Laikraksts Kurzemnieks

Kuldīga – vieta ar raksturu


„Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas mērķis ir kartē atzīmēt konkrētas vietas – tās parādīt un izcelt, dodot tām iespēju. Lai gan pati Kuldīga ir neliela, Latvijā tai ir liela vēsturiska un kulturāla nozīme,” saka pilsētplānošanas speciālists Jonass Bihels (Jonas Büchel).

Desmitgades plāns
J.Bīhels dzimis Vācijā, bet Latvijā dzīvo jau 20 gadus un apmēram desmit ir iesaistījies šajā programmā. Pašlaik tiek rakstīts pieteikums, un tas ir detalizēts un svarīgs darbs: „Daudzi to nezina, taču, lai kļūtu par kultūras galvaspilsētu, jāizplāno rīcība pirms 2027. gada un arī pēc tam. Tas ir apmēram desmit gadu plāns. Daudzi pasākumi, projekti un konferences notiks krietni iepriekš. Programmas veidotāju plāns nebija pilsētu izcelt tikai vienu gadu, svarīgi, lai pārmaiņas un ieguvumi būtu uz ilgu laiku.”

„Neesmu redzējis nevienu pilsētu, kas pēc šī procesa neko nebūtu ieguvusi.”

Lai pilsēta būtu laba kandidāte, būtiski ir dažādi elementi: „Katra pilsēta, kas šo statusu ieguvusi, ir unikāla. Varētu šķist, ka Valletai (Maltas galvaspilsētai – red.) nav nekā kopīga ar Kuldīgu, tomēr, ja paskatāmies dziļāk, ir gan. Daļa kultūras ir mantojums. Valletā to redzam uz katra soļa, un nav iespējams no tā izvairīties. Līdzīgi ir ar Kuldīgu, kas ir viduslaiku pilsēta ar bezgala daudzām tradīcijām.

Šo statusu var iegūt tā pilsēta vai ciems, kam ir raksturs. Kuldīgai ir daudz, ko piedāvāt. Te ir Ventas rumba, interesanta infrastruktūra, tā bijusi Hanzas tirdzniecības centrs un ir populāra filmēšanas vieta. Vācijā daudzi Kuldīgu redzējuši tieši filmās. Virzoties cauri pilsētai, atliek tikai atvērt acis – viduslaiku ēkas, vecās koka mājas, upes un pilsētas mijiedarbība.

Jāsaka, ka viduslaiku pilsētas parasti attīstījās dabiski, bez plānošanas. Tikai pēc Otrā pasaules kara parādījās ļoti izplānotas, strukturētas daļas ar daudzdzīvokļu namiem un taisnām ielām. Taču to dēļ Kuldīga savu raksturu nav zaudējusi.”

Pilsētplānotājs Jonass Bihels uzskata: „Kultūrai nav jābūt vienkāršai – tad tā ir garlaicīga.”

Svarīga kvalitāte, ne izmērs
Eiropas kultūras galvaspilsētas programma laika gaitā mainījusies. J.Bihels skaidro: „Dažās pilsētās redzam iespaidīgus tēriņus infrastruktūrai. Marseļā milzīga summa ieguldīta jaunajā Vidusjūras muzejā. Tas ir brīnišķīgs, taču visi ar to nevar konkurēt. Pēdējos gados, lai pret kandidātēm panāktu vienlīdzīgāku attieksmi, tas nav primāri. Agrāk mazpilsētas pat nespēja konkurēt ar milzu metropolēm, kāda ir Parīze. 1999. gadā par Eiropas kultūras galvaspilsētu kļuva Vācijas pilsēta Veimāra, un tas bija liels pagrieziens. Tā ir maza, taču vēsturiski nozīmīga. Svarīgāka ir kvalitāte, nevis izmērs. Ja te ir cilvēki, tātad te ir arī kultūra.”

Pārvērst par efektu
Speciālists uzsver, ka ikvienai pilsētai ir arī mīnusi. Ir būtiski tos pamanīt un pārveidot par vērtību: „Kuldīgā viens no uzdevumiem ir veidot kopību ar apkārtni. Vēlamies šo statusu iznest ārpus pilsētas un savā ziņā laukus ievest pilsētā. Tas nebūs viegli, taču ir svarīgi cilvēku stāsti un pieredze. Un, ja Kuldīga šo statusu iegūs, pašiem tas neizmērojami cels pašapziņu. Ja neiegūs, tas tāpat būs liels labums – pieteikumu jeb attīstības plānu varēs izmantot kā vadlīnijas turpmākajai rīcībai. Domāju, ka iegūs arī apkaime, jo šī ir iespēja attīstīt ne tikai to, kas tur jau ir, bet atklāt ko jaunu. Vislielākais labums – pilsētas, kas kandidē, arvien vairāk sāk rūpēties par sevi un saviem cilvēkiem. Neesmu redzējis nevienu, kas neko nebūtu ieguvusi. Tas vienmēr atstāj pēdas.”

„Kultūra ir universāls rīks, kas pieder visiem, tādēļ ir ļoti svarīgi strādāt ar cilvēkiem.”

_____________________________________________________________________________________________


Jāiet robežām pāri



„Ir izvirzīts gana ambiciozs mērķis, un tad jāskatās krietni plašāk nekā tikai uz kultūras aktualitātēm,” saka pilsētplānotājs Viesturs Celmiņš, kurš Kuldīgas komandai palīdz domāt par kultūras potenciālu.

Strādāt tandēmā
Būtiska esot tieši kultūras mantojuma kopšana, īpaši tas attiecoties uz infrastruktūru: „Ceļojumos pilsētu un tās vēsturi sākotnēji iepazīstam, skatoties uz ielām, ēkām, parkiem. Kuldīgā šajā ziņā ir daudz vērtīga – par to liecina arī UNESCO statuss. Te arhitektūra ir saglabāta, rūpīgi izturoties pret pilsētvides dizainu gan materiālu izvēlē, gan izskatā. Otra lieta – dabas klātbūtne. Tie ir zaļie elementi – Venta un ne tikai rumba, bet viss upes ansamblis. Trešā ir dzīvā kultūra – cilvēki, kas te dzīvo un strādā, par šo vietu rūpējas, padara to saistošu.”

Viņaprāt, lieli mērķi ir svarīgi vai nu ar īpašu pilsētas statusu, vai bez tā, iesaistot blakus pilsētas un Kurzemi kopumā: „Vairums šeit nevis dzīvo, bet atbrauc ciemos, tāpēc viņiem nav svarīgi, kādas nesaskaņas vai rūpes te ir pēdējā dekādē. Viņus interesē nevis tas, kur beidzas robežas, bet gan tas, vai te ir, ko darīt. Viena pilsēta nevar piedāvāt visu visiem, tāpēc ir svarīgi sastrādāties. Cilvēki vēlas redzēt daudzveidību, tāpēc aicināti ir visi. Vislabākās lietas nāk tandēmā.

Mums ir pakalpojumu ekonomika, un arī kultūra ir pakalpojums. Jāskatās, ko varēs saņemt arī tie, kuri angliski nerunā. Ja šo statusu iegūs Kuldīga, arī Liepāja būs ieguvēja, un otrādi. Iedomājieties, ka cilvēks no Zviedrijas, Polijas vai Ungārijas atbrauc tikai uz Kuldīgu, bet ne uz Liepāju! Vai otrādi. Tas būtu absurdi.”

„Kurzemnieki ir savrupi, tāpēc partnerība ir pārbaudījums. Bet citādi tas būtu kā taisīt iepirkšanās ielu ar vienu veikalu,” uz sadarbību mudina pilsētplānošanas speciālists Viesturs Celmiņš.

Google un audits
V.Celmiņš norāda: bieži vien pilsētai ir daudz, ko piedāvāt, taču informācijas nav gana. „Vai viss, kas mums ir, kaut kur parādās? Pilsētas vēstnešiem ar to jāiepazīstina plašāka sabiedrība. Tas ir liels darbs. Ja kaut ko var atrast tikai tūrisma un informācijas centrā, tas jau ir par vēlu. Bukletus cilvēki vairs nelieto – visu meklē vietnē Google. Tāpēc ir svarīgi tur būt. Un labi, ka šim procesam piesakās vairākas pilsētas. Var sev pielikt pavisam citu lineālu – tāds audits palaikam noder ikvienai.”

________________________________________________________________________________________
Itālijas pilsētas Materas pieredze
Citi tam neticēja. Mēs gan


Matera ir maza pilsēta Itālijas dienvidos. Tā nebija pazīstama pat valsts līmenī, bet nu tā iezīmēta ne tikai savas zemes, bet arī pasaules kartē. Tā saka itāļu arhitekte Rita Orlando, Atvērtā dizaina skolas vadītāja. Viņa iesaistījusies Materas ceļā uz Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu 2019. gadā.

Aprīlī viņa tiešsaistē piedalījās seminārā Kurzeme – viensētnieku galvaspilsēta?, ko rīkoja Kuldīga un Kurzemes plānošanas reģions.

R.Orlando stāstīja, kā mazā pilsētiņa kļuvusi par Eiropas kultūras galvaspilsētu un kā šis process var palīdzēt arī citiem: „No Itālijas pieteicās vairāk nekā 20 pilsētu, konkurence bija sīva. Neviens pat neiedomātos, ka Matera varētu to paveikt, jo tā neatradās tuvu kultūras centriem, kuros notika pasākumi. Bijām no pārējās pasaules ļoti atdalīti. Jā, pilsētai ir UNESCO statuss, taču apgabals daudziem svešs. Pēdējā kārtā bijām viena no septiņām Itālijas pilsētām, citas bija pazīstamas, ar bagātu kultūru. Tomēr mūsu komanda ticēja, ka neatkarīgi no rezultāta ieguvēja būs visa apkaime.

Izvēlējāmies atvērtību, nevis norobežošanos. Kultūra ir universāls rīks, kas pieder visiem, tādēļ ļoti svarīgi strādāt ar cilvēkiem. Ieviesām jaunu jēdzienu – pagaidu pilsonis. Tas nozīmē, ka jebkurš tūrists, mākslinieks vai cits cilvēks kļūst par pagaidu pilsoni un ir daļa no mūsu pieredzes un kultūras. Investējām cilvēku iemaņās. Ikviens varēja sniegt savu artavu, tā stiprinot pārliecību.

Tas nebija viegli. Pilsētas mērs visu vasaru devās uz ciemiem, tikās ir cilvēkiem, apciemoja mājās. Viņi jutās pagodināti un iedvesmoti būt daļa no ceļa uz Eiropas kultūras galvaspilsētu. Negribējām, ka cilvēki visam vienkārši piekrīt, gribējām, lai viņi jūtas daļa no procesa.

Bija brīvprātīgo komanda, arī digitālo vēstnešu komanda, kas popularizēja pilsētu un apgabalu. Bija platforma The Matera 2019 community (Materas kopiena 2019), kurā jebkura vecuma cilvēki varēja dalīties ar idejām.

Kad esat maza pilsēta, šķiet, ka nav resursu, taču, kad sākām iepazīt apkaimes telpas, parkus un skvērus, kur rīkot dažāda mēroga un stila kultūras pasākumus, sapratām, ka mums pieder ļoti daudz. Svarīgi ir iesaistīt visu tuvējo apkārtni. Katram ciematam vienu dienu piederēja Eiropas kultūras galvaspilsētas tituls. Izveidojām īpašu maršrutu autobusus, kas no Materas veda cilvēkus uz pasākumiem ārpus pilsētas.

Dienā, kad tika pasludināts rezultāts, sarīkojām ballīti Lai kas arī notiktu. Apkārtnes un pilsētas iedzīvotāji, viesi un programmas dalībnieki – tūkstošiem cilvēku pulcējās centrālajā laukumā, lai to nosvinētu neatkarīgi no iznākuma. Matera nu ir ne tikai Itālijas, bet arī pasaules kartē.”

„Kuldīgā viens uzdevums ir veidot kopību ar apkārtni. Vēlamies šo statusu iznest ārpus pilsētas un savā ziņā laukus ievest pilsētā.”

Jonasa Bihela, Viestura Celmiņa un Ritas Orlando arhīva foto