegūstami digitāli, ir kaut kur apkārt. Ja kāds ļoti vēlas, var tos paņemt. Ir jau vēl vecais veids, ka kādam no kaut kurienes nozog. Visefektīvākais un visbīstamākais veids parasti ir nevis uzlaušana, bet vienkārši cilvēka apmuļķošana. To sauc par pikšķerēšanas uzbrukumu, kad radīta situācija, kurā cilvēks reaģē paredzami, savus vērtīgos datus atdodot. Ko es iesaku? Būt piesardzīgiem – neticēt tam, kas internetā ir un ko tur saka. It īpaši par finanšu datiem. Jābūt ārkārtīgi uzmanīgam, un principā nevajadzētu ticēt nekam, kamēr nesēžat bankā ar tās darbinieku. Ja jums internetā kaut ko saka – pat tad, ja šķietami no bankas, jābūt ļoti, ļoti uzmanīgiem. It īpaši, ja jādalās ar saviem finanšu datiem, nedariet to!
Visur, kur vien iespējams, lietojiet divu faktoru autentifikāciju. Tā ir mūsu iedoma: ja grūta parole, būs grūti uzlauzt. Pat sīka mēroga blēdim uzlauzt paroli vairs nav problēma. Jautājums tikai, cik vērtīga varētu būt iekļūšana mūsu sistēmās. Divu faktoru autentifikācija ir kā roku mazgāšana pirms ēšanas.
Visbeidzot nevajadzētu internetā darīt to, ko jūs nedarītu Rātslaukumā vai Doma laukumā. Tas ir plaši teikts, taču cilvēki – kā ne, tā ne. Ja esat gatavi šo darīt Doma laukumā, lūdzu! Tad arī nekaunēsieties un pēc tam nebūsiet pārsteigti.

„Internetā divu faktoru autentifikācija ir kā roku mazgāšana pirms ēšanas.”

Kā vērtējat Latvijas drošības iestāžu sadarbību? Vai vēlami uzlabojumi?
Kā redzams, mēs esam drošībā, un tas ir labi. Tas jau nenotiek abstrakti. Kaut vai tas, ka pēc tā staba (padomju karavīru pieminekļa Pārdaugavā – red.) nogāšanas nemieru principā nebija. Procesos kaut kas mainās, bet arī drošības iestādes acīmredzami dara kaut ko labu. Bet, kā vienmēr, var labāk. Tas pats stāsts par robežas izbūvi. Krievijas robežas tematika droši vien tūlīt atvērsies, jo visu laiku runājām par Baltkrieviju. Spēja ne tikai paredzēt, bet arī preventīvi investēt un radīt priekšnosacījumus, lai mēs būtu droši savlaicīgi, – tur es vēlētu visiem savu darbu uzlabot. Bet komentēt no malas jau vienmēr vieglāk.

Noprotu, ka esat ļoti aizņemts. Kāda ir jūsu darba nedēļa?
Kā kuru reizi. Protams, jāvada Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs. Mēs pētām informācijas karu. Valstīm un NATO piedāvājam instrumentus un metodes, kā tādā karā vislabāk uzvarēt un kā šādus uzbrukumus vislabāk izturēt. Te mums ir 17 valstu pārstāvji ar dažādu dzīves pieredzi. Otrs man ir pētniecības darbs – jāsaprot, ko dara Krievija, kas informācijas telpā notiek Ukrainā, no tā secināt. Trešais: šīs zināšanas jāizplata. Šonedēļ bija virkne tikšanos ar ASV un Japānas amatpersonām – izstāstījām mūsu secinājumus, devām ieteikumus, ko un kā labāk darīt. Arī intervijas ir diezgan liels darbalauks, braukšana uz sanāksmēm un konferencēm ārzemēs. Darba ritms kopš kara sākuma ir ļoti intensificējies – kā jau daudziem.

„Jo smagāka situācija, jo svarīgāks humors.”

Jūsu nodarbošanās varētu šķist interesanta arī jauniešiem, jo profesija ir visai slepena. Kāda izglītība vajadzīga, un vai Latvijā to sagatavo pietiekami?
Viena daļa ir darbs ar modernajām tehnoloģijām. Tā ir liela daļa no mūsdienu informācijas telpas. Mums ir savi lielo datu, mākslīgā intelekta eksperti. Skatoties uz tendencēm, kas mūs visus sagaida, t.i., metaverss un papildinātā, virtuālā realitāte, tas, kā iegūstam informāciju, varu pateikt vienu: standarta pieeja profesijām arvien vairāk zudīs. Tā pati žurnālistika: ASV izdevumos tādas reportāžas arvien vairāk raksta ne vairs cilvēki, jo tas pilnībā uzticēts robotizētām sistēmām.
Bet rodas jaunas profesijas, un no jaunieša perspektīvas es teiktu, ka nav skaidra celiņa, kas pie kā novedīs. Mēs vēl pat īsti nesaprotam, ko tas nozīmēs – pēc pieciem desmit gadiem darīt ko līdzīgu tam, ko darām šobrīd, cik mainīs tehnoloģiskie jauninājumi.
Augstskolās arvien vairāk ir programmas, kurās māca stratēģisko komunikāciju. Tādā profesijā, kurā strādāju es, tas nav priekšnosacījums. Es vispār esmu vēsturnieks, bet tas bija sen, un tā vairs nav taisnība. Pa vidu bijušas vēl citas mācības. Bet pasaulē, kādā dzīvosim, ir jāmācās nepārtraukti, jo tā mainīsies. Jau tagad šķiet, ka tā mainās strauji, bet tā mainīsies vēl vairāk un straujāk. Lai kāds ir pirmais punkts, ko izvēlaties, piemēram, tieši stratēģiskā komunikācija, vienā mirklī sapratīsiet: „Ok, bet es vairs nevaru, ja man nav labas spējas mācīt mākslīgā intelekta sistēmas.” Tas nozīmē, ka jāapgūst specifiskas programmēšanas valodas, lai spētu mijiedarboties. Droši vien programmēšana pati pāries uz mākslīgo intelektu.
Daudzos virzienos vairs nav tā, ka izmācos un tad visu mūžu strādāju. Tas būs tā: izmācos un turpinu mācīties, lai adaptētos tam, kā viss veidojas – darba vide, radīšana, ražošana un citi procesi –, un tad mēģinātu tikt līdzi laikam.

„Svarīgi, lai mēs visi Saeimas vēlēšanu rezultātam uzticētos.”

Nupat Varšavas konferencē par jūsu zeķēm (ar uzrakstu krievu valodā Topču rusņu jeb Mīdu rusņu*) runāja ne tikai Latvijā, bet arī Ukrainā un Krievijā. Manuprāt, tas parāda jūsu asprātību un drosmi. Vai tas darīts ar nodomu?
Mēs paši sakām: „Everything communicates**.” Es saprotu, ka arī šādu zeķu uzvilkšana ir komunicēšana. Neprognozēju, ka tas tik ātri izplatīsies internetā, jo konference bija slēgta. Bet tas noteikti bija ar domu atbalstīt ukraiņus, jo tās ir teritoriālās brigādes atbalsta zeķes. Teritoriālā brigāde ir cilvēki no parastās dzīves. Un tā cīnījās par Kijivu, Buču, Irpiņu... Tikos ar žurnālistiem un visdažādāko profesiju pārstāvjiem, kuri cīnījās ierakumos. Par to, ka tas aizgāja tik plaši un to varēja komentēt vesela čupa Krievijas propagandistu, es jau, šķiet, publiski pateicu: „Ja tā vietā, lai aizsmakuši aicinātu nogalināt vairāk ukraiņu, viņi runā par manām zeķēm, es jūtos labi.”

Kāda nozīme ir humoram jūsu darbā?
Humoram vispār ir ļoti liela nozīme. Jo smagāka situācija, jo svarīgāks tas ir. Kā cilvēki bieži saka, ir dzīvē tādi mirkļi, kad ir tikai divas iespējas: vai nu raudāt, vai smieties. Labāk smieties. Kaut vai tā pati mūsu folklora par strēlniekiem Ziemassvētku kaujās: ārprātīgas šausmas un vienlaikus ārkārtīgi daudz humora un citu lietu.
Mums kā centram bijis pētījums par humora ietekmi. Arī šonedēļ ar dažādām valstīm runājām, ka cīņā pret Krieviju humors ir viens no visietekmīgākajiem instrumentiem. Tā vietā, lai kaut ko teiktu sausi, mēs tiešām gribam, lai tā ziņa aiziet arī līdz Krievijas tautai. Ja paskatāmies uz Maksimu Galkinu (Krievijas humoristu – red.), kurš izmanto humoru un runā it kā vieglā formā, tas ļoti labi pārvar visādas propagandas uzbūvētās barjeras. Tāpēc tas jāizmanto maksimāli.

„Ja tā vietā, lai aizsmakuši aicinātu nogalināt vairāk ukraiņu, Krievijas propagandisti runā par manām zeķēm, es jūtos labi.”

Kā vērtējat ukraiņu humoru?
Arī savā vēsturē mēs redzam, ka humors ir psiholoģiskās aizsardzības mehānisms. Turklāt neaizmirsīsim, ka Ukraina vēl padomju laikos bija viena no tām vietām, kur tas tika ražots visvairāk. Pašlaik Ukraina ļoti apzināti tā gan saglabā možumu, gan uzbrūk Krievijai. Tādā ziņā viņiem ir viss, lai tajā būtu veiksmīgi. Un viņiem tas arī labi iznāk. Interesanti – paskatieties, no kurienes nāk Ukrainas prezidents. Stendapa komiķis. Varētu pat teikt, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc Volodimirs Zelenskis kara laikā ir tik veiksmīgs, jo viņš prot komunicēt ar auditoriju, sajūt to un māk pateikt tā, ka cilvēki to izjūt, nevis vienkārši saklausa vārdus.

Gan tviterī, gan citur publiski jūs par aktualitātēm izsakāties drosmīgi. Vai kaut kādā ziņā nav bail?
Nē, nav. Jūs jau redzējāt, kas notika ar zeķēm – tas radīja diezgan pamatīgu vilni pretī. Par ko baidīties? Mēs dzīvojam laikā, kad, mums sēžot un runājot, vienlaikus Ukrainā notiek kara noziegumi. Mēs dzīvojam laikā, kur mazus bērnus nogalina karā, kurā cilvēki tiek mocīti visbriesmīgākajos veidos. Un cilvēki cīnās, saprotot, ka visdrīzāk mirs, un dara to valsts labā. Un man baidīties par to, kā es runāju? Tas kaut kā neiet kopā.
Bet es arī bailes nejūtu – teikšu godīgi. Jā, ir kādi pārsteigumi. Par to pašu zeķu stāstu bija pārsteigums, kā to uztver Krievijas opozīcija. Es gan nezinu, vai viņi tiešām pārstāv opozīciju. Tas man tagad tāds liels jautājums: „Kas tur apakšā ir?” Bet bailes? Noteikti ne.

„Būs ārkārtīgi svarīgi, cik efektīvi un gudri tie cilvēki pēc vēlēšanām spēs pārvaldīt valsti. Un tas nebūs stāsts par to, cik jums makā naudas, bet par to, kā un cik droši mēs vispār jūtamies.”

* Rusņa – šeit domāti Krievijas iebrucēji un viņu atbalstītāji

** Viss nes vēsti (angļu val.)