Laikraksts Kurzemnieks

Viņa strādā jau kopš 1985. gada. „Šī ir mana vienīgā profesija, turklāt nebiju domājusi, ka kļūšu par frizieri, bet draudzene aizvilka. Negāja viegli – to arī meistare atzina, ka par mani bijušas lielas bažas. Pēc skolas aizsūtīja zvērīgā praksē uz Jūrmalu. Tur vajadzēja strādāt daudz, un trīs mēnešos mūs pamatīgi izdresēja. Tie bija padomju laiki, kad Jūrmala bija pilna ar cilvēkiem un jāstrādā uz ātrumu.

Pirmā darbavieta padomju laikos bija frizētava Metropolē, un tad cilvēki gaidīja dzīvajā rindā. Pēc tam 12 gadus strādāju skaistumkopšanas salonā Madara. Tad Tavā frizētavā. Pienāca laiks pastrādāt nedaudz lēnāk, tāpēc tagad esmu frizētavā Sorem.

Klienti te jūtoties kā mājās. Te ir mierīgi, jo strādājam divatā. Klienti ir brīnišķīgi, jo viņi man ir paši galvenie. Šajā profesijā visvairāk patīk tas, ka satieku cilvēkus. Laikam nekad nevarētu būt grāmatvede. Strādāju visu dienu, bet man ir enerģija, ko saņemu no cilvēkiem. Man tā komunikācija patīk.

Visvairāk man patīk matus krāsot. Visnervozākā ir ilgviļņu likšana. Esmu diezgan konservatīva – diezgan grūti izspiest zaļas, zilas vai rozā šķipsnas. Ja to vēlas jaunietis, tad viss kārtībā, bet, ja kundze gados, tad man to izdarīt ir grūti. Protams, ir tādi cilvēki, kuriem tas piestāv. Es labprātāk daru ikdienas lietas un frizūras līgavām neuzņemos.”