Laikraksts Kurzemnieks

„Adu jau kopš bērnības, manuprāt, no astoņu gadu vecuma. Skolā tas nepatika, jo man nepatīk, ka ieliek rāmjos. Vēl tagad patīk pašai izdomāt, ko un kā darīt. Mašīnadīšana sākās tad, kad vīrs uzdāvināja mašīnu. Sākumā adīju bērniem, sev, radiem. Pēc gadiem tika uzdāvināta nākamā mašīna. Visus gadus strādāju mājās. Visi skapji un malas bija pilni ar dzijām. Kad bērni paaugās, nolēmu iet no mājas ārā, sāku strādāt par pārdevēju.”


KĀ RODAS JAUNS MODELIS

„Jau gadu man ir sava darbnīca. Gribēju būt cilvēkiem sasniedzamāka, pasūtījumu skaits auga, visus klientus mājās vairs negribēju uzņemt. Esmu vairāk pieejama, cilvēki mani redz. Tomēr visiem saku, ka pasūtījumus nepieņemu. Arī tas tāpēc, ka nevēlos, lai mani kaut kas ierobežotu. Ja mani darbi patīk, tos var iegādāties darbnīcā. Pasūtījumi saistīti ar klienta cerībām, ar viņa izvēlēto materiālu, un tas vienmēr var likt vilties. Tāpēc piedāvāju to, ko pati esmu radījusi, ko var uzmērīt un redzēt, kā izskatās. Ja kādam modelis patīk, bet grib citu krāsu, to var. Salonā ir arī manas rotas, kuras intensīvi darināju pirms pāris gadiem

Kad vien ir laiks, radu jaunus modeļus. Gadu pieredze pasaka priekšā, kas cilvēkiem varētu patikt. Internetā ieraudzītās idejas tiek pārveidotas. Vispirms izvēlos dziju un uzadu paraudziņu. Tad mēģinu adīt modeli, kas ir manā iztēlē. Ja nepatīk, kaut ko mainu vai nolieku malā. Adījumā jābūt precīziem mērījumiem. Ir tādas dzijas, ko pēc tam izārdīt vairs nevar. Izmantoju tās, ko pazīstu: kā tās uzvedas pēc mazgāšanas, cik viegli ir adīt, kā kalpo valkājot. Tām pati braucu pakaļ uz vietām, kur jau sen nodibināti kontakti: uz Rīgu, uz Lietuvu. Ļoti labi strādā internets. Man feisbukā ir lapa, kurā ik pa laikam rīkoju konkursus. Pavisam nesen tā varēja iegūt manis adītu jaciņu – veiksmīgu modeli, kas pieprasīts jau ilgu laiku, bet ar variācijām. Labi izskatās visiem. Agrāk diezgan daudz braukāju pa tirdziņiem. Tagad, kad ir saloniņš, tik daudz vairs nebraucu, bet tirdziņi ir laba vieta, kur sevi pareklamēt un dibināt kontaktus.”


ARĪ ATPŪŠAS ADOT

„Ar rokām arī es adu,” stāsta Vita. „Darbnīcā nosēžu darba stundas un adu ar mašīnu, kas ir smags, fizisks darbs ar slapju muguru un netīrām rokām. Mājās adu ar rokām pie televizora – tas ir relaksiņš. Mani ļoti atbalsta ģimene. Dēls reizēm paskatās ar kritisku aci un pasaka, kas patīk un kas ne. Meita reizēm maniem adījumiem ir modele.”