Laikraksts Kurzemnieks

Darbošanās Kurzemniekā man saistās ar vidusskolas laiku, kad kopā ar domubiedriem bijām tie, kuri izveidoja lappusi jauniešiem Ģīmetne. Tur bija mani pirmie raksti, pirmie centieni. Labi atceros arī pirmo honorāru – četri lati! Skolniecei liela nauda. Un eiforijai līdzīgas izjūtas, apjaušot, ka tā pieaugušo dzīve ir kaut kur tepat, aizsniedzamā attālumā. No šodienas skatpunkta ļoti novērtēju uzmanību un laiku, ko ar mums, jaunajiem censoņiem, garās sarunās aizvadīja Inguna Spuleniece, Edgars Liepiņš un citi žurnālisti. Vienmēr jutāmies redakcijā gaidīti. Un sadzirdēti. Un ne jau tikai ar idejām par rakstiem vien. Mums bija iespēja piedalīties dažādos pasākumos – pat greznā Preses ballē Ēdoles pilī, tāpat Pilsētas svētku gājienā, atceros, ka arī avīzes uz ielas tirgojām svētkos. 

Vēlāk studiju laikā vasaras mēnešos redakcijā praktizējos, rakstot arī par nopietnākām lietām. Intervijas ar radošām, interesantām personībām ir tās, kas patika vislabāk.  

Tagad Kuldīgu iznāk apciemot, braucot uz laukiem Kurmālē vai pie mammas. Un, protams, tad ar interesi izlasu Kurzemnieku. Kuldīga ir uzplaukusi kopš laikiem, kad tur dzīvoju. Un, lai arī pagājuši vairāk nekā 20 gadi, kopš par mājvietu saucu Liepāju, aizvien, ejot pa mazajām ieliņām vai staigājot gar Ventu, šķiet: tas nupat vien bija. Dzimtā pilsēta jau katram tikai viena. 

Novēlu Kurzemniekam saules mūžu! Šajā laikmetā, kad vārda brīvība savā ziņā jau kļuvusi par nonivelētu jēdzienu, jo ikviens, kam nav slinkums, var rakstīt, teikt visu, kas ienāk prātā, jābūt stipram mugurkaulam, lai saglabātu uzticību jēdzienam godīga žurnālistika. Lai jums izdodas!