Laikraksts Kurzemnieks

Viņa precējusies ar Kārli Grundmani, kura tēva vārdā nosaukts pilsētas stadions. Abiem ar vīru pieder i/u Antons Grundmanis, kas darbojas tirdzniecībā un ēdināšanā. Lilija nespēj iedomāties dzīvi bez sporta: skrien Stirnu bukā un seriālā Skrien Latvija, pievērsusies triatlonam. „Sākumā te mazliet padzīvojām, tad braucām atpakaļ. Tomēr vīrs gribēja palikt savā dzimtenē, un es piekritu. Viņš četrus gadus Kijevā strādāja, tāpēc ukraiņu tautu ļoti labi saprot.”

KATRS IESAISTĀS, LAI PALĪDZĒTU
Ar radiniekiem Lilija sazinās katru dienu, mobilie sakari joprojām ir labi. Mammas māsa dzīvo Kaņevā, māsīca ar vīru joprojām atrodas Kijevā, bet brālēns – Odesā. Daudzi bijušie klasesbiedri iestājušies teritoriālās aizsardzības vienībā. Situācija tur ir ļoti sarežģīta, bet ukraiņi nepadosies līdz pēdējam. Krievijas armija cenšas Kijevu ielenkt, tāpēc visiem dota pavēle, cik vien iespējams, ienaidniekam pretoties.
Tuvinieki joprojām ir šokā, jo līdz pēdējam brīdim nav domājuši, ka viņus sagaida nežēlīgs karš: „Kaut kāds satraukums bija, bet neviens negaidīja, ka būs tik traki. Visi mani klasesbiedri dzīvo Kijevā.
Daži izbrauca no pilsētas, bet ne no valsts. Galvaspilsētā ir šausminoši: šauj, tanki brauc pa pilsētu.” Katru dienu Kijevas iedzīvotājiem ir komandantstunda no astoņiem vakarā līdz septiņiem rītā. Nedēļas nogalē bijusi pat 39 stundu ilga. Visi Lili- jai pazīstamie iesaistās teritoriālajā aizsardzībā. Ukraiņu meitenes gatavo pusdienas Kijevas aizstāvjiem. Katrs palīdz.

TIC TIEM, KURI REDZ SAVĀM ACĪM
„Kijeva skaitās viena no vecākajām, skaistākajām un zaļākajām pilsētām Eiropā. Man nav nekā pret Krievijas tautu, tikai apbrīnoju, cik ļoti nozombēta tā ir. Neticu, ka cilvēkiem nav citu veidu, kā piekļūt patiesai informācijai. Nekur nav tā kā Krievijā.” Lilijai ļoti patīk krievu rakstnieki un dzejnieki, krievu valoda ir bagāta un brīnišķīga, bet no šoka par notiekošo nav iespējams atgūties.
Grundmaņu pāris par karu Ukrainā ļoti satraucas: „Normāli neguļam jau vairākas naktis, neesam arī normāli ēduši. Padzeram kafiju un atkal skatāmies ziņas vai sarakstāmies un sazvanāmies ar radiem.
Nav nekādu darbspēju – nav spēka pastrādāt. 24 stundas dienā skatāmies piecus ukraiņu kanālus, kuri atspoguļo patieso situāciju. Es ticu tiem, kuri atrodas tur un stāsta to, ko redz paši savām acīm. Jau astoņus gadus (kopš Krievija okupēja Krimu un Donbasu – red.) neskatos ne krievu ziņas, ne viņu šovus.”

HUMORA IZJŪTU NEZAUDĒ
Lilija piedāvājusi tuviniekiem braukt uz Latviju, bet viņi atteikuši.
Māsīcas vīrs darbojas teritoriālajā apsardzē un negrib braukt prom, abi nolēmuši palikt dzimtenē. „Ukraiņi savu zemi aizsargā. Viņi nepadosies – Putinam nav variantu.
Kad Ukraina uzvarēs, valsts būtu jāatjauno par to naudu, ko Eiropa nobloķēja krievu oligarhiem. Tagad ukraiņu oficiālajos kanālos ir tik daudz humora! Neskatoties uz briesmīgo situāciju, viņi nezaudē savu brīnišķīgo humora izjūtu.
Tādu tautu nevar uzvarēt,” Lilija lepojas, ka ir ukrainiete.
Viņa jūt žēlumu arī pret tiem gandrīz vēl bērniem, kurus Krievija sūta karot: „Tie ir 18 līdz 20 gadus veci puiši, kurus ukraiņi saņem gūstā. Mūsu zaldāti pret viņiem ir tik miermīlīgi. Bet karš nekur nav labs. Tas ir tik šausmīgi nežēlīgi!
Putins neatšķiras no Hitlera vai Staļina – tas nav normāls cilvēks.
Viņš ir vai nu šizofrēniķis, vai paranoiķis, kuram ir kāda maniakāla slimība. Es pat nespēju izskaidrot, kā tā var rīkoties.”

DOMSTARPĪBAS ZŪD
Ukrainā tagad visi ir vienoti. Pēc 2014. gada bijušas arī domstarpī- bas starp krieviem un ukraiņiem, taču līdz tam visi dzīvojuši draudzīgi. Lilijas draugi un radi kādreiz dzīvojuši aiz Ukrainas robežas, taču nekad neesot bijis svarīgi, vai esi krievs, ukrainis, polis vai gruzīns. Tagad jautājums par tau- tību vai politisko piederību vairs nav aktuāls: „Tauta apvienojās, un karā vispār par tādām lietām nerunā. Galvenais mērķis visiem viens – lai Ukraina kļūst demokrātiska un brīva. Ukraina ir viena no demokrātiskākajām valstīm – tur nav cenzūras ne avīzēm, ne citiem medijiem. Cik es zinu, cilvēkiem ļauj runāt, ko viņi domā.” Arī Kuldīgā Lilija nav novērojusi, ka tautība būtu problēma: „Cik zinu, te dzīvo krievi, poļi, ukraiņi un lietuvieši. Mums nav domstarpību. Manuprāt, ir tā: ja kāds dzīvo un strādā citā zemē, viņam būtu jāpalasa tās vēsture un jāzina valsts valoda vismaz sarunvalodas līmenī.” Grundmaņu pārim viena istaba kļuvusi par bibliotēku – visa siena ir ar grāmatām ukraiņu, latviešu un arī krievu valodā: „Kad braucu uz Kijevu, vienmēr atvedu četras vai piecas. Arī Kuldīgā pērku, jo man joprojām patīk lasīt.” Uz Kijevu viņi katru gadu brauc uz četrām piecām dienām apciemot draugus un radus, pastaigāt pa brīnišķīgo vecpilsētu. Arī Lilijas Latvijas draugiem tur paticis.
Draugi no Ukrainas un Vācijas reiz atbraukuši uz Kuldīgu un par redzēto bijuši sajūsmā.

LIELS ATBALSTS
Šajās dienās esot jūtams liels atbalsts no Kuldīgas novada pašvaldības un iedzīvotājiem. Arī Ventspils maratona kluba biedri jautājuši, kā palīdzēt, un ziedojuši naudu. Tā esot laba ideja – izveidot anketu, ko var aizpildīt visi tie, kuri vēlas palīdzēt: „Aizpildīju un gaidu, kāds būs piedāvājums.
Esmu gatava izmitināt bēgļus, bet domāju, ka Ukrainas tauta, visticamāk, negribēs braukt uz pastāvīgu dzīvi citur. Viņi ļoti mīl dzimteni.
Domāju, ka lielākā daļa uzkavēsies Polijā un gaidīs, kad varēs atgriezties. No maniem radiem neviens netaisās Ukrainu pamest.”