Laikraksts Kurzemnieks

Ja nevar sazvanīt

Gandrīz 24 stundas dienā Anželika notiekošajam seko līdzi Ukrainas medijos un ar tuviniekiem regulāri sazinās. Vecāki dzīvo Hmeļnickā – pilsētā starp Karpatiem un centrālo Ukrainu. Tur naktī divas reizes apšaudīta tuvējā lidosta, tāpēc bijis stress. Sakari līdz šim nav traucēti, ja neskaita to reizi, kad nav varējusi sazvanīt nevienu un ļoti satraukusies: „Tas bija tad, kad brālis pastāstīja, ka bijis brīdinājums apšaudi Hmeļnickā, kas varētu notikt naktī. Tonakt cēlos augšā, lūdzu Dievu, raudāju, jo nevarēju pagulēt. Visu laiku domas tikai tur. Kad no rīta nevarēju sazvanīt ne tēti, ne mammu, ne brāli, bija bail. Skatījos ukraiņu ziņas, lai noskaidrotu, vai uzbrukums noticis vai ne. Kad beidzot sazvanīju, tad sarāju. Pateicu, ka telefonam vienmēr jābūt blakus, lai varam sazināties.”

„Vai mīlēt savu zemi ir kāds pārkāpums? Tas ir katra cilvēka pienākums!”

Jūtas vajadzīga savai zemei

Anželikas mamma saglabājot mieru un cenšoties palīdzēt citiem: „Viņa uzņēmusi divas ģimenes ar bērniem un līdzpaņemtajiem mājdzīvniekiem. Iedevusi naktsmājas un pabarojusi. Tie, kuri atbrauca no Zaporožjes, dodas tālāk uz Ļvovu. Tie, kuri atbrauca no Kijevas, nolēmuši palikt pie maniem vecākiem. Viņi atbraukuši pat bez gultasveļas. Mamma saka: „Es jūtu, ka esmu vajadzīga šeit, un mēģināšu palīdzēt, cik varu.” Man šķiet, ka tētim gribējās no Ukrainas izbraukt, tomēr viņš saprata, ka mammai taisnība, un viņu atbalsta. Ir tie, kuri baidās, tie, kuri tic uz to labāko, un tad ir tie, kuri nedomā, bet vienkārši dara.”

Mammas draudze Ukrainā dievnamu pārveidojusi par patversmi bēgļiem, kur varot uzņemt pat tūkstoti. Cilvēki, to zinot, vedot marinētus gurķus, kartupeļus un daudz ko citu. Tur esot virtuve un vieta, kur nomazgāties. Ukraiņi bēgļus atbalstot, kā vien var. Iesaistoties visi.

„Es jautāju brālim, kā iet. Viņš atbild: „Saglabājam mieru un tīrām ieročus.” Tas bija joks. Brālis strādā par juvelierizstrādājumu lāzergravētāju un ir tādā vecumā, ka varētu būt armijas rezervists. Viņš saka: „Jūs uztraucaties vairāk nekā mēs.” Es domāju: tas tāpēc, ka pagaidām viņi nav tā biedēti kā tie, kurus pa taisno apšauda kā Kijevā vai citur,” spriež Anželika.

Viss ir slēgts

Zvanījusi arī draugiem uz Berdjansku, kur kādreiz braukusi atpūsties. Kopā rīkotas nometnes bērniem ar īpašām vajadzībām, tāpēc tie viņas dzīvē esot īpaši cilvēki: „Viņi zvana, ka vairs nevar izbraukt, un gatavojas tam sliktākajam, tāpēc ka atrodas karsto punktu ielenkumā. Draugi joko: jāņem laiva un jāairējas pa jūru, jo pa sauszemi aizbraukt nav iespējams. Viņi teica: „Ja šajā zemē vairs nesatiksimies, tiksimies debesīs.” Jo draudzene vīru vienu nepametīs.”

Anželikas draugi mēģina pārtiku un zāles nogādāt uz tuvējiem laukiem. Tur cilvēki vispār nekur nevar tikt, jo sabiedriskais transports nekursē. Pilsētā slēgtas visas aptiekas, veikali, benzīntanki, pie bankomātiem nevar tikt. „Tie, kuriem nav pat minimālu krājumu, ir izmisumā. It īpaši tie, kuriem pēkšņi beidzas zāles, bez kurām nevar iztikt. Visi dzīvo stresā. Īpaši lielas bailes izjūt veci cilvēki, kuri bērnībā vai jaunībā piedzīvojuši iepriekšējo karu. Draugi brauc turp, atbalsta, aizlūdz par viņiem, mierina un mēģina visādi palīdzēt. Bet ārā no turienes vairs netiek. Tāpēc es nevaru neraudāt, par to domājot. Nespēju ar to samierināties,” stāsta Anželika.

„Ir tie, kuri baidās, tie, kuri tic uz to labāko, un tad ir tie, kuri nedomā, bet vienkārši dara.”

Gan rīkoties, gan aizlūgt

Daži draugi un radi atrodas karstajos punktos, un nav zināms, vai ir dzīvi – uz īsziņām nav atbilžu, nav vairs iespējams sazvanīt: „Gan draugi, gan radi dzīvo Kijevā, kur ar raķetēm šāva pa daudzdzīvokļu mājām. Draudzene Tatjana nakti pavadīja bunkurā – nevis pagrabā, bet metro stacijā kopā ar daudziem citiem. Pēc tam riskēja braukt prom un mēģināja šķērsot robežu ar Slovēniju, jo tur draugi piedāvāja patvērumu, bet tādēļ, ka vīru nelaida ārā, pagaidām palika Karpatos. Cilvēkiem ir lielas bailes, tāpēc ka viņi nezina, cik ilgi tas turpināsies un ko gaidīt.”

Daudzos Ukrainas ciematiņos saimnieces palīdz armijai: cep pīrāgus, vāra, konservē, taisa boršču un ruletes, to visu sapako un sūta uz armiju. „Zinu, ka arī Latvija ir daudz cietusi, tāpēc latvieši ukraiņus saprot. Ir tādi cilvēki, kuri zaudējuši savu iedzīvi. Ir vietas, kur apšaudīts viss ciems. Nekā vairs nav – briesmīgi skati, jo viss izpostīts un nav, kur atgriezties. Viss būs jābūvē no jauna. Viņiem vajag segas, pannas, dakšiņas, salvetes – visu un jebko.”

Anželika šajās dienās daudz lūdz Dievu, darot ikdienas darbus, jo neesot iespējams no tā visa norobežoties: „Visu laiku lūdzu: „Dievs, pasargā manējos un dod mieru Ukrainai!” Visu laiku automātiski atkārtoju. Nespēju pat mūziku klausīties, jo domās esmu tur, pie savējiem. Neskatoties uz to, ko redz manas acis, gribas ticēt, ka būs labi un ka ienaidnieks, kas bezkaunīgi uzbruka, atkāpsies.” Viņu priecē tas, ka visi krievi šo karu neatbalsta, visi akli neseko Putina režīmam: „Redzams, ka daudzi mostas un Krievijas uzbrukumu publiski nosoda – protestē, iziet ielās, riskējot ar savu brīvību.”

„Ir svarīgi ielikt sevi cita vietā, lai to saprastu. No sirds pateicos ikvienam, kurš ar ukraiņu tautu ir domās, lūgšanās, novēlējumos, atbalsta finansiāli un materiāli.”

Un kāds nāk jūsu mājās…

Anželika izpētījusi, kādu informāciju cilvēki saņem no Krievijas TV kanāliem: „Krievi domā, ka Putins savu tautu sargā no NATO. Tā ir viņa pozīcija. Ukrainā viņš ukraiņus it kā aizsargā no banderoviešiem un nacionālistiem. Vai mīlēt savu tautu ir slikti? Vai mīlēt savu zemi ir kāds pārkāpums? Tas ir katra cilvēka pienākums! Ukraiņi esot krieviem brāļu tauta. Mēs neesam brāļi – drīzāk poļi ir mūsu brāļi. Atbalsts, ko dod Polija, ir tik liels! Desmitiem tūkstošu ukraiņu tur ir uzņemti bez dokumentiem.”

Vairāk par to, kas notiek Polijā, viņa zina no šīs valsts ziņām, jo arī tur dzīvo radi. Poļi ar savu transportu atbrauc pie robežas, cilvēki iet pāri un glābjas. Poļi piedāvā aizvest, kur nepieciešams, pabarot. Valoda esot nedaudz līdzīga, tāpēc saprasties nav grūti.

„Ukraiņiem ir sava zeme, tā viņiem pieder jau sen. Mēs neesam atnākuši ciemos – esam saimnieki savā zemē. Ja kāds nāk mūsu zemē, tas ir kā svešinieks nāk mūsu mājās. Ja jūsu mājās ienāktu naidīgs cilvēks, sāktu tur visu plosīt un ārdīt, kā rīkotos jūs? Protams, mēs vēlamies savu zemi aizsargāt.” Ukraiņu tauta esot ļoti viesmīlīga, un, ja kāds nāk ar mieru, uzņemot ļoti silti.

Bet šie “viesi” nav vēlami. Anželika uzsver: pēc pirmās apšaudes Ukraina nav šāvusi pretī – līdz pēdējam mēģinājusi ar agresoru sazināties civilizēti. „Visi miermīlīgie līdzekļi izmantoti. Bija lūgumi Eiropai, NATO, ASV. Ukrainas prezidents, ar ko vien varēja, ar to mēģināja tikties. Un nekur neaizmuka. Volodimirs Zelenskis atrodas Kijevā. Darbi liecina par cilvēku,” ar lepnumu balsī saka Anželika.

„Arī Latvija ir daudz cietusi, tāpēc latvieši ukraiņus saprot.”

No svara pat mazākais atbalsts

Kāds viņas radinieks negatīvi izteicies par Ukrainas karodziņu, ko cilvēki liek savās bildēs feisbukā. Anželika to uztver pozitīvi: „Ja redzu, ka kāds draugs to uzlicis uz savas bildes, es zinu – viņš domās ir ar mani. Pat tad, ja nezvana, neraksta, neko nesaka. Un, jo vairāk cilvēku to dara, jo lielāku atbalstu var just.” Lai arī tas ir mazākais, ko var darīt, tomēr patīkami.

„Jebkura valsts Ukrainas vietā justos tāpat. Kad bēdas bija ASV vai Francijā, arī tad atbalstījām, feisbukā savai fotogrāfijai uzliekot attiecīgu rāmīti. Ir svarīgi ielikt sevi jebkura cita vietā, lai to saprastu. Es no sirds pateicos ikvienam, kurš ar ukraiņu tautu ir domās, lūgšanās, novēlējumos, atbalsta finansiāli un materiāli. Varu pateikt visas Ukrainas vārdā – mēs pateicamies katram no jums.” Anželika jūt lielu atbalstu no tiem, kuri ir gatavi palīdzēt visdažādākajos veidos.