Laikraksts Kurzemnieks

– Kurzemniekā strādāju apmēram no 1996. līdz 1999. gadam. Atmiņas palikušas tikai labas. Mani uzaicināja Daiga Bitiniece – jautāja, vai negribu ko parakstīt. Toreiz redaktors vēl bija Jāzeps Stirāns. Varu teikt, ka redakcijā mani ieveda žurnāliste Daina Tāfelberga, ar kuru biju pazīstams. Filoloģijas fakultātē studēju latviešu valodu un literatūru, un bija interesanti iemēģināt roku Kurzemniekā. Man pirmie žurnālistikas iespaidi bija ļoti spēcīgi. Tiku paņemts līdzi uz vietu, kur māte kādā sētā bija dzemdējusi bērnu un turpat pagalmā aprakusi. Daiga lūdza, lai par to uzrakstu savu redzējumu, un es atbildēju: „Ja atnesīsi pudeli vīna, tad līdz vakaram uzrakstīšu.” Lūk, tā sākās manas gaitas redakcijā.

Esmu guvis pieredzi tekstu veidošanā, mācījies rakstīt lakoniskus rakstus atbilstoši žurnālistikas stilam, kurā jāmāk skaidri noformulēt domu. Šis laiks bija kā patīkama pieredze un patīkama mācība, kas vēlāk noderēja citās jomās. Es vairāk rakstīju par novadpētniecību. Nevis gāju uz muzeju un ņēmu jau savāktu informāciju, bet braucu pie veciem lauku cilvēkiem un vācu mutvārdu vēsturi par to, kas viņiem palicis atmiņā no vecāku stāstītā. Tas saslēdzās ar filologa studijām.

Kurzemnieku šad tad palasu elektroniski. Mani ieinteresē intervijas ar pazīstamām personībām vai aktuāli notikumi Kurzemnieka interpretācijā. Domāju, ka žurnālistu misija nekur nav zudusi, arī ienākot digitalizācijai. Analītiskā un pētnieciskā žurnālistika vienmēr būs vajadzīga. Žurnālistika ir viena no varām, kas virza sabiedrisko domu, tikai jāatrod ceļš pie lasītāja. Ja Kurzemnieks turpinās pildīt vietējā laikraksta misiju, tad arī interese par to nezudīs. Kaut kādā mērā mediji darbosies elektroniski, tomēr mans novērojums ir tāds, ka daudziem tomēr labāk patīk lasīt drukāto tekstu – arī tie, kas darbojas ar datoru, vienalga pērk drukāto avīzi.