Laikraksts Kurzemnieks

VĒLAS DOT IESKATU LIELAJĀ DZĪVĒ

Iespējamā misija piesaista dažādu nozaru profesionāļus ar līdera dotībām un sagatavo darbam izglītības sistēmā. Dalībnieki divos gados iegūst pedagoga kvalifikāciju un sāk strādāt kādā no Latvijas skolām. Lai kļūtu par Iespējamās misijas dalībnieku, jāiztur četru kārtu atlase, kurās izvērtē personības un pieredzes atbilstību kāda priekšmeta mācīšanai skolā.

„Augstskolā ir jābūt savāktiem noteiktiem kredītpunktiem attiecīgos priekšmetos. Man augstākajā matemātikā ir pietiekami. Arī angļu valodu un informātiku varu mācīt, bet, tā kā ekonomikai es redzu ļoti lielu ieguldījumu jauniešu turpmākajā dzīvē, tad tomēr izvēlējos šos priekšmetus,” stāsta Krists. „Zināšanas ekonomikā ievirza lēmumu pieņemšanu, kas ietekmē visu dzīvi. Es nesen esmu ieguvis šo pieredzi, ko būtu gribējis uzzināt vismaz augstskolas pirmajā kursā. Es gribu, lai skolēni nonāk ātrāk pie secinājumiem, kādi radās man tikai nesen, ieejot darba tirgū. Man ir vēlme viņiem dot ieskatu lielajā dzīvē.”

Līgums ar Iespējamo misiju dalībniekiem ir uz diviem gadiem. To laikā obligāti jāstrādā skolā. Krists pēc pirmā skolotāja godā pavadītā mēneša sapratis, ka darbs viņam rada gandarījumu un varētu būt piemērots ilglaicīgākam periodam. 


PATĪK RADOŠS DARBS

Pieteikties par Iespējamās misijas dalībnieku viņu mudinājusi vēlme gūt gandarījumu no darāmā darba. „Iepriekš strādāju biznesa vidē, bet nevarēju sevi iedomāties turpmākos divdesmit gadus darām to pašu. Man gribas ko radošu,” stāsta Krists. „Bija Latvijas drūmais rudens, valsts svētki, un mēs ar mammu pļāpājot nonācām pie tēmas Iespējamā misija. Viņa ir direktores vietniece sākumskolas mācību darbā, zināja par tādu organizāciju un ieminējās, ka es arī varētu būt skolotājs. Ja pirms pieciem gadiem man kāds būtu teicis, ka es varētu būt skolotājs, tad es noteikti atbildētu, ka nē. Bet pagājušajā rudenī tas mani ieinteresēja. Paskatījos vairākus stāstus YouTube par to. Aizgāju uz sarunu vakaru, kurā redzēju, kādi cilvēki ir Iespējamajā misijā, un noticēju, ka arī man tas varētu būt piemēroti.” 


SVARĪGI, LAI BŪTU JĒGPILNI

Pēc ceturtās atlases kārtas Krists izmantojis iespēju slēgt līgumu. Mācības Rīgā esot katru otro nedēļu divas dienas, bet pirmo pedagoga prasmju apguve bijusi jau vasarā, lai rudenī var stāties klases priekšā. „Jūlijā mums bija nometne Raiskumā, kur bija mācības no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā. Tika izspēlētas metodes un veidi, kā strādāt skolā. Skolotājam ir svarīgi izvērtēt, kas ir un kas nav jēgpilni. Pēc tam Ventspilī vadījām vasaras nometni skolēniem. Sākumā bērni tam nebija gatavi, ka vasarā būs arī jāmācās, bet ātri attieksme mainījās. Bērnus motivē tas, ja
process ir jēgpilns. Patīk arī, ja neliek atzīmes. Pirmajā dienā apstulbums, bet, redzot mūsu kopdarbību, viņiem likās forši un jautri. Beigās viņi prasīja, vai arī nākamgad būsim nometnē.”


NAV SAJŪTAS, KA STRĀDĀTU

Krista dzimtā pilsēta ir Ventspils, bet Kuldīga kā nākamā darba un arī dzīves vieta neesot izvēlēta nejauši. „Mans vecaistēvs ir no Kuldīgas, mamma ir mācījusies šajā skolā, kur tagad strādāju. Es mācījos Ventspils 4. vidusskolā, pēc tam Rīgas Tehniskajā universitātē uzņēmējdarbības loģistiku. Paralēli mācībām trīs gadus strādāju loģistikas uzņēmumā, tad lielā ražošanas uzņēmumā biju iepirkumu daļas vadītājs. Radās pārdomas par to, ka laba pašsajūta lielā mērā ir atkarīga no tā, ka dari darbu, kas patīk un rada gandarījumu, vai arī strādā to, kas ne īpaši patīk, un saņem mazliet vairāk naudas, bet to arī vairāk tērē, lai labāk justos. Skolā man pagaidām nav sajūtas, ka es strādātu. Man ir sajūta, ka ir forši.”